Kuveitā ierodos vēlu vakarā. Te, kā jau kārtīgā naftas valstī, nav iespringums uz tūristiem – esmu spiests ņemt lētāko viesnīcu, kas pēc Eiropas standartiem ir dārga. Nu, bet toties ar skatu. Valstij klājas labi – sestās lielākās naftas rezerves pasaulē.
Pirmais iespaids pa logu par galvaspilsētu, Kuwait City, no rīta – debesskrāpju šķipsnas, kas mijas ar tuksnešainiem klajumiem un neskaitāmiem, milzīgiem stāvlaukumiem.
Pilsēta plešas uz tuksneša pusi.
Kompozīcija viesnīcas pakājē.
Savāda skupltūra. Nevar saprast, vai bungu šķīvju skandinātāja, vai kaut kāda Nacionālās Austeres atvērēja.
Kā jau reģiona monarhijām ierasts, valsts galvu portreti neiztrūkst.
Iedzīvotāju sastāvs arī ir interesants, tikai mazliet mazāk par trešdaļu ir vietējie, tā sauktais zelta miljons, kam pienākas dažendažādi, visai patīkami valsts pabalsti (un laiku pa laikam vienkārši smukas summas izmaksa tāpat vien), savukārt pārējo vairums ir viesstrādnieki no Dienvidāzijas.
Darīt darbiņu ir kam, vienvārdsakot.
Austrumu elementi arhitektūrā darījumu kvartālā.
Ielas skats.
Vīrietis aplūko viesstrādnieku iecienītā betelrieksta košļāšanas blakusprodukta māksliniecisko klājumu uz sienas.
Kuveitiešiem ļoti patīk savs karogs un nacionālās krāsas. Suvenīrveikaliņi ir piebāzti ar atribūtiku.
Zelta miljona pārstāvja apkalpošana.
Daiļarkniecība.
Pilsētas centrā ir neliela osta, kas bāztin piebāzta ar antīka paskata zvejas laivām.
Ostas galvenie apdzīvotāji.
Turpat kādā pagalmā notiek metāla tīklu pīšana. Tādi gana lieli smeļamie sieti, ar planktonu nav jākrāmējas.
Vīri pozitīvi – pin, vāvuļo un smejas.
Turpat ap stūri ērtos pēļos atlaidušies daži pamatiedzīvotāji un piemiegtām acīm vēro ostā notiekošo.
Lai gan īstais pārvalnieks, protams, zviln šeit.
Turpat ir tirgus paviljons. Jūras mošķu nodaļa ir interesantākā.
Uzreiz pamanu populāru tendenci – kuveitietis pats iepirkumu ratiņus nestumj.
Ir speciāls darbinieks, kas to dara viņu vietā. Pilns tirgus ar šādiem, izpalīdzēt gataviem sulaiņiem.
Balts vectēvs ar tik lielu vēderu, ka aiz tā nevar redzēt mazdēlu, ko viņš ved pie rokas.
Romantika.
Lielveikalu stāvvietas ir segtas ar saulessargiem, svelme ir ļoti spēcīga. Te kungi izmanto ēnu lietderīgi, turpat pie sava auto.
Omulīga pasēdēšana kuveitiešu gaumē. Ūdenspīpe, kola, salvetes un klusums.
Pa pludmali ejot, lēnām nonāku līdz Kuveitas simbolam – Kuveitas torņiem. Izrādās, tie ir ūdenstorņi. Aktuāli reģionam.
Bumbas ir klātas ar apmēram 41 000 emaljētiem metāla diskiem dažādās krāsās. Skaidrs, ka jāfotografējas.
Cīņa par apstādījumu dzīvību baisajā karstumā nenorimst ne mirkli.
Atgriežos pilsētas centrā. Kā jau bija redzams pa viesnīcas logu – pilsēta sastāv no putekļainām stāvvietām, kas izmētātas starp daudzstāvu namiem.
Dažviet vēl palikušas liecības par veco Kuveitu, bet viss šis drīz pazudīs.
Autoparks.
Remontdarbnīca ielas malā.
Austrumu valstīm raksturīgie tematiskie iepirkšanās kvartāli ir arī šeit. Ja vajag velosipēdu, tad ej uz velosipēdu veikalu ielu.
Interesants dzīvojamo ēku komplekss.
Ēna ir dzīvība.
Atgādinājums piesprādzēties ilustrējas ar kungu nacionālajā kostīmā.
Kazu gaļas veikaliņš.
Brīva vieta jūsu debesskrāpim.
Viesstrādnieki dodas mājup no darba.
Kuveitiete dodas mājup no darba.
Nesaprotamu auduma gabalu šūšanas darbnīca.
Mazliet saprotamāku audumu šūšanas darbnīca.
Kuveitieši un viņu ratiņu stūmēji. Abiem tandēmiem katram savas lietas, ko pārspriest.
Pamatiedzīvotāji, ratu stūmējs darbībā un kārtējais valsts karogs.
Brīnišķīgi sirsnīgi rotājumi tirgus rajonā. Kuveitas Naftas kompānijas sponsorēta Zelta Aka.
Tuksneša dūmaka ļauj sauli vērot, tai esot vēl augstu.
Gaļas veikaliņš.
Naktī pilsētu pārņem nekritisks diožu daudzums.
Vietējā naudas vienība skaitās pamatīgākā pasaulē, viens dinārs ir teju trīs eiro. Tāpēc arī šāds, neierasts banknošu dalījums. Naudaszīmes simpātiskas vispār.
Nākamais rīts nāk ar smilšu čirkstēšanu starp zobiem.
Satieku savu kuveitiešu paziņu Huseinu un dodamies nelielā ekskursijā. Principā – visa valsts ir līdzena smilšukaste.
Kuveitiešu mežs.
Smiltis uzbrūk. Šosejas malās ir daudz militāro objektu žogu, kurus par visai liberāli noskaņotais Huseins nopietni brīdina nefotografēt. Ja pieķeršot, nepatikšanas būšot lielas.
Huseins ir absolūti netipisks Zelta miljona pārstāvis. Darbojas skaņu ierakstu studijā un vienīgais no saviem skolas biedriem dzīves vispusīgākai iepazīšanai esot labprātīgi strādājis Makdonaldā, saņemdams absolūtu neizpratni savā virzienā.
Tuksnesī pūš ļoti spēcīgs, silts vējš. Autors arī šai fotogēniskajai atkritumu galerijai.
Apmeklējam ciematu Sulaibiya, kas visai pamatīgi atšķiras no galvaspilsētas. To galvenokārt apdzīvo bezvalstnieki, un vieta izskatās gana draudīga.
Šie bezvalstnieki pārsvarā ir bedūnu (nejaukt ar beduīniem) etniskās grupas pārstāvji. Dažādu vēsturisku apstākļu dēļ viņiem nav Kuveitas pilsonības, un valdība tos neatzīst, uzskatot, ka tie ir citu valstu pilsoņi un nelegālie imigranti.
Huseins apgalvo, ka neparko negribētu šeit staigāt viens. Stāsta, ka nepatikšanās varot iekļūt ļoti vienkārši, līdz pat izvarošanas riskam.
Visa dzīve, protams, notiek no ielas neredzamajā zemo namiņu pagalma pusē. DIY mošeja.
Reti pamanāms vietējais. Smiltis gan te viņiem nav deficīts.
Kopējais skats uz ciematu nav pārāk gleznains.
Vēl viena pašbūvēta mošeja.
Arbūzu tirgotājs. Plakātiem un baneriem te tiek izgriezti mazi caurumiņi, lai spēcīgais tuksneša vējš to nesaplēstu.
Kontrastdušai ar bezvalstnieku ciematu, aizbraucam uz galveno valsts iepirkšanās centru, kas, kā apgalvo Huseins, esot kilometru garš. Tā arī izskatās.
Iekšpusē patīkami kondicionētās telpās uzbūvēta vesela pilsēta. Ielas, nami, viss kā vajag.
Jaunie kuveitieši te plaši praktizē dīkdienību. Un iepazīstas ar meitenēm, pielavoties un mēģinot tām somiņā iemest lapiņu ar savu telefona numuru. Atklāta uzrunāšana ir kas pārāk riskants, tāpēc šī esot iecienīta metode.
Laiks doties uz lidostu, bet pa ceļam vēl mēģinām iekļūt jaunuzcelta stadiona teritorijā, kas diemžēl neizdodas.
Toties pie pašas lidostas pagūstam apskatīt nesen uzceltu vietējo Tadžmahala kopiju.
Ko lai saka – kur nafta, tur iespējas.