Kopš februāra, kad tika gāzts iepriekšējais Ukrainas prezidents Janukovičs, ir pagājuši mazliet vairāk kā divi mēneši. Ir 2014. gada maija pirmie datumi, saulains un silts laiks – ukraiņu megapole jau sen ir atpakaļ savā iepriekšējā ritmā – dun, zum un dzīvo savu lielpilsētas dzīvi. Izņemot vienu vienīgu vietu pilsētas centrā, kuras apskate kļūs par vieniem no neparastākajiem iespaidiem manā līdzšinējā dzīvē. Pagājuši mēneši, bet Kijevas centrs ap Neatkarības laukumu joprojām ir aplenkumā. Pa šo laiku te izveidojies unikāls mikrokosmoss, te mītošās sabiedrības tikumi, likumi un parašas. Ienaidnieks ir padzīts, bet blokāde turpinās, īsti nezinot pret ko. Kā izrādīsies vēlāk – ienaidnieks būs neredzams un ieperinājies turpat starp uzvarētājiem. Turpat galvā – vecajā, korupcijas, savējo būšanas un šuhļi-muhļi neglābjami inficētajā domāšanā, kas kārtējo reizi neļaus realizēt cerētās reformas tik veiksmīgi, kā gribētos.
Tātad. Soļo tu tāds tīri labā omā pa Kijevas galveno bulvāri Hrešatiku, un pēkšņi vairs nevari pasoļot. Priekšā ceļu nobloķē sakoptas, nomazgātas, nokrāsotas, bet tomēr – barikādes.
Sajūta – apmēram kā Berlīnes mūra tapšanas laikos.
Uz ēkas krāšņi vēstījumi Donbasa oligarham Rinatam Ahmetovam. Šis vīriņš ir visnotaļ apsviedīgs – arī pēc revolūcijas un bēdīgi slavenajiem notikumiem Ukrainas austrumos viņš pamanās žonglēt, saglabājot ietekmi gan Doņeckā, gan Kijevā.
Ieejot teritorijā caur ne pārāk rūpīgi apsargātu čekpointu, paveras šāda aina. Trofejas policijas mašīna un barikādes no iekšpuses. Vajadzības gadījumā riepas ir ātri aizdedzināmas, radot necaurredzamu uguns un dūmu sienu.
Vēl nesen izmētātais bruģis ir paspējis savākties kārtīgās kaudzītēs. Vēl tikai jāsakrāmē atpakaļ.
Ceļš tālāk ved garām desmitiem telšu, kurās joprojām dzīvo cilvēki. Pagalmos notiek normāla partizānu dzīve – cilvēki vāra boršču un makaronus.
Pie katras telšu grupas noteikti atrodas ziedojumu kastīte maidaniešu atbalstam.
Tiek gatavots kurināmais – naktīs joprojām ir vēsi.
Visur redzami dažādi asprātīgi tautas propagandas piemēri. Šis varētu attiekties uz faktu, ka jaunībā Janukovičs tika notiesāts par kāda garāmgājēja aplaupīšanu.
Ir arī munīcijas izstāde. Šāds, ar gāzi darbināms mīnmetējs esot šāvis līdz pat 200 m tālu.
Tuvojoties Maidanam ir vēl viena, daudz iespaidīgāka un stihiskāka šķēršļu josla.
Pilns ar cilvēkiem, teltīm un Ukrainas karogiem. Pārsvarā telšu saimniecības ir sagrupētas pēc reģionu principa – ļvovieši, odesieši, utt. Cīnītāji februārī grupējās tā saucamajās sotņās – attiecīga cilvēku skaita vienībās. Telšu grupas joprojām ir nobrendotas kā piederošas tā vai cita reģiona sotņai.
Pa laukumu ļoti apņēmīgi pārvietojas cilvēki kamuflāžā un bruņuvestēs. Par spīti vizuālajam bradakam te ir sava kārtība, likumi, sistemātika un loģistika.
Propaganda turpinās.
Telšu ciemats, kurā dzīvo sotņas pārpalikumi no Kolomijas. Savs žogs, viss kā nākas.
Kādreizējā ielas malas zālienā tagad atrodas sakņu dārziņš. Redīsiņi aug griezdamies.
Visi pārsvarā izskatās skaidrā, ar nelieliem izņēmumiem. "E, ti, davai sfotkai meņa, ja krasivij!" – paaicināja jaunēklis, kas bildes centrā. Pēc tam manīju, ka viņš vienatnē izmēģina karatē paņēmienus ar neredzamu pretinieku.
Pats laukums joprojām krustām šķērsām aizbarikadēts. Labajā pusē – tas, kas atlicis no slavenās Kijevas Ziemassvētku eglītes, pirmais mierīgais protests pie kuras bija sākums šeit vēlāk notiekošajam.
Brīvība vai nāve. Diez, rakstītājs tika cauri sveikā?
Ceļš kalnā uz valdības ēkām, no kuru puses nāca iekšā lielākā ofensīva no Berkut puses, joprojām ir masīvi aizkrauts.
Attīrīta tikai maza taciņa.
Te vairs nav telšu, toties ir neskaitāmi kritušo portreti, sveces, ziedi un piemiņas lietas.
Te, kalnā, uz teritorijas ārējās robežas ir arī vēl divi papildu čekpointi. Mašīnas tiek pārbaudītas.
Bagātīgi.
Daži iemītnieki sāk izrādīt iniciatīvu drupu novākšanā.
Bet nu skaidrs, ka darāmā vēl būs daudz.
Mobilā virtuve.
Kārtējais pagalms.
Turpat pie drazu kaudzes darbojas arī frizētava.
Plaukst arī māksla. Tēlniecībā tiek izmantoti pieejamie materiāli, protams.
Uz visām virsmām manāmi arī dažādi ziņojumi, sākot no uzsaukumiem, pazudušo meklējumiem un beidzot ar rupju dzeju.
Teritorijā darbojas arī sava pasta nodaļa. Sūtījumi tikai tās robežās.
Pa vidu revolucionāriem rosās arī apsviedīgi suvenīru tirgotāji, kuru ražotāji Ķīnā jau noreaģējuši uz svaigākajām aktualitātēm. Populārākais suvenīrs ir magnētiņš Janukoviča Zelta Batons. Tas tika atrasts kādā no viņa villām, un izplatījās pa pasaules ziņu lentām kā meža ugunsgrēks. Vēlāk gan parādījās versijas, ka tas nemaz nav no zelta, un ir vienkārši dāvana no kāda maizes kombināta direktora.
Populāra prece ir arī kājslauķpaklājiņš ar slepenu, prezidentālu vēstījumu tam otrā pusē.
Radošs Krimas tatārs arī ierīkojis savu stendu ar vēstījumiem.
Bet joki mazi – te acīmredzami ir gājis karsti.
Par to liecina arī koka pavasara bilance pēc pārdzīvotā.
Nesaprotu, kāpēc Eiroauto ir izdauzīti stikli. Vajadzētu taču būt tieši otrādi.
Sajūta te staigājot ir sirreāla. Tikai pēc tam pamazām apjautu, ka šī bija vienkārši unikāla iespēja nokļūt pilnīgi neticamā mikrokosmosā, kara rezervātā – gluži vienkārši izkāpjot virszemē Eiropas valsts galvaspilsētas centrālajā metro stacijā.
Bet viss iet uz priekšu. Cilvēks nav būtne, kas var konstanti šausmināties.
Un, paejot simts metrus nostāk no barikādēm, ieliņās vairs nekas neliecina par tepat esošo partizānu Maidanu. Kijeva turpina dzīvot savā steidzīgajā metropoles ritmā.
