Panamas protestu dēļ mans sākotnēji plānotais maršruts uz nākamo zemi šajā braucienā pamainās – sauszemes odisejas vietā nākas turp lidot. Nu, nekas – šādi ieekonomēju pāris dienas, ko var veltīt šejienes apskatei. Kostarika kaimiņu vidū izceļas ar relatīvu turību un dārdzību. Jo īpaši salīdzinot ar Nikaragvu, cenas šeit reāli kož. Tam nepalīdz arī daudzie ekspati no Ziemeļamerikas, kas šeit masveidā iepērk īpašumus lai pavadītu brīvdienas un vecumdienas siltumā, tā dzenot ciparus uz augšu visam. Ja vēl nesen reģiona gana sūrajā vēsturē Kostarika tika kamiņiem tik tipisko pilsoņu karu un citu likstu saudzēta un relatīvi labklājīga, tad tagad vairs neesot tik rožaini. Dzīves līmenis dārdzības dēļ stagnē. Redzēsim, cik ilgi bagātais krasts tāds spēs palikt.
Tuvojoties galvaspilsētas Sanhosē lidostai, pirmais kas krīt acīs ir – zaļums. Kostarika šķiet sulīga un dzīva jau no šāda attāluma. Satikšanās prieku gan mazliet pabojā stiprās vēja brāzmas – lidmašīna divreiz met apli un tai izdodas nosēsties tikai ar trešo reizi, liekot manām plaukstām sulīgi iesvīst.
Sperot pirmos soļus lidostas koridorā ceļotāju sagaida sveiciens ar lieliem burtiem PURA VIDA. Tas ir slavenais kostarikāņu nacionālais teiciens, kas apzīmē šejieniešu skatījumu uz pasauli, ietverot tajā miksli no labsajūtas, pateicības un pozitīvisma miksli. Vēlāk šeit piedzīvoju, ka cilvēki to šeit tiešām arī lieto – piemēram, ar to atsveicinās frizieris, pie kura atstāju savu ataugušo ērkuli.
Rinda uz pasu kontroli lidostā ir nežēlīga. Uzreiz var just, ka ir nonākts galvenajā Centrālamerikas tūrisma citadelē. Nostāvu kādu stundu.
Nākamais posms odisejā, ar autobusu tikt līdz galvaspilsētas Sanhosē centram. Pirmajos iespaidos pilsēta šķiet dzīvīga. Nedaudz laika zoba paskrubināta, taču ņipra un interesanta.
Lieta, kas uzreiz duras acīs – visuresošās dzeloņdrātis. Lai gan Kostarika ilgus gadus starp saviem kaimiņiem ir skaitījusies miera un pārticības oāze, noziedzības līmenis diemžēl aug.
Bērnudārzs atgādina koncentrācijas nometnes žogu.
Un reklāmas stends vienlaicīgi nodrošina arī sabiedriskās drošības uzraudzīšanas funkciju.
Tieku līdz savai viesnīcai, tā izrādās visnotaļ episka. Atmosfēru gan pozitīvi kliedē saimniece, mikroskopiska kundzīte, kas aboslūti ignorē manus kautrīgos iebildumus, ka spāniski es ne pārāk – čivina tikai.
Nākamajā rītā izietais aplītis vēlreiz apliecina – Sanhosē tiešām ir ņipra vietiņa. Skaņas, trokšņi, smakas, smaržas – ielās mutuļo dzīvība un tirdzniecība. Izrādās, pa vienam šādi var tirgot pa aluskausus. Nu, pareizāk sakot, pa diviem.
Katrai sevi cienošai bodītei ārpusē uz trotuāra gozējas manekeni. Nevar nepamanīt, ka krūšu lielums tiem ir jūtami lielāks kā Eiropā.
Citviet turpat no bagāžnieka var tikt pie krietnas, zaļas buntes.
Nedaudz gan pārsteidz vietējais paradums visu fasēt polietilēnā. Ticu, ka tas tādēļ, lai auglis nesaēdas ielās valdošās izplūdes gāzes.
Šis biezpienveidīgais arī neko lieku nesaēdīsies.
Vēl top skaidrs, ka bezpajumtnieku Sanhosē ielās ir daudz.
Vietām veseli kempingi ar kartona gultiņām, skatīties uz to visu nav viegli.
Galvaspilsēta pārāk nevilina sevī uzturēties ilgāk. Atrodu autobusu, kas dodas uz La Fortuna, pilsētiņu vulkānu novadā un drīz vien jau līkumoju tās virzienā. Izbraucot no lielpilsētas sanāk pastāvēt sastrēgumā – to veiksmīgi izmanto uzņēmīgi uzkodu pārdevēji.
Šāds risinājums vēl nebija redzēts – džips ar mugursomu!
Izbraucot no betona džungļiem, Kostarika kļūst krietni idilliskāka.
Zaļa, pauguraina un vietām nedaudz miglaina.
Kādā vietā pārsteidz Holivudas cienīgs brīvības manifests paugura nogāzē. Patiesība gan nav pārāk prozaiska – tas izrādās vietējā telekomunikāciju operatora logotips.
Amerikāņu skolas autobusu saiets. Pēc termiņa beigām dzimtenē šie autobusi tiek šķūrēti uz Centrālameriku, pārkrāsoti un piedzīvo vairāku desmitgažu ilgu reinkarnāciju kā vietējais, leģendārais sabiedriskais transports jeb chicken bus. Nosaukts tā, jo nereti tajos tiešām tiek vesti cāļi, kazas un kas tikai vēl ne.
Pilsētiņās pa ceļam viss izskatās mūsdienīgi un civilizēti.
Zolīda publika.
Teču žogi un restes ir arī šeit. Lūk, tipisks pagalmiņš ar drošības perimetru.
Miskastes grozs pacelts augstāk, lai neizvazā suņi.
Lai gan šķietami valstij vajadzētu būt reliģiozai, esmu pārsteigts, uzzinot, ka teju trešdaļa iedzīvotāju nepieder nevienai konfesijai.
Kādas pilsētiņas autoostā, gaidot pārsēšanos, kafejnīcas vitrīnā novērtēju vietējo gardumu piedāvājumu. Drošības labad gan izvēlos rīsus ar ceptu vistu.
Vispār, ja gribas tēmēt uz veselīgo līniju, ar ēdienu te ir mērena katastrofa. Skatoties tipisku pārtikas veikaliņu piedāvājumu, rodas sajūta, ka valsts pārtiek tikai no snekiem – viss ir fritēts, fasēts, eļļains vai pārcukurots.
Nerunājot nemaz par to, ka populārākais cukurūdeņu formāts veikalos te ir 3 litri.
Situāciju nedaudz remdē fakts, ka tepat blakus ir pieejamas dažādas izklaides iespējas.
Jaunkudze dimdina pinbola aparātu tā ka šņakst!
Slavenais āboļzīmols papletis savu darbības jomu plašāk, apģērbu virzienā.
Vēl no novērojumiem – ir tikai novembra pirmā puse, taču Kostarikā jau ir iestājušies Ziemassvētki! Visur skan mūzika, sastiķētas izrotātas egles un Santaklausa atribūti. Kostarikieši varbūt nav redzējuši sniegu, taču tiešām kaut ko saprot no kaisles uz šiem svētkiem.
Ceļmalās nereti redzami šādi, tematiski komplekti.
Populāri ir no koka grebti briedīši, ko tirgo turpat pie asfalta.
Ir arī Ziemassvētku egļu audzētavas, pie kurām produkts jau tiek krāmēts uz jumta. Atgādināšu, ka ir tikai novembra pirmā puse.
Kopumā – idille.
Galvenais novērojums – kostarikāņi provincē dzīvo pieticīgi, bet ne nabadzīgi.
Gana iespaidīga ir arī kapu arhitektūra.
Aci priecē plakāts, kas perfekti saplūst ar realitāti fonā.
Pret vakarpusi esmu beidzot atkratījies uz La Fortuna. Atmosfēra te patīk uzreiz.
Šī vieta slavena ar to, ka tās ainavā dominē iespaidīgais Arenal vulkāns, netālu no šejienes ir arī citi. Pirmajā dienā gan priekšnieks no manis slēpjas.
Vietējos suvenīru veikaliņos attiecīgi dominē divas lietas – seismiskā tēma.
Kā arī neizbēgamie sliņķi, ko kostarikāņi piesavinājušies kā savu nacionālo dzīvnieku.
Tie te dzīvojas visur, pat uz rīsu pakām veikalā.
Sāk gribēties ēst. Turpat uz ielas kāds kungs cep garšīgus iesmiņus, taču prasās ko nedaudz gruntīgāku.
Kādā mazāk tūristiskā kafejnīciņā izvēlos casado, tradicionālo ēdienu. Spāniski tas nozīmē precēts vīrs, un šis nosaukums esot cēlies no tā, ka sievas, dodoties strādāt uz laukiem, saviem vīriem pusdienas iesaiņoja banānu lapās. Kā redzams – pamats ir rīsi un pupiņas, kas tiek pasniegtas blakus, nevis sajauktas. Klāt nāk arī gaļa un salāti, kā arī cepts plantāns. Pēc garas dienas šāds šķīvis garšo debešķīgi un superbarojoši – turpmākos vakarus pasūtu tikai to, dažādās variācijās.
Pēc tam pašā laikā ir vakara apgaita. Dažādas zīmes neuzkrītoši aicina iedzert.
Lūk, pat ķīniešu preču veikaliņš cenšas!
Naktij tomēr kaut kā veiksmīgi tieku cauri un nākamajā rītā beidzot ieraugu galveno pilsētiņas iedzīvotāju.
Vulkāns ir episks un redzams gandrīz no katras klajākas vietas La Fortunā.
Ir agrs rīts, izmetu aplīti uzskrienot virsū tikpat agram kungam ar bageti.
Arī atkritumu vedējs rīta agrumā šeptējas uz gleznainā fona, savācot turpat ielas malās atstātos iedzīvotāju šmucmaisus.
Pilsētiņā tiek piedomāts pie estētikas.
Betons ir mīļš un iecienīts noformējuma materiāls.
Nevar noliegt, ka simpātiski.
Bet ok, laiks aizdoties no betona džungļiem uz īstajiem.
Soļojot ārā no pilsētas pie kāda žoga pamanu šādu skatu. Kāpostu tirgotājs kaut ko smaidošs pēta.
Izrādās, šī ir vietējā iguānu piebarotava! Minidinozauri laiku pa laikam izraušas no brikšņiem uzēst turpat pie žoga viņiem dāsni atstātos dārzeņus un kādu mango saldajā.
Netālajā birztalā pa koka stumbru dūšīgi tekalē lapgriezējskudru armija, transportējot no lapotnes uz savu bāzi zaļo zeltu.
Tikpat filigrāni kā kāzu torte tiek sadalītas arī uz zemes nokritušās lapas.
Pāris kilometrus no pilsētas turpat šosejas malā uzeju ūdenskritumu.
To kā atpūtas vietu iecienījuši gan vietējie, gan iebraucēji. Šurp tiek stiepti mazi bārbekjū griliņi, uzvēdī marihuānas aromāts. Skats teju bībelisks.
Soļoju tālāk. Aci priecē vēdekļpalmas.
Un, protams, ik pa laiciņam arī šī koku suga.
Kādā pagalmā pamanās veļas žāvējamā mašīna.
Citā – zaļā vārna.
Ceļš kļūst arvien stāvāks – vulkāns vairs nav tālu.
Drīz attopos lielā stāvvietā. Izrādās, te atrodas vietējais ūdenskritums, kas tā arī saucas, La Fortuna waterfall. Labākais šajā – par piekļuvi tai kostarikāņi prasa 18 dolārus! Apdomāju, paldies, šoreiz iztikšu.
Kartē atrodu mazu taciņu, kas turpat aiz stāvvietas gar vulkānu vijas Arenal ezera virzienā. Priecīgs dodos, laba haikinga priekšnojautās. Un pēc trim takas līkumiem aplaužos. Priekšā ir slēgti vārti, kurus, pilnīgi neticami, reāli uzrauga divi ar mocīšiem atbraukuši apsargi. Esmu pilnīgi uz pauzes un, nedaudz ar abiem aprunājies, saprotu, ka šis ceļš man tā arī paliks slēgts.
Esmu atpakaļ ūdenskrituma stāvvietā un domāju, ko tālāk. Pie reizes palasu avīžu izgriezumus par vulkāna briesmu darbiem pagātnē.
Kartē pamanu vēl vienu taku, kas vijas uz salīdzinoši zemāko Cerro Chato vulkāna krāteri. Izskatās tuvu, dodos. Un atkal pēc brīža tieku laipnas dāmas apturēts – izrādās, lai turpinātu ceļu, jāsamaksā 15 dolāri ieejas maksa, jo zeme pie vulkāna pieder kādam viesnīcu kompleksam. Un te ir knifs – šie dolāri tehniski ir par pastaigu līdz vulkāna pakājei – tālāk sākas nacionālā parka teritorija, kurā teorētiski ieeja ir aizliegta. Taču dāma piemiedz ar aci, ka gribētāji tur tāpat dodas, paši uz savu atbildību. Viss skaidrs, sapratu!
Cerro Chato tiešām izskatās zems – vulkāna spice kādā aizvēsturiskā eksplozijā ir aizgājusi pa gaisu, atstājot lielu vannu ar ezeriņu epicentrā.
Taču, kā vēlāk izrādās, lielumi un mazumi šeit ir gana mānīga padarīšana.
Pirmais dublis apavu sašmucējienā trāpās vēl legālajā takas posmā. Zeme ir lietus gana samiekšķēta un lielajām peļķēm sausā garām tikt ir faktiski neiespējami.
Drīz legālās takas opcijas izbeidzas. Kaut kur šajā krūmājā sākas pašriska posms.
Tusnīju augšup un pēc kāda laika, tiešām – ir zīme, kas aizliedz doties tālāk. Taka gan turpinās un es nespēju sevi apstādināt.
Tālāko piedzīvoto grūti parādīt bildēs. Dubļaina, gluma, bobsleja trases un mikrokanjona krustojumu atgādinoša taciņa vijas cauri slapjiem džungļiem. Lai gan kartē redzamā raustītā līnija šķiet dažus simtus metrus gara, realitātē raušanās pa slideno slīpumu aizņem pāris stundas. Kādā brīdī sāk līt un augstāk esot, vulkāns vispār paslēpjas mākonī. Esi sasvīdis, slapjš līdz vīlei un papildus tam, arī velti visu uzmanību lai nepaslīdētu un nekļūtu dubļains līdz acīm. Ik pa brīdim pretī rāpjas šmulīgi ārzemnieki, kas izskatās samocīti, taču visi kā viens atzīst – ir tā vērts. Labāku ieskatu piedzīvotajā atradīsi iekš Kostarikas stāstiņu highlights Kā tur ir instagrama kontā, paskaties.
Kad esmu nonācis uz krātera kores, cauri džungļiem lejā vīd ezera ūdens. Lai tiktu līdz tam – vēl viens kāpums pa daudz stāvāku taku lejup. Jau no līdz šim piedzīvotā jūtos tik izžmiegts, ka saprotu, ka galvenie spēki jāvelta tikšanai atpakaļ, nevis peldei ezerā.
Atpakaļceļš lejup aizņem vairāk kā stundu. Kāpt pa kanjonu tagad ir grūtāk, ar rokām visu laiku kaut kur ir jāpieturas, dubļi ir slideni un mazākā neuzmanība var rezultēties šļūcienā. Uz kaut kādiem dzelkšņiem saduru arī roku, pilns komplekts.
Viss beidzas veiksmīgi. Vakarā viesnīcas istabiņā notiek maģisks rituāls – totāli slapjo šortu jostas slepenajā naudas kabatā kopā ar mani vulkānā ceļojušo dolāru žāvēšana ar ventilatora palīdzību.
Līdz fāterim, lielajam Arenal vulkānam gan šajā braucienā neizdodas tikt. Kāpt tajā un pat tuvoties tuvāk kā 4 kilometrus no krātera ir aizliegts – esot bīstami seismiskās aktivitātes un nestabilās grunts dēļ. Taču, cik palasu internetos, vēl dažus gadus atpakaļ nelegālie gidi tāpat esot piepelnījušies, palīdzot ārzemniekiem slepeni uzkāpt virsotnē.
Nu, varbūt citreiz. Šodienai nelegālo aktivitāšu pietiek tāpat – La Fortunā vakarā vulkanizēties pilnīgi oficiāli.
Šī piedzīvojuma laikā man rodas teorija, ka vulkāni taču tādas pūtītes un pumpas zemeslodei vien ir. Un Centrālamerika tad nu ir viens ļoti pumpains planētas nostūris. Sakrājas, sakrājas un tad – pļufff! Jautājums tikai – kad, cikos un kur nākamreiz.