Laikā, kad visā pasaulē ar troksni plīsa milzu burbulis, radot 2008. gada ekonomisko krīzi, pašos Eiropas dienvidos samērā klusi un nemanāmi nopaukšķēja kāds cits, ilgstoši briedis, taču salīdzinoši neliels saspīlējums. Rezultātā radās jaunākā valsts mūsu kontinentā. Pasaule joprojām dalās divās lielās nometnēs, no kurām viena Kosovu oficiāli atzīst, savukārt otra vairāk simpatizējas ar Serbiju un to nedara. Vēsture pavisam īsi – Dienvidslāvijai sarežģītos pilsoņu karos jūkot, brūkot un sadaloties, beigu fāzē Serbijas rokās palika tikai viena kādreizējās lielvalsts province. Pat ne īpaši autonoma, toties gandrīz pilnībā citas nācijas, albāņu, apdzīvota. Un šī samērā karstasinīgā tauta īsti nevarēja nosēdēt malā un noskatīties, kā visi pārējie kaimiņi tiek vaļā no kolhoza, paliekot tajā pēdējiem. Tā sākās Kosovas karš, kura rezultātā gandrīz miljons vietējo albāņu tika spiesti bēgt serbu armijas centienu dēļ saglābt savas valsts ārējās robežas. Ar NATO un ASV palīdzību karš tika apturēts, dažus gadus valdīja starpnacionālā spriedze, kuras rezultātā gandrīz visi serbi tika padzīti, un, beigu beigās arī notika ilgi gaidītā neatkarības pasludināšana. Tātad – Kosova, 2012. gada decembra pēdējā diena, ierodamies sagaidīt jaunogadu.
Prizrena
Otra lielākā pilsēta valstī. Nonākam šeit no Albānijas, kāda tās ziemeļu miesta tirgus laukumā vienojoties ar nelegālu taksistu, kurš, laimīgi dabūjis klientus, uz Prizrenu pie radiem svinēt jaunogadu pie reizes aizved arī savu ģimeni. Pirmais iespaids, salīdzinot ar Albānijas pusi – sakoptāki ceļi un to malas. Kas loģiski, jo pēc kara ļoti daudz ko nācās atjaunot un būvēt no jauna. Tiekam izlaisti autoostā, un te ir otra lielā atšķirība. Lai gan albāņi apkārt te ir tādi paši, šie ir pamanījušies apgūt maģisko precīzu satiksmes autobusu organizēšanas mākslu. Pēc brīža jau esam vecpilsētā. Te izskatās patīkami seni un pat nedaudz tūristiski.
Protams, ar lokālām niansēm.
Te ir Ļoti Tuvie Austrumi, tāpēc par polietilēna medūzām upītē neviens pārāk nesatraucas.
Albāņiem ir sātīga dzimstība, tāpēc arī mājas ceļ bez sīkumanības aprēķinā.
Vietējie ir ārkārtīgā sajūsmā par savu jauniegūto valsti. Tās kontūra ir arī uz karoga. Paralēli gan daudzkur lieto arī albāņu divgalvainā monstra sarkano.
Ķīnieši, kā allaž, ir naski – visa valsts ir piegāzta ar kosovieša nacionālo pašapziņu stiprinošām elektriskām gaismdiožu instalācijām.
Te ir arī vienpusēji ieviests eiro, galvenā valūta lietošanā. Bildē samērā simboliski var redzēt kosovieša iztēlē vēlamo un reāli esošo eiropeizācijas līmeni.
Auto numuriem kādudien atliks tikai pieķepināt zvaigznīšu apli.
Tomēr pat detaļās ir skaidrs, ka šī ir austrumu zeme.
Pakāpsimies kalnā.
Jo augstāk dodamies, jo vairāk dīvaini tukšu ēku.
Pavisam neomulīgs skats.
Lieta tāda, ka 2004. gada martā visā Kosovā notika nemieri, ko izraisīja starpnacionālā spriedze. Kādā ciematā no garāmbraucošas mašīnas tika nošauts serbu pusaudzis. Savukārt pavisam drīz, citā vietā, upē mistiski noslīka vairāki albāņu bērni. Ar to pietika, lai ilgi krājušās dusmas gan albāņu, gan serbu pusē nāktu ārā. Pēdējie Prizrenas serbi tika spiesti bēgt, un viņu apdzīvotais rajons, ar, iespējams, labākajiem skatiem pa logu pilsētā – nopostīts.
Tā arī viss tur joprojām stāv, pilsētas cietokšņa pakājē.
Pilnīgs klusums un izmirums.
Šķiet, ka serbi bija pamanījušies ieņemt vienu no pilsētas ekskluzīvākajām vietām.
Jo skats no šejienes ir attiecīgs. Albāņiem pilnīgi noteikti nepatika, ka uz tiem skatās no augšas.
Par brīnumu – saglabājusies maza baznīciņa. Apsargāt to ikdienā laikam vairs nav tik ļoti aktuāli.
Tālāk ir vēl viena, lielāka. Ja pareizi saprotu, tad toreiz pūlis bija pamanījies to aizdedzināt, iekšā esot cilvēkiem. Bet viss samērā laimīgi, cietis esot tikai viens.
Pat ja vairums serbu ir padzīti, vieta joprojām ir daudznacionāla. Ielu nosaukumi dublējas trīs valodās.
Ikdienas skats kādā no šīm trīsvalodu ielām.
Pēc šīs postažas, nonākot atpakaļ centrā, dvēselei gribas ko skaistu. Pievēršu uzmanību modei.
Bērniem tā ir pavisam karaliska.
Tirdzniecība te mēdz spiesties ārā no telpām uz ielas pusi.
Ielās var atrast visu.
Prizrena, par spīti graustiem, ir tiešām jauka – senatnīga un interesanta. Tomēr laiks kāpt busā un doties tālāk. Uz Prištinu, galvaspilsētu.
Kosovas ainava.
Ceļmalās ir mežonīgs skaits neregulētas reklāmas.
Daži ciemati attāli atgādina mūsējos.
Veikalu nosaukumi – arī.
Tilts pār betonā iegrožotu upīti.
Ir 31. decembris, vietējie iepērk šaujamos pirotehnikas angārā. Zīmols Happy Ending iepriecina.
Turpat uz trotuāra dabūjami arī topošie svētku galda iemītnieki.
Ceļmalas ir haotiskas un dzīvīgas. Divas detaļas. Pirmā – ar visuresošo valsts kontūru nobrendots pat benzīntanks. Otrā – VW Touareg ar Cīrihes numuriem. Uz ceļiem šajās dienās redzu neskaitāmus Šveicē reģistrētus auto. Tur ir liela bijušo dienvidslāvu populācija un acīmredzami daudziem no tiem izcelsme ir tieši Kosovā. Jaunais gads, jāapciemo radi, jāpadīžājās.
Priština.
Jaunā gada rītā pilsēta izskatās saprotami pustukša.
Tomēr jau tiek sākts piekopt vakardienas uzdzīvi. Starp citu, jā – naktī bija diezgan neomulīgi iet garām iedzērušam vīriņam, kurš nebija paspējis uz pirotehnikas angāru un tāpēc izlīdzējās, šaujot gaisā ar pistoli.
Klusums pēc vētras. Minareti vēlīgi noskatās uz komunistiskās arhitektūras sasniegumiem.
Tepat blakus ir nācijas ciltsmāte, Albānija. Tās motīvi redzami bieži.
Taču prieks par savu republiku ir lielāks. Interesanti, vai abas valstis kādreiz apvienosies? Tauta tomēr viena un tā pati.
Centrālais laukums ir izmiris.
To atdzīvina vien savāda Disneja / Zvaigžņu karu / BNP Paribas bankas ideoloģiski atbalstīta konstrukcija.
Pats centrs.
Vēlīgu lauku skolotāju atgādinošā prezidenta portrets.
Vietējās nacionālās bibliotēkas ēka kosmiskumā konkurē ar mūsējo.
Kaut kādu iespaidu tā noteikti atstāj – grafiti uz ielām ir neredzēti inteliģenti.
Klasiskais vietējais karogu komplekts. Neatkarības draugi – ES, NATO, ASV.
Vēl vairāk – te ir pat Bila Klintona piemineklis un viņa vārdā nosaukta avēnija!
Piemineklis gan nav pārāk dižs izmēros – apmēram reklāmas plakātā esošā pīrādziņa lielumā.
Pat akmeņdarbnīca pilsētas nomalē cēli nes prezidenta vārdu.
Dodoties projām, iemetam aci vietējā mikrorajonā. Krāsainie paneļi uz mirkli rada ilūziju, ka nošņurkusī betonā māja ir stilīgs jaunais projekts.
Mikrorajons tuvākās detaļās.
Vietējie iedzīvotāji tiek uzskatāmi apmācīti lietot atkritumu konteinerus.
Mikrorajona grāmatnīca.
Vietējie iedzīvotāji.
Tādu šajā īsajā mirklī izdevās ieraudzīt Kosovu. Ar prieku par iegūto brīvību un sapņiem par demokrātiju.
Un izdzīvošanas realitāti, kurā līdz visuresošai labklājībai vēl priekšā daudz darāmā.
Ticu, ka nākamreiz šeit ieklīstot..
..viss izskatīsies daudz labāk. Jo zeme jau skaista.
