Kad dubļainās vulkāniskās takas ir iztusnītas, laiks uzmest aci vēl vienai svarīgai Kostarikas šķautnei – okeānam. Šoreiz gan visas leģendārās pludmales un sērfa komūnas apskatīties nesanāk, taču ko tur – ņemam un spēlējam ar tām kārtīm, kas iedalītas.

Rita agrumā ķeru vajadzigo busu un dodos.

Vietējās autoostas ir omulīgi sirsnīgas – turpat pie tualetes var uzbumbāt pinbola aparātu.

Bumbas vispār te ir cieņā – vietējā dižveikalā tās dabūjamas pat pārtikas nodaļā.

Buss līkumo pa galīgi nesaprotamu maršrutu, mēģinot aptvert pēc iespējas vairāk ciematus savā ceļā. Man tas der – var ērti pavērot, kā dzīvo vietējie.

Notiek lauksaimniecība, par spīti reljefam un džunglim.

Joprojām notiek Ziemassvētku gaidas, plastmasas eglīte ieņēmusi centrālo vietu skolas pagalmā.

Uz mājas lieveņa.

Veikala dziļumā, tur, kreisajā stūrī.

Nu, taisnības labad jāpiebilst, ka citur gozējas arī pa kādai smukai palmai.

Elektostabi atgādina divus kaķīšus. Pamēģini tagad to atredzēt.

Autoservisa darbinieks ir burtiski darbā līdz ceļiem.

Kāds kungs savā pagalmā auto vietā mazgā tādas pašas krāsas zirgu.

Pieticīgāka kostarikāņu saimniecība. Te pat citur tik pašsaprotamais dzeloņžogs riņķī nav jāliek.

Baznīciņa.

Trotuāri ir plati un flīzēti arī mazās pilsētiņās.

Aci sasilda arī šāds prieks uz betona soliņa.

Kopumā apdzīvotās vietas ir samērā necilas. Betons, žogi, automašīnas.

Kapos tas pats, tikai bez automašīnām.

Ceļmalas biznesiņš.

Atpūtas zona ar izlietni.

Pret vakaru beidzot nonāku savā galamērķī pie okeāna, pilsētiņā Jaco. Var just, ka valsts šo attīsta kā vienu no galvenajiem pludmales kūrortiem. Visur būvniecība, augšup slejas arī gana monstrīgas betona daudzstāvenes, vietām diez kas nav. Bet nu saulrieta sērferis atmosfērisks.

Ja uz būvlaukumiem kreisajā pusē piever aci, noķeras tāda netverama Bali sajūta.

Un, kā izrādās, Jaco esot arī Kostarikas prostitūcijas centrs, tāds vietējais Pataijas ekvivalents. Vakarā pastaigājos apkārt un nudien – dažviet meitenes tiešām piedāvājas, taču ar Taizemes industrijas mērogiem pat attāli nesalīdzināmā apjomā.

Brokastīs tradicionālais vietējais piegājiens – rīsi ar pupiņām un olu. Nepretenciozā kafejnīcā pāri ielai manam hostelim šāds pasākums izmaksā pāris eiro, Kostarikas dārdzībai netipiski.

Kafejnīciņa gan tiešām vienkārša, burtiski mājas virtuve ar mammu pie letes.

Apeju aplīti pa pilsētiņu dienasgaismā. Izrādās, šis nav KFC konkurents, bet gan vietējā būvmateriālu veikalu ķēde.

Pludmale sākumā ir pasekla, sērfojamie viļņi sākas dziļāk. Mākoņi atspīd seklajā ūdenī kā tajās slavenajās Bolīvijas sālsezeru bildēs.

Kadrā iepeld un papozē arī šāds vesterna jātnieks. Vairāki šādi kungi piedāvā izjādes ar zirgiem turpat pludmalē.

Aizeju līdz pat pludmales galam, kur smiltis atduras klinšainā džunglī. 

Attopos, ka Kostarikas karogs ir krāsu proporcijās identisks Taizemes karogam, tikai krāsu joslas samainītas vietām – tajiem centrā ir zilais, maliņās sarkanais. Nu, Jaco tiešām ir tāda kā bišķi Taizeme Centrālamerikā.

Vai šis burvīgais būvlaukums neatgādina Āziju? Galīgi atgādina!

Bet viss kārtībā, atliek vien apskatīties vietējās naudiņas, lai atcerētos, kur atrodos – visuresošais sliņķis neļaus samelot.

Lai cik te būtu jauki, vienas dienas šajā pilsētiņā man pilnīgi pietiek. Pateicos un dodos tālāk.

Sēžos kondicionētābusā un kratos atpakaļ uz galvaspilsētu. Prieks redzēt, ka arī palicēji paliek dižkoka dotā pavēnī.

Un atkal turpinās Kostarikas provinces skati.

Restes, restes, restes.

Kādā veikaliņā tāda interesanta dinamika starp manekeniem – te performē divas acīmredzamas golddigeres.

Slava Ukrainai!

Nepaiet ne dažas stundas, kā esmu atpakaļ kontrastainajā Sanhosē.

Nikns uzraksts aizliedz te urinēt.

Diezgan efektīvi azliegts arī lekt no gājēju estakādes.

Kravas automašīnas šoferim, šķiet, te ir ne tikai kabīne, bet arī viesistaba, guļamistaba un plašas labierīcības. Ne tā kā uz šaurām lāviņām guļošajiem Eiropas kolēģiem.

Fāstfūda reklāmas joprojām visur.

Šķiet, ka nekur citur nav gadījies tās redzēt tik daudz kā Centrālamerikā.

Sanhosē ieliņas.

Viss te ir pa vecam.

Izkļuvis no autoostas uz brītiņu ieklīstu pilsētas centrālajā tirgū. Vietām izdodas uziet interesantu humora izjūtu.

Pamanās arī interesants, jauns žanrs reliģisko suvenīru industrijā – figūriņas veidotas no maisa auduma. 

Runājot par šo tēmu, kādā baznīcā uzeju neredzētu inovāciju – desmitās tiesas automātu. Pieej un ērti ar karti noziedo vajadzīgo.

Vakarā gan galvaspilsēta pēc sajūtas ir visnotaļ nereliģioza.

Ēdienu maketi kāda restorāna priekšā.

Pārsteidz vietējā nianse – absolūta festivāla sajūta vietējos gaļas veikalos. Skaļa mūzika, iekšāsaucējs ar mikrofonu, krāsainas virtenes un pušķī – un tiešām pilns ar cilvēkiem, kas kā traki pērk kilogramiem gaļas.

Dažos veikalos iekšāsaucējam palīdz pat dīdžejs.

Labi, ka var tikt arī pie kāda auglīša. Kilograms eksotiskā rambutāna – zem divi eiro.

Trāpos arī kāda izsaukuma epicentrā – izrādās, kostarikāņu ugunsdzēsēji uz tiem brauc arī ar močiem.

Vakariņās vēl viens tipisks vietējais ēdiens, gallo – divas kukurūzas tortiljas ar piedevām. Paņemu ar vistu un man atnes šādu pasākumu. Godīgi sakot, ir bišķi mazuma piegarša.

Pilnīgi nesaistīti – mazuma piegarša izrādās arī kostarikāņu tualetes papīram. Pēc mana novērojuma tas pārliecinoši ir pats plānākais pasaulē.

Skats pa viesnīcas logu vēlā vakarā. No rīta atkritumu kaudze ir pazudusi, taču tās vietā gar sienu turpat uz trotuāra sarindojušies kādu piecu-sešu bezpajumtnieku guļammaisi.

Iesitu kārtējās pupiņas ar rīsiem un pamazām taisos uz lidostu.

Paldies, Sanhosē.

Lai cik vilinoši būtu tavi iekšāsaucēji,

tu man īsti nepietrūksi. 

Uz pārējo Kostariku gan vēl kādreiz labprāt atgrieztos. Ja vien nebūs slinkums.

Pēdējie iespaidi pametot valsti – maķenīt pasīvi agresivs Kostarikas tūrisma plakāts. Tu esi apzīmolots – lido prom, stāsti teiku, esi leģenda! Nu, nez.

Labāk liekam jaunu bildi iekšā.