Šis brauciens izrādījās labs pierādījums tam, ka lietas nevajag atlikt. Mans seniors savulaik dienēja Melnās jūras flotē, un tik bieži bija rādījis savu armijas laika fotoalbumu, ka kādā brīdī salūzu. Nopirku biļetes uz tajā brīdī vēl esošo reisu Rīga – Simferopole, lai aizvestu viņu uz turieni vēlreiz, beidzot atjaunināt bildes. Mums nebija ne jausmas, ka mazliet vairāk kā pēc pusgada politiskā situācija valstī, kas tolaik te vēl bija Ukraina, strauji saasināsies. Ka kādā februāra naktī lidostu, kurā ielidojām, ieņems vīriņi armijas formās bez atpazīšanas zīmēm un sāksies pārmaiņas, sauktas par Krimas pavasari. Protams, arī tagad tur varētu aizbraukt, bet jau daudz sarežģītāk, dārgāk un neprognozējamāk. Līdz ar ko, vēlreiz, stāsta morāle – ja liekas, ka kaut ko jādara, neatlieciet. Ok, politika šajā sakarā ir izanālizēta pietiekoši – paskatīsimies, kā tur bija, pēdējos mēnešos Ukrainas kontrolē.
Simferopole.
Krimas administratīvā galvaspilsēta. Visnotaļ neizteiksmīga, padomju arhitektūras pārpilna vieta. Skats pa mūsu viesnīcas, kas skan kā smalka šņabja marka – Sportivnaya, logu.
Ekonomikai te neklājas spīdoši, daudzviet var redzēt cilvēkus, kas pelna iztikai kā var. Piemēram, tipiskajā postpadomju profesijā – svara vērotājs.
Mums sen aizmirstās kvasa mucas. Toties ar inovāciju – vēsumu saglabāt palīdzošu folijas pidžamu.
Lai gan lielumlielais vairums vietējo sazinās krieviski, daudzas reklāmas ir ukraiņu valodā. Par vietējo kreatīvu varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu. Lūk, piemēram – izcils, dziļi filosofisks vēstījums par sievietēm, kas skrien ar lapsām. Filejas reklāmā.
Vietējā mode. Sieviete kopā ar lapsām jau pārskrējusi pāri.
Facebook pamazām iegūst popularitāti.
Pilsētas centrs. Un vēl viens skrienošs lapsveidīgais.
Ar reklāmām un sludinājumiem nolīmētas visas iespējamās virsmas. Ej tu tāds steidzīgi nevaļīgs no darba gājēju burzmā un vienkārši nesaproti, kāpēc tevi tā vilina nokāpt tunelī. Viss vienkārši – te savu spēcīgo efektu translē alus dzertuves kaceklis!
Pilsētā vēl ir pilns ar padomju artefaktiem – starppilsētu tālruņu centrāles norāde, piemēram.
Cilvēkus uzrunā vienkārši: reklamējas "sakarīgs jurists".
Pa pilsētu braukā brīnišķīgi retro trolejbusi. Biļetes cena – daži centi.
Nu jau vēsturisks kadrs – Krimas Autonomās republikas un Ukrainas karogi pie kādas administratīvās ēkas.
Izstaigājuši pilsētu, ripojam uz staciju, lai nonāktu īstajā galamērķī – Sevastopolē.
Sevastopole
Pilsēta sagaida ar kalnainu reljefu un dažādām interesantām detaļām ceļā uz viesnīcu, ko veicam pastaigas režīmā. Nezināmu iemeslu dēļ aizbarikadēts trotuārs.
Ne no kurienes pēkšņi parādījusies princese brūnā zirgā.
Krāšņs metāllūžņu sludinājuma gobelēns.
Kompakta lodžija, kam nepalaimējās piedzimt pirmajā stāvā.
Nolikuši somas, ejam skatīties pilsētas centru. Nonākam pie viena no daudzajiem līčiem, kas jau atrodas Krievijas armijas bāzes teritorijā un redzam, ka šeit bijis arī Ļeņins!
Pilsēta ir kalnaina, ērti vērot līcī dusošās bagātības. Te ir reāla flote, lērums kuģu un zemūdeņu – skaidrs, ka ar šādu atbalstu Krievijai nebija grūti realizēt savu avantūru.
Karakuģi ostā mijas arī ar privātajiem sektoriem, kuros pietauvotas nelielas laivas, ko tastatūra neceļas nosaukt par jahtām. Te var novērot wannabe oligarhu ballītes.
Turpat blakus, parkā, izdodas noķert retu kadru – vīrieša randiņu ar Avataru.
Pilsētas centrs būtībā ir brīvdabas muzejs ar kara/jūrniecības tematiku. Diezgan biedējoši vērot cilvēkus bildējamies, bērnus spēlējamies ar nāvi un iznīcību sēt radītiem objektiem.
Daudz jūrnieku formā, sadzīviskās situācijās. Tas viss labi iet kopā ar mana seniora atmiņu stāstiem par brīvsoļiem šajās pašās ielās.
Lūk arī viņš, starp citu. Pa labi. Kopā ar tikko no karabāzes vārtu sargbūdiņas aiz čupra, nobildēties izvilktu matrozi. Ar no ģitāras stīgas taisītu aparātu un rakstāmtinti šeit pat pirms 35 gadiem tetovētu, paplūdušu jūraszīmi uz pleca. Voldemārs.
Dienas izskaņā ir skaidrs, ka Krievijas ietekme jau tagad pilsētā ir ļoti jūtama, to uzskatāmi rāda arī šis uzraksts pie līču izejas jūrā.
Nākamajā rītā aizbraucam uz ārēji Rivjēras cienīgu pilsētiņu, kuras kūrortiskais izskats ir mānīgs. Balaklava. Padomju laikā šeit bija superslepena zemūdeņu karabāze, tuneļos, kas paslēpti dziļi kalnos.
Bet šodien te ir pilns ar maiga rakstura medūzām.
Māksliniekiem, kam šajā laikā te notiek plenērs.
Un vietējiem tūristiem, kas augstpapēdenēs nodarbojas ar kalnākāpšanu.
Uzkāpt ir vērts, no augšas tiešām paveras labāks skats.
It sevišķi uz jūras pusi.
Bet arī esot atpakaļ lejā ir ko redzēt.
Dvieļi.
Zivis. Uz šīm uzrāvāmies. Kādā ēstuvē, izsalkuši un iekārdināti ar piedāvājumu uzēst gardu, ceptu vietējo zivi, iztēlotās milzīgās marlina filejas vietā dabūjām šādas, turpat līcī, laivu pieeļļotajā ūdenī saķertas, asakainas ķilavas. Pārceptas tikpat pieeļļotā eļļā. Elle.
Jāapskata arī galvenais objekts. Ieeja karabāzē attiecīgi samērā necila, amerikāņu satelītiem grūti pamanāma.
Zemūdeņu Venēcija, laipni lūdzam.
Tuneļi un labirinti.
Vaininieka makets. Gandrīz vai glezna Svētais Vakarzemūdens.
Ar fiziku man vienmēr bijis grūti, pārsvarā tās likumus esmu mācījies, reizumis krītot uz asfalta. Taču šeit svētīgi uzzināju, ka kaut kādas zemūdeņu lietas tiek mērītas Jamaikas galvaspilsētās, kingstonos.
Kad beidzot tiekam ārā, uzmanību piesaista stūrī nevērīgi nokrauts kaujas raķešu klēpis.
Esam atpakaļ Sevastopolē, izbraucam apskatīt tēva jaunības apcirkņus ar sabiedriskā transporta kuģīti.
Vietējā arhitektūrā jūtams atbalsts Krievijai.
Vietējie kuģīšus izmanto kā tramvajus, līči ir daudz un dažādi, pilsēta kalnaina un ar sastrēgumiem – pa ūdeni sanāk ātrāk.
Virs betona ir pludmale.
Kādā pieturā uz dullo izkāpjam un uzejam fantastisku vietu – klosteri ar dzelzceļa sliedēm komplektā.
Daļēji esošu klintī.
Tā nav vienīgā vieta, kas šeit totāli pārsteidz. Turpat kādā Sevastopoles mikrorajonā atrodas sengrieķu pilsētas Hersonesas drupas. Daždesmit minūtes no centra ar maršrutku un tu izkāp saules pielietā Zeva spēļlaukumā.
Protams, ar nelielām lokālām korekcijām.
Pilsēta tuvojas.
Kaut kas te tiek arī aktīvi arheoloģēts. Vai varbūt izzagts, nezinu.
Esot atpakaļ pilsētā, acīs krīt arī mūsdienu centieni atdarināt sengrieķu cienīgu eleganci.
Bet tā – nav ne vainas.
Kā paredzot drīzo nākotni, Putina bilde jau ir trīsreiz lielāka, nekā bēgt nolemtā Janukoviča smailijs.
Krievijas armijas klātbūtne arī ārpus flotes bāzu teritorijas jūtama. Laiku pa laikam centrā redzami smagie auto ar viņu armijas numuriem. Apgāde? Nešaubos.
Karogs redzams virs daudzām ēkām gan pie līčiem, gan arī centrā.
Skaidrs, ka ar šādu masīvu klātbūtni, nekādu tuvināšanos NATO viņi te nebūtu gatavi sagremot.
Ukraina drīz būs spiesta pamest šo vietu,
jūra un cilvēki paliks.
Savukārt man atmiņā visvairāk iespiedīsies šis skats pēc spēcīga vasaras lietus. Pa paugurainajām ielām tekoša ūdens straumēs, tērauda mašīnas drošajā aizsegā vēl esošas, taču izkāpt gatavas pēdas, kas bailīgi tausta ūdeni. Ukrainiete, krieviete? Kas to lai tagad vairs zin.
