Nebūdams nekāds dižais tūrisma galamērķis, drīzāk šķērslis Šengenas izlutinātajiem stūrējienā uz Rietumiem, šis no Krievijas Federācijas atšķeltais subjekts manuprāt ir viena no interesantākajām teritorijām Eiropā. Vēstures dēļ. Reti kur var savām acīm redzēt dzīves telpu, kuru sen atpakaļ viens nāvīgs ienaidnieks atņēmis otram. Padzinis iepriekš dzīvojošos, un sācis jaunu nodaļu. Tajās pašās pilsētās, ciemos un laukos. Jau sen gribēju redzēt, ko tad jaunie saimnieki pa vairāk kā 60 gadiem tur ir sastrādājuši – tā nu ideja nobriest, vīza nokārtojas un kādā sutīgā augusta pēcpusdienā startējam.
Par brauciena sākumu var uzskatīt brīdi, kad Klaipēdas viesnīcas pagalmā, nezinot krievu likumsargu vēlmes attiecībā uz šo nelielo birokrātisko niansi, ekspedīcijas auto tiek aplīmēts ar parastajā printerī izdrukātu un ar šķērēm izgrieztu LV uzlīmi. Par labu zīmi kalpo fakts, ka melnais kaķis apskrien auto aizmuguri, nevis priekšu.
Ir agrs rīts, stūrējam cauri Kuršu kāpas lietuviešu daļai. Ciemati ir klusi, vēl tikai mostas. Vienīgais ko satiekam, ir agrīns vīrietis ar spaini.
Robežu šķērsojam ātri un bez problēmām. Kā jau Krievijā, arī robežsargiem ir plašas dvēseles, un tiem šķiet pašsaprotami mūsu mašīnā iesēdināt pārīti tikko maiņu beigušu kolēģu, ko vajag aizvest kādus 30 kilometrus līdz tuvākajai lielākajai apdzīvotajai vietai. Tie tūlīt pat naski metas apspriest savas darba ikdienas detaļas, un ieekonomē mums dažus eiro, pamājot pa logu savu uniformēto rociņu kaut kādu nacionālā parka nodevu ievācošam kungam pie paceltas barjeras. Uz maniem kuslajiem NATO valsts pārstāvja mēģinājumiem interesēties par sadzīves apstākļiem, militārpersonas atbild tikpat kusli un negribīgi. Nonākam līdz pirmajai pilsētiņa, Zeļenogradskai, kurā izlaižam pasažierus un apskatām jūras krastu. Rodas iespaids, ka par kāpu zonas saudzēšanu te neviens nav dzirdējis, pagalms braši klājas pāri.
Ar piesardzīgu interesi pētām vietējos iedzīvotājus. Skaisti iekomponēts dvieļa apsējiens.
Tā pati kāpu zona, apbūve ir blīva un haotiska. Redzams, ka arī jaunās mājas mazliet mēģina stilizēt iepriekšējo saimnieku iecienītajās arhitektūras noskaņās.
Tiek uzskatīts, ka Kaļiņingradas apgabalā iegūst līdz pat 90% pasaules dzintara. Tāpēc nākamā pietura ir ar vēlmi uzmest aci šim rūpalam. Iebraucam apsargātā teritorijā, lai apskatītu ieguves karjeru. Tieši tā – dzintaru šeit brutāli rok ar ekskavatoru, nevis romantiski, skatienam laiski klīstot, meklē pludmalē. Te ir gan suvenīrveikaliņš, gan jauka atrakcija – liela smilšu kaste, kurā darbinieki laiku pa laikam ierušina dažus dzintara graudus – atrašanas priekam. Tā visi nupat atbraukušie, cienījamie balto lina bikšu tūristi dažu minūšu laikā kļūt par alkatīgiem netīreļiem.
Ceļojuma kolēģis vienu arī atrod.
Te arī atrodas pilnīgi negaidīts objekts – kosmosa enerģiju uzsūcoša, ar dzintara graudiņiem pārklāta piramīda, kurā var ieiet un pameditēt. Manu vēlmi papētīt dzintaru tuvāk mazliet atvēsina brīdinošs uzraksts.
Pats karjers izskatās pēc karjera.
Redzams, ka vīri lietai pieiet nopietni un gaidāmo rezultātu vērtē optimistiski.
Turpat stāvvietā novērojama sīka, bet interesanta nianse – Krievijas numuram apmalīte ar pilsētas veco, vācisko nosaukumu. Šķiet, ka fašisma sagrāvējtautas dēlu tas absolūti nemulsina.
Tālāk braucam uz vēl salīdzinoši nesen ārzemniekiem slēgto militārās ostas pilsētu Baltijsku. Te gan dīvainā kārtā man sanāk maz pabildēt – uzmanību piesaistījušas tikai dažas lietas. Soliņš ar urbāno pusaudžu vārsmām.
Divi samērā pretrunīgi pieminekļi – jūrā pazudušos gaidošā dāma un, šķiet, vēl vācu laiku bruņotais bunkurs.
Uzejam arī šādu, uz jūras pusi vērstu militāristu būvējumu. Ir ūdenstorņi, un ir ugunstorņi, kā šis.
Te arī gadās novērot parādību, ko ceru nekad neredzēt mūsu pludmalēs. Krievu karakuģu grupa tuvojas ostai, sajūtas diezgan jocīgas.
Šajā pašā vietā noskaņu neatvieglo arī kāds mūs uzrunājis vasaras atpūtnieka formāta kungs, kas sākumā akcenta dēļ notur mūs par poļiem. Uzzinājis, ka esam no Latvijas, viņš pastāsta, ka kādreiz esot dzīvojis Liepājā, un ka mums esot *šajā vietā cenzējam daiļu krievu valodas vārdu, kas rupji apzīmē debesu uzgāšanos uz galvas*, ka drīz mums uzmetīšot atombumbu. Šķiroties novēlam arī viņam veiksmi.
Lai pavēdinātu saspīlējumu, palasu Baltijskas iedzīvotāja atklāto vēstuli rajona priekšsēdētājam, jeb melim un gļēvulim, kā tas te tiek dēvēts. Tiešām uzreiz sajūtos labāk.
Dienas izskaņā ierodamies Kaļiņingradā.
Centrā teju vai no visiem klajākiem skatpunktiem redzama monstroza būve, Padomju Nams, savulaik pat iebalsota kādā Eiropas vai pasaules neglītāko ēku topā. Apmēram šajā pašā vietā vācu laikā atradās Kēnigsbergas pils, kara laikā tā tika sagrauta un tikai sešdesmito gadu beigās varas iestādes nolēma drupas novākt un spraigā arhitektu piedāvājumu konkurencē sākt jaunas apgabala valdības ēkas būvniecību. 1970. gadā tas arī tika sākts darīt, taču piecpadsmit gadus vēlāk varai sāka beigties nauda un interese, sākotnēji plānotie 28 stāvi kļuva par 21 un beigu beigās celtniecība apstājās pavisam. Ilgus gadus ēka stāvēja pelēkas, baisas stroikas paskatā, līdz 2005. gadā, gatavojoties Putina vizītei, kā jau kopš Potjomkina sādžas laikiem ierasts, ēkai tika ielikti logi un tā tikai nokrāsota sapņaini debeszilā krāsā.
Vakarā, kādā naktslokālā baudot glāzi sulas, no bārmeņa uzzinām svarīgu informāciju. Ēkā iespējams tikt iekšā! Nākamajā dienā tā arī tiek darīts. Nervozs klauvējiens pie metāla žoga, veiksmīga izvairīšanās no ļoti garas ķēdes suņa, 400 rubļi maz apmaksātam, tetovētam apsargam ķepā. Mūs pabrīdina nekāpt pie augšā uzstādītajām mobilo sakaru antenām, var gadīties, ka tās tiek uzmanītas ar binokli. Un vēl ir arī pasaciņa par to, ka viss ārpus mums vajadzīgās kāpņutelpas ir uz sensoriem un signalizācijām. Kas tur nepārtraukti lidojošo baložu dēļ liekas mazticams.
Tiekam ielaisti un ieslēgti ar pamatīgu piekaramo atslēgu. Visa cerība uz to, ka apsarga iedotais telefona numurs viņa sazvanīšanai ir pareizs.
Logus ielikuši pat arhitektūras ansambļa iekšpusē, ja nu arī Putins būtu iecirties te pakāpties.
Ideālajā pasaulē mēs te būtu uzbraukuši ar liftu.
Bet nu neko, skats toties paveras vērienīgs.
Izskatās, ka apsargs šādi sev nopelna otru algu – visur manāmas ballīšu pēdas.
Uz sienas – intriģējošs grafisks rēbuss. Es no visas sirds gribētu uzzināt, kas šis tāds ir, bet diemžēl aizbraucu prom tukšā.
Osta. Gandrīz droši, ka šobrīd kāds tur arī kaut ko osta.
Vācu veco apbūvi pilsētā no jumta faktiski neredz. Kreisajā pusē ir padomju blokmājas, labajā – jaunāko laiku blokmājas. Un pa vidu – arhitektūras kuriozs. Pēc kara viss vāciskais pilsētā tika apetītelīgi nīcināts ārā (tam palīdzēja arī fakts, ka vairums pilsētas bija drupās). Taču divtūkstošo gadu vidū pilsēta saprata, ka tai vajadzīgs kāds epicentrs, neliels magnētiņš tūristiem, jo citādi tiem nav kur iet – pilsētas apskate līdzinājās safari pa Pļavniekiem. Tāpēc tika uzbūvēts mākslīgs, dažu stilizētu, vācu noskaņās celtu māju kopums, saukts par Zvejnieku ciematu. Tur mēs vēl nonāksim.
Toties pamesta rūpnīca tālumā gan izskatās pēc oriģināla.
Tirgus kiosku jumti no zagtiem reklāmu baneriem. Domājāt, ka neviens neredzēs?
Laiks doties tālāk. Tiekam izlaisti, nenoliegšu, ka esmu tikko manāmi atvieglots. Pēdējais spilgtais iespaids gadās, pametot sarga teritoriju – gandrīz uzkāpjam virsū pa zemi mētājošamies automātam.
Tātad, mākslīgā tūristu ieliņa.
Pilsētas centrā, upē ir sala, uz kuras atrodas karā nopostītā un tikai deviņdesmitajos gados atjaunotā Kēnigsbergas katedrāle. Kopā ar to, šajā rakursā, Zvejnieku ciemata mājiņas kadrā uz mirkli tiešām rada vācu pilsētas ilūziju.
Šāda tipa ēkām lielākā bēda ir falšuma sajūta. Pārāk sterili.
Aiz tūristu ciemata, vēlīgā apskāvienā tūlīt sākas betona monstri.
Un te neviens vairs nemēģina kaut ko stilizēt po ņemecki.
Ap fotogēniskākajiem pilsētas stūriem spieto kāzinieki, iemūžinot tikpat dabiskus inscenējumus, kā fonā redzamie.
Reālais gleznieciskums atrodas mazliet tālāk. Sulīgas, teju dievišķas gaismas apspīdēts, apcerīgs vectēvs panelenes pagalmā, piemēram.
Celtniecības žogs vēsta, ka šeit drīz tikšot sabūvētas viesnīcas un tirdzniecības centri. Ir stipras aizdomas, ka tas izskatīsies mazliet savādāk, kā vēsturiskajā, šīs pašas upes piekrastes bildē redzamais.
Atvadoties no Kaļiņingradas, vēl paspējam izrāpot cauri turpat pilsētas centrā noparkotai zemūdenei.
Sajūtas ir ārkārtīgi klaustrofobiju rosinošas.
Pārsteidz mikroskopiskās apkalpes guļvietas. Arī virtuve attiecīga. Pieļauju, ka dienestam tika izķerti visi pieejamie Padomju Savienības pigmeji.
Pat kapteiņa kajīte ir burtiski pāris karaliskus kvadrātmetrus plaša. Brr.
Vēl pilsēta paliek atmiņā ar neticamu reklāmas baneru skaitu.
Un tikpat neticamām, izšķērdīgām kompozīcijām no dzintara. Interesanti, kas kaut ko tādu pērk? Komplektā ar šinšillu šubu droši vien.
Ok. Mani interesējošās pagātnes pēdas Kaļiņingradā izrādījās pārsvarā kaut kur nomaldījušās. Kā izskatās tālāk, dziļāk apgabalā? Iebraucot Čerņahovskā, uzreiz pavisam cita lieta – vēsture, viss kā nākas, teju Brēmene.
Bruģis, katedrāle, pat automobilis ir vācu. Vienīgais, kas stilistiski īsti neiederas, ir vietējā iedzīvotāja.
Brīnumainā kārtā neaizkrāsota pirmskara veikala fasāde.
Vecās vācu rindu mājas. Oriģinālie dakstiņi nozagušies, bet fasādes joprojām gana spraunas.
Metālefeju vijumi augšdaļā sazaļojuši pa īstam.
Ielas izskatās vieglā avārijas stāvoklī. Teiksim – kā savulaik skaista, bet mazliet tikpat viegla reibuma sagurusi madāma, kam uz sejas uzmālēts arī slānis paviršas kosmētikas.
Moderns vēsturiska balkona apdeits, kā tagad saka.
Pēdējā pietura pirms robežas atpakaļceļā ir pilsēta Sovetska, kādreiz saukta par Tilzīti. Ideāla vieta vēsturisku bezbudžeta filmu uzņemšanai. Pašā centrā ir arī restaurēti nami, bet paejot nostāk, izskatās šādi.
Ja visu sakoptu, pilsēta izskatītos ļoti simpātiska – atšķirībā no Kaļiņingradas, vēsturisku ēku te ir daudz.
Bruģis krata bērnu ratiņus un citus riteņus. Noņemam!
Vietējais taksometrs mierīgi lieto kādreizējo ienaidnieku doto, vēsturisko pilsētas nosaukumu.
Te arī tiek novērots visdelikātākais, brīnišķīgākais līdz šim redzētais risinājums tradicionāli ļoti kutelīgā žanrā – korpulentu sieviešu apģērbu veikala reklāmas sauklī. Tuvu ģeniālam.
Krievijas – Lietuvas robežpunkts ir skaists. Karalienes Luīzes tilts, robeža iet pa Nemunu.
Kaļiņingradas apgabala esenci var izteikt vienā, simboliskā kadrā. Pagātne – divi bezspēkā guļoši, veci vācu aitu suņi (ok – suga un vecums, iespējams, mazliet pievilkti). Aliņu dzeroša, pagurusi māte, kam pietiek savu problēmu. Un arī pats nošķirtais apgabaliņš – mazs slāvu bērniņš, kas bažīgi raugās, kas to sagaida aiz stūra, nākotnē.
