DMZ – saistībā ar Korejas pussalu bieži dzirdētā, noslēpumainā abreviatūra. Par spīti burtam D atbilstošajam vārdam demilitarizētā, šī ir viens no masīvāk bruņotajiem un dzeloņdrāšotākajiem reģioniem pasaulē, vēl viens cilvēces neprāta dzīvais piemineklis. Jā, pati robežlīnija, divu kilometru platumā abpus tai tehniski skaitās demilitarizēta – lai samazinātu jebkuru tīšu vai netīšu tiešas konfrontācijas iespēju. Taču pēc šiem kilometriem sākas reāla žogu, barikāžu, norobežojumu, diennakts patruļu un pretdiversiju būvju paradīze. Abās pusēs. Vieta ir visnotaļ unikāla un uzņēmīgie korejieši bez sirdsapziņas pārmetumiem to izmanto tūrismam – gadā to apmeklējot līdz pat simt tūkstoši cilvēku. Iegadījies Seulā, šādu neparastu tūrisma atrakciju netaisos laist garām arī es. Parasti mēģinu izvairīties no organizētām ekskursijām, taču šoreiz nav variantu – uz savu roku tur nokļūt nevar. Jāpiesakās laicīgi, līdzi jāņem pase un jābūt gataviem uz to, ka, neplānotu provokāciju gadījumā mūsu ekskursija jebkurā brīdī var tikt pārtraukta – garantijas, ka tiksim līdz slavenajām zilajām būdiņām neesot nekādas. Toties intriga jau ir un šeit pavadīto dienu nenožēloju – tikpat daudz iespaidu kā pati zona atstāj arī to skaisti ekskpluatējošā tūrisma industrija.
Seulā plānojas protesta demonstrācijas sakarā ar politiskajiem skandāliem, kuros iesaistīta arī valsts prezidente. Pilsētas centrs ir nopakots ar policijas autobusiem – no malu malām savesti pavisam jauniņi kadeti, lai nosargātu konstitucionālo mieru. Mēs, savukārt, izbraucam uz savu draudīgo galamērķi, kas atrodas tikai mazliet vairāk kā 50 kilometru attālumā no galvaspilsētas centra.
Fotoradars brāļojas ar ceļmalas policijas kārbiņu, kas aprīkota ar pavisam īstām bākugunīm.
Izbraucot robežas virzienā, pamanu arī šādu automašīnu. Kopumā Dienvidkorejā esot izvietoti ap 35 tūkstošiem ASV karavīru.
Apkārtne ārpus pilsētas ir visai urbanizēta, siltumnīcu un dažādu citu agrobūvju kompleksi izvietojas turpat pa vidu haotiskiem mikrorajoniem.
Ekskursijas autobusā kā tūristu atrakcija tiek izrādīta arī īsta ziemeļkorejiešu bēgle. Tā, pa labi no tulces. Viņa ātri ieskicē savu situāciju un drīz vien ir gatava atbildēt uz jautājumiem. Man par pārsteigumu, no maniem līdzbraucējiem to ir neticami maz un tie paši – samērā pliekani.
Drīz vien gar piekrasti ejošā autobāņa malā parādās dzeloņdrāšu siena. Sākas pierobežas reģions.
Tad, tuvāk ziemeļiem, arvien vairāk šādu objektu.
Krastam piekļūt nav iespējams. Šeit otrā pusē līcim vēl ir redzama Dienvidkorejas teritorija, bet kādā brīdi braucam arī pa krastmalu, kurai otrā pusē tālumā vīd komunisms.
Pavisam gruntīga būve, kas pavasara pelēkajos laukos galīgi nemaskējas.
Savukārt uz otru pusi šosejai, prom no robežas, redzams šāds Pļavniecisks skats.
Iebraucam armijas kontrolētajā teritorijā. Tā vēl nav īstā DMZ, bet gan supermilitarizētais, tai piegulošais dienvidu sektors. Pametam autobusu, gidu pienākumus pārņem divi runātīgi amerikāņu kareivji. Visus ieved lekciju zālē, kur tiek ieskicēta vietas vēsture. Šizas netrūkst. Šajā kadrā, piemēram, redzama abu valstu mērīšanās ar karoga mastiem divos paraugciematos, kas atrodas viens otram pavisam tuvu, apmēram kilometra attālumā, katrs savā robežas pusē. Dienvidu ciematā Dasen-dongā dzīvo vairāk nekā divi simti cilvēku, kas atbrīvoti no nodokļiem un bauda arī dažādus citus labumus. Savukārt Ziemeļkorejiešu Miera ciemats, jeb Kijon-donga, iespējams, esot tikai propagandas butaforija. Toties ar vienu no augstākajiem karogmastiem pasaulē. Vispirms karogs parādījies dienvidu pusē. Tad, loģiski, ziemeļnieki to pārspļāvuši. Teju divreiz, ar 160 metrus augstu torni un teju trīs centnerus smagu karogu tajā.
Iesēžamies atpakaļ autobusos, visiem tiek izdalītas speciālas ID kartes, kuras jātur redzamā vietā. Kā arī liek parakstīt formālu, iedvesmojošu dokumentiņu, ka labprātīgi apmeklējam vietu, kurā jebkurā brīdī varot izcelties bruņots konflikts starp abām Korejām un kāda lode teorētiski var patraucēt arī mūsu tūristiski kuslos ķermeņus.
Un tad dodamies. Uz tā saucamo Joint Security Area. Vienīgo vietu visā robežas garumā, kurā ir atklāts abu naidīgo ideoloģiju saskarsmes punkts – tās slavenās, zilās mājiņas, kurās abu valstu runasvīri retu reizi mēdzot apspriest savstarpējās lietas. Pārējā laikā no abām pusēm te brauc tūristi, savukārt karavīri cītīgi trenējas – apkārtnē ļoti bieži dzirdami šāviņi tuvējos poligonos. Pēc noteikumiem, ja sākas s..di, patruļai esot jābūt klāt maksimums pāris minūšu laikā, precīzu ciparu neatceros. Google kartē abu valstu robežlīnija redzama neprecīzi – oficiāli tā iet tieši pa vidu zilo mājiņu virtenei, precīzi sadalot pat tajās esošos pārrunu galdus.
Pati vieta izskatās tieši tāpat kā internetā redzamajās simtiem fotogrāfijās. Te darās nepārtraukts, sistemātisks konveijers – iepriekšējā grupa tiek eskortēta uz zilo māju, mūsu bars nostājas uz trepēm tās vietā. Amerikāņu karavīrs mums ieskicē situāciju, pastāsta par vietu un tad dod zaļo gaismu mežonīgai mūsu grupas selfijsesijai. Tiekam īpaši brīdināti, ka nedrīkst fotografēt ne pa labi, ne pa kreisi. Interesants fakts arī, ka vasarā visiem apmeklētājiem noteikts dresskods – nekādu iešļūceņu, lupatu, saburzītu T-kreklu un šortu – tāpēc, lai ziemeļu propaganda skrandainus un izkāmējušus rietumu hipijus nevarētu izmantot savā labā – redz, cik švaki dzīvo kapitālisti.
Militārajos budžetos tiek iegāzti miljardi, tomēr šīs tik svarīgās konferenču ēkas daudz neatšķiras no proletariāta vasarnīcu rajona eksponātiem kaut kur baltkrievu mazpilsētas nomalē. Pat krāsa tā pati.
Robežlīniju, kas ir tur, kur beidzas oļi, nepārtraukti hipnotizē dienvidkorejiešu karavīrs vienā no dīvainākajiem formastērpiem, kādu man gadījies redzēt.
Veiksme! Izdodas ieraudzīt arī viņa ziemeļu kolēģi!
Viņš gan regulāri paslēpjas aiz kolonnas. Un tad atkal mistiski uzrodas savā vietā. Amerikāņi viņam bija iedevuši iesauku, bet diemžēl galīgi neatceros – kādu. Šķiet, ka Džonijs, vai tamlīdzīgi.
Paralēli jocīgajiem taekvondo kaujasstājā esošajiem (nopietni – visiem šeit dienošajiem esot melnā josta taekvondo vai džudo) te uzturas arī daudz brīvāka režīma melnās beretes. Šie kungi netraucēti staigā apkārt, apspriežas, un ik pa brīdim pievienojas tumšzaļajiem karatistiem novērošanas pozīcijās. Tā kā abas puses nekomunicē, katru brīdi no pretējās mājas var raisīties negaidīti notikumi. To apjaušot, sajūta ir..interesanta.
Mums savukārt ir melnā josta selfijos.
Un tad tas tiešām notiek – divi ziemeļkorejieši iznāk no ēkas, un pa kāpnēm tuvojas robežai!
Gan vienā, gan otrā iedomātās līnijas pusē identiski cilvēki. Taču šeit valdošās nokaitētās gaisotnes, militārisma un propagandas dēļ tiešām nav grūti sākt noticēt, ka tas, brūnajā mētelī, ir no citas pasaules. Un pat tāds kā ienaidnieks! Maksimāli dīvaina padarīšana.
Iepriekšējā grupa izciemojusies Ziemeļkorejā ar pārrunu mājiņas palīdzību. Gatavojamies arī mēs.
Sākam soļot.
Vēl tikai daži metri.
Kas tad tas – čalis uz roktura pakāris savu somiņu? Ā, tas izrādās binokļa futlāris.
Iekšā notiek neizbēgamā fotografēšanās. Grupa jau atrodas Ziemeļkorejā – robeža ejot pa galda viduslīniju.
Arī es tehniski atrodos Ziemeļkorejā. Labi var redzēt, kā šejienieši mīcijušies pa mīkstajām smiltīm. Internetā ir lērums fotogrāfiju, kurās redzams, kā karavīri stāv šajā vietā ar seju viens pret otru –laikam jau pieskatīdami, lai kolēģis neaizbēg. Papētot šīs bildes, redzams, ka mierastāju kombinācijas ir dažādas – īsti nav skaidrs, kādi apstākļi tās te ietekmē. Redzēta arī versija, ka pa šo pašu stiklu komunistiskie kareivji skatās uz šo ēciņu apmeklējošo Hilariju Klintoni. Iegūglējiet.
Interesanta kārtība – no kuras puses šajā ēkā ierodas tūristi, izeju no tās uz otru pusi apsargās attiecīgās valsts karavīri. Šajā gadījumā šie ir taekvondo dienvidnieki, kas ne ar ko neatšķiras no vaska figūrām.
Pārrunu galds spīd un laistās, nekādas dziļas nervozu nagu švīkas nav novērojamas. Būtu interesanti te ielidot kā mušai un paklausīties, kad spraigi risinās pārrunas. Korejiešu mušai, lai var saprast, ko runā, protams.
Atvēlētais laiks ātri beidzas. Mēs dodamies prom, vaska zaldāti paliek.
Nākamā grupa jau ir kaujas gatavībā.
Ekskursija beigusies.
Tiekam transportēti atpakaļ uz pirmo bāzi, kurā uz ekrāna tika demonstrēta vēsturiskā lekcija. Pabraucam garām karogmastu cīņā pieminētajam ciematam, taču diemžēl programma neparedz tā apskati.
Toties piedāvā mesties virsū suvenīru tonnām!
To te ir neticams daudzums un dažādība.
Viss, ko var iedomāties par attiecīgo tēmu, bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Bez dzeloņdrātīm neiztiek pat magnētiņi.
Interesanti turpat ap stūri pavērot arī tīri šiko karabāzītes autoparku, tikai kādu pusotru kilometru no ziemeļkorejiešiem. Diez, kādas tiem mašīnas stāvvietā?
Viss svaigs un sterils.
Laiks doties uz nākamo apskates objektu, tradicionālā dzeloņstiepļu ielenkumā.
Imjingaka – šeit ir tāds kā epicentrs gan tūristiem, gan tiem pārbēdzējiem, kas te pie īpaša monumenta tā kā spirituāli sakonektējas ar saviem Ziemeļkorejā palikušajiem radiem un draugiem. Paralēli apskates objektiem, binokļiem, restorāniem, milzīga stāvlaukuma, te ir pat neliels atrakciju parks. Dzeloņdrāšu Disnejlendas sajūta nepamet.
Bet bērni par vēsturi, kā zināms, daudz nebēdājas.
Kā apskates objekts te novietots arī vecs, kara laikos sašauts vilciens.
Un šī vieta, visticamāk, varētu būt garīgi sveicieni radiem Ziemeļos.
Braucam uz nākamo apskates objektu. Pa ceļam lauka malā redzami nesaprotami burti, kas raisa asociāciju ar propagandu. Neticas gan, ka šie varētu būt redzami no Ziemeļkorejas. Tik pat labi brīdinājums zemniekiem neart pēc krēslas iestāšanās. Korejiešu valodas zinātāji – nekautrējieties komentāros!
Zemnieks vai jebkurš cits garāmejošs snaiperis var ērti patverties no potenciālas apšaudes šādā ērtā, iztapsētā tranšejiņā.
Es nejokoju, viņi te tiešām strādā!
Nākamais apskates objekts ir iekārtots ar vērienu. Trešais iefiltrēšanās tunelis. Paralēli pašam tunelim te ir muzejs, trīs ekrānu videozāle, kas rāda ārzemnieka acij nedaudz diskutablus dienvidu propagandas video. Un pilnīgs jebkādu foto un video aizliegums pašā objektā. Šoreiz pa nopietno – tā, ka aparāti un telefoni jānodod speciālos skapīšos.
Retais muzejs, kurā viss tāpat kā ārā svaigā gaisā.
Tā kā tuneli diemžēl neizdodas noreportāžēt – jāiztiek vien ar burtiem. Īsumā – ar ogļraču stila vilcieniņu nobrauc lejā. Mēģinot neatsist galvu pusrāpus virzies vairākus desmitus, simtus metrus līdz vietai, kurā tunelī ir durvis un pirms tām – barjeras. Pa mazu lodziņu caur durvīm teorētiski vari saskatīt vēl vienas durvis, netālu. Aiz kurām vajadzētu būt Ziemeļkorejas teritorijai vai, nezinu, vienkārši kādam megabloķējumam. Viss. Mēģini stipri nesasitot galvu tikt atpakaļ līdz vilcieniņam.
Kartona armija.
Priekšpēdējais tūrisma objekts mūsu ekskursijā – Doras observatorija.
Interesants militārs logotips.
Šeit iespējams pagozēties skatu platformā. Tālumā redzamie kalni jau ir Ziemeļkorejā.
Izdodas novērot ne mazāk iespaidīgu parādību kā ziemeļblāzma. Pāri šai ielejai tālumā dzirdami komunistu propagandas saukļi. Tad dienvidnieki neiztur un ieslēdz savus milzīgos skaļruņus, kuros propaganda ietērpta Margaritas Vilcānes stila smeldzīgā korejiešu melodijā. Skatoties ielejā un klausoties šo sacensību, sajūtas ir gluži nereālas.
Var arī labi saskatīt karogmastu dueli dzīvajā. Dienvidu kandidāts.
Ziemeļu čempions. Attiecīgajā ciematā redzamas pat vairākas indīgi zaļas daudzstāvenes, taču daži interneta resursi apgalvo, ka logiem neesot pat stiklu un ka ciemats esot tīrākā butaforija. Tur nokļūt, neapšaubāmi, būtu ārkārtīgi interesanti.
Un vēl ir redzama Kesongas pilsēta un slavenais Kesongas Industriālais Parks. Kārtējā unikālā un dīvainā šīs sadalītās zemes iezīme – vairāk kā simts dienvidnieku kompānijas te nodarbina daudzus desmitus tūksošus ziemeļu strādnieku par smieklīgām algām, kas ir daudzas reizes zemākas par dienvidu minimālo. Un maksā šīs algas, kā arī nodokļus pa tiešo ziemeļu puses valdībai. Teksta uzdevums – cik no šīs summas saņem strādnieki? Maaaazliet izskatās pēc dzimtbūšanas, lai gan pieļauju, ka ziemeļos iespēja strādāt šeit skaitās neredzēta veiksme.
Pierobežas reālijas.
Paskatoties pa kreisi, lejā redzama pēdējā mūsu šīsdienas apskates vieta – Dorasanas stacija, tā ar zilo jumtu.
Pēdējā pietura, pirms vilciens iebrauktu Ziemeļkorejā. Bet neiebrauc.
Par spīti tam, redzamas optimistiskas maršrutu shēmas, kas Seulu savieno ar Phenjanu un ne tikai – līdz par Lisabonai. Dīvaini, ka korejieši nav pamanījuši Latvijas tranzīta potenciālu!
Arī šeit bez bēdu tiek pārdots lērums skarbu suvenīru.
Un, protams, daiļa miera un apvienošanās propaganda.
Uz vilcienu platformas var iziet, tikai samaksājot ieejas maksu. Paldies.
Nāk vakars, laiks atgriezties Seulā.
Braucot garām neskaitāmiem dzeloņdrāšu kilometriem un arī šādām konstrukcijām. Milži uz māla kājām tiešākajā veidā – smuki nospridzinot apakšējos, tievos stabiņus betona kluči padevīgi sakritīs uz ceļa, nobloķējot to Kima bruņumašīnām un tankiem. Raķetēm gan jāizmanto citi risinājumi.
Kā diez ir dzīvot šīs valsts galvaspilsētā, tādā potenciālā, vienmēr izcelties gatava kara ēnā? Par to – nākamreiz.