Korsika man vienmēr likusi darboties iztēlei. Jau kopš seniem laikiem, kad lasīju komiksus par Asteriksa piedzīvojumiem šajā salā, licies, ka šis ir pēdējais tiešām mežonīgais Rietumeiropas nostūris. Raupji, lakoniski, vienmēr asins atriebību vendetu iedarbināt gatavi vietējie iedzīvotāji, skarbas klintis un mežonīgu cūku baru piestampāti ciemati, kas nav mainījušies gadsimtiem. Mūsdienu realitāte, protams, nav gluži tāda. Taču galīgi neesmu vīlies – ainavas ir satriecošas, ēdiens labs, vendetu nepiedzīvoju – sala ir lielisks galamērķim nelielam ceļojumam ar kādu transportlīdzekli apkārt tai.
Sāksim ar to, ka šeit, Ajačio pilsētā, dzimis mazais, nešpetnais Napoleons Bonaparts. Nav brīnums, ka vietējie priecīgi šo faktu izmanto tūrisma idustrijas kurbulēšanā.
Kā neleposies ar savu puiku, kurš, cītīgi spirinādamies ar zobenu, gandrīz tika kārtīgi sadot pat Krievijas caram.
Dzimtajā pilsētā viņam ir arī gana grandiozs memoriāls. Ja postaments ir domāts kā dūša, tad pieminekļa un tā attiecība ir tuvu īstenībai.
Iecienīto motīvu nepagurstoši ekspluatē arī vietējie reklāmas darboņi.
Kas vēl ir Korsikā? Zvejniecība. Neskaitāmas ostiņas, vēl vairāk jūras velšu restorānu. Cenas ēdieniem gan nav pārāk zemas. Atšķirībā no, piemēram, Spānijas, te kaut kas vienkāršs sākas no kādiem 20 eiro.
Klintis un reljefs. Brauciena laikā vienīgā puslīdz līdzenā vieta bija salas austrumu galā. Pārējais – nebeidzami serpentīni, akmeņi, kalni.
Lūk, skats no balkoniņa salas dienvidos, Bonifačio pilsētiņā.
Korsikāņi mīl uzsvērt savu vēsturi un tradīcijas.
Paironizēt arī par to, ka viņus Francijā mēdz uzskatīt par mafijas perēkli.
Diezgan brutāli izskatās arī galvenais salas simbols – mora galva. Kādreiz apsējs bijis uz acīm, taču tad kāda ietekmīga politiskā darboņa pieprasījuma dēļ tas pacelts uz pieri. It kā – lai simbolizētu korsikāņu tautas atbrīvošanu. Jebkurā gadījumā – salā šī melnā galva ir redzama visur. Vēl vairāk – arī kaimiņu salas Sardīnijas karogā. Lūk, vietējais auto reģistrācijas numurs.
Reģiona oficiālais karogs.
Policistes piedurkne.
Mājas fasāde.
Vēl viena fasāde.
Vecs mūris.
Saskatāma līdzība?
Galva tiek tiražēta neskaitāmos suvenīros.
Pastkartēs.
Uzlīmēs.
Plakātos.
Uz aktkritumu mašīnas. Starp citu, šī mašīna ir viena no nemaz tik daudzajām vietām, kur var ieraudzīt kaut ko uzrakstītu korsikāņu valodā – Cita d'Aiacciu. Francijas kultūras telpas ietekme ir tik liela, ka kopš deviņpadsmitā gadsimta korsikāņu valodas pratēju skaits esot samazinājies līdz aptuveni 10% salas iedzīvotāju.
Aktīvākie no šiem desmit procentiem uz sienām zīmē pretfranciskus grafiti, vienmēr pabeidzot ziņu ar tādu kā d burtu – stilizētu salas kontūru.
Valoda lingvistiski saistīta ar seniem itāļu dialektiem – var nojaust, ka tiek pieprasīta patriotu atbrīvošana.
Amnestija un brīvība.
Par kādu cietumā tupošu politisko aktīvistu izvērsta vesela kampaņa. Simboliski, ka varoņa ēna no izmeklētāja acīs kodošās, spilgtās spuldzītes, ir pati Korsika.
Aicinājums uz manifestāciju. Diemžēl esmu Korsikā jau oktobrī, par vēlu.
Aktīvisti arī vietām mēdz aizkrāsot ceļazīmēs franciskos vietvārdus.
Vai pat vēl vairāk – tos sašaut! Bullim ceļa vidū ir tikai sekundāri ilustratīva nozīme.
Tomēr mazliet korsikāņu temperamenta palaimējas pavērot arī dzīvajā. Salas galvaspilsētā Ajačio studenti ar apgāztām atkritumu urnām ieņēmuši universitātes galveno ieeju. Tikai nevarēju saprast, vai lai nielaistu, vai neizlaistu kādu. Kā redzams – melnās galvas karogs izcili piestāv demonstrācijām.
Taču tā ir tikai maza daļiņa no tā, ko var novērot Korsikā. Ceļš, kas iet gar jūru, ir fantastisks, apbraucama visa sala. Ainavas ir tādas, ka gribas mest pa bremzēm aiz katra trešā līkuma.
Pilsētiņas ir senlaicīgas un detaļām pilnas. Šī varētu būt akmens laikmeta ūdens pievade vai arī kanalizācija.
Mūsdienu automašīnu dēļ vecās vārtrūmes neviens nepaplašina, uz abām pusēm brīva vieta paliek burtiski milimetros.
Kādā zaļajā pieturā turpinu paieties pa taciņu krūmos uz priekšu un uzeju nekādi nemarķētu, pamestu Sardīnijas virzienā uzbūvētu cietoksni. Ar demontētu zenītartilērijas, vai kā tamlīdzīga, postamentu. Arī vēsture.
Taču galvenā, unikālā Korsikas detaļa ir..tualetes. Āra tualetes daudzzīvokļu mājās. Uz balkoniem.
Tās organiski integrētas mājas sienā un to mazie pasažieri jestri virpuļo pa fasādi daiļojošajām trubām lejup, draudzīgi satiekoties savienojošajos punktos. Bet jābrauc skatīties, kamēr vēl ir – mājas renovē un šāda brīnišķīgi barbariska tradīcija pamazām izzūd.
Ko vēl te var redzēt?
Dažādas pludmales un vienkārši iespaidīgi jūras skati galīgi nav deficīts – atrodami katrai gaumei.
Apbraucot gandrīz visas piekrastes pilsētiņas, rodas sajūta, ka mūsdienu Korsika dzīvo tiešām pārticīgi. Vecās tualešu fasādes ir vienīgais vizuālais izņēmums – pārsvarā viss ir ļoti akurāts un sakopts, daudz kafejnīcu, kas acīmredzami nesūdzas par klientu trūkumu. Vismaz sezonā noteikti ne.
Salijušu saules bateriju dārzs.
Kārtīgs ģeoloģijas fanātiķis te varētu noslīkt laimes hormonā.
Tas, īpašais, tirkīza tonis.
Līdzenāka ieleja starp jūru un centrālās daļas kalnu grēdu.
Pastkarte.
Pie Latvijas smilšu pludmalēm pieradušajiem te būs mazliet jāpārorientējas. Bet ir atrodamas arī dažas tādas.
Soliņš, kura dēļ vien bija vērts šo gaisa gabalu šurp triekties.
Kalnrūpniecības uzņēmums organiski ierakstījies nogāzē.
Reljefs brīžiem ir neticams.
Pludmalē galvenā nodarbošanās – vēstījumu atstāšana citplanētiešiem.
Krāsas.
Mājām ir ļoti simpātiski akmens plēkšņu jumti.
Ir oktobris – daudz tumšu, dramatisku mākoņu, kas piešķir papildu skaistumu skatiem.
Un arī Ēdenes dārzs. Nu tā, ka ienāc, apsēdies pie galda un tīrā hemingvejā, bez piepūles uzraksti pasaulslavenu stāstu.
Korsikai piemīt arī sava, īpatna humora izjūta. Neapmierināts kaķis ar nekādi neapēdamām zivju asakām.
Cerība uz atkarības izraisīšanu modes butika nosaukumā.
Mākslas izstāde.
Kapa piemineklis ciemata futbola trenerim.
Grāmatu apmaiņas kaste, kas rotājas ar no izplēstām grāmatu lapām taisīta koka.
Transcendentāls logotips vietējam.. nažu asinātājam?
Kāpņu telpa.
Bērnudārzs ar Eiropas Savienības standartam atbilstošiem kokiem.
Villa pašā pludmalē.
Galdiņš ar ieekonomētu kāju un banānmizu grils.
Medības rītausmā.
Un ferma, ko pilnībā okupējušas cūkas. Gadījās arī sastapt šādu cūku barus uz šosejas. Pīpini vai nepīpini – nekādas reakcijas. Atliek nogaidīt tāpat kā negaisu – pāries.
Humora izjūta ir arī dabai, kas, radot korsikāņu cūkas, padomājusi arī par tērpu vietējiem, garšīgajiem kastaņiem. Taču, cik manīju, ruksim netraucē pat tas.
Korsikā nav problēmu aplīmēt pilsdrupas ar kserokopijām.
Vai mazas pilsētiņas Kalvi veļasmazgātuvei izaicināt slaveno Kelvinu Kleinu un Koko Šaneli vienlaicīgi.
Te ierasta lieta dzīt prom no baznīcas trepēm skaļi maurojošu ēzelīti.
Un tikpat ierasta – apstāties ceļmalā, lai ar maizīti pabarotu govi.
Atkritumu šķirošanas konteiners atgādina ābolu.
Savukārt ceļu barjeras tiek būvētas no vietējiem izejmateriāliem.
Korsikai tiešām nav problēmu ar humora izjūtu. Pilnā nopietnībā viņi ražo savu kolu!
Un izdaiļo sienas ar spēcīgām aksiomām.
Te ir tiešām jauki. Paēd pusdienas pludmalē.
Izvēlies nākamo pieturas punktu.
Un dodies tālāk. Tīri humoram mēģinot telefona navigāciju neērtajā panelī nostiprināt ar maziem priedes sprungulīšiem.
