Baltās (jeb drīzāk tirkīzzilās) skaudības epicentrs, Maldīvu salas! Tūrisma bukleti un instagrams ir uzbūris skaistus stereotipus par nevainojamām pludmalēm, kurās perfekti ķermeņi bezrūpīgi bauda nebeidzamus kokteiļus un pāri plūstošu laimi – liekot klusi stenēt visiem mājās un šauros biroju krēslos palikušajiem šo reportāžu adresātiem.. Bet tik skaisti un saldi te tiešām ir? To cenšos noskaidrot, pavadot te vairākas dienas un rezultātā, protams, saprotot – kā visām skaisto pastkaršu tipa vietām, arī šeit ir arī pilnīgi loģiska pastkartes otra puse.
Male nav vieta, kur parasti uzkavējas – vairumam tūristu uzreiz notiek transfērs uz pārcenotiem paradīzes kūrortiem. Šķiet, ka neatkarīgus ceļotājus te īsti negaida – man vienīgajam no visa avioreisa dārga kūrorta vietā ir aizrunāts Airbnb, kas izsauc neizpratni vietējos amatvīros. Mani lūdz uzgaidīt, zvana dzīvokļa saimniecei, kurai nākas taisnoties. Pēc teju stundu ilgas marinēšanās, valstī tomēr tieku ielaists. Vienpadsmit vakarā, manu acu priekšā aizver lidostas SIMkaršu veikalu, kā rezultātā arī dzīvokļa atrašana ir piedzīvojums. Pārsteidz naktsmītņu cenas – nekādu hosteļu un reģionam ierasto, budžetīgo variantu.
Visa pilsēta ar savu vienīgo debesskrāpi būtībā ietilpst vienā kadrā.
Pirmās sajūtas? Šauras, rolleriem pilnas ieliņas ar intensīvu satiksmi un sadrupušiem, šauriem trotuāriem – gājēji te acīmredzami ir otrās šķiras pilsoņi. Un jā – ielās neredzu nevienu ubagu, netipiski Dienvidāzijai.
Skatlogu noformējums mēdz būt ieturēts brālīgo sociālisma valstu noskaņās – mazliet atgādina Havanu.
Kompozīcija. Zilie toņi ir populāri – Maldīvas tomēr.
Taču lielākais pārsteigums šeit ierodoties.. ir vietējā rakstība.
Tautas valodā šīs zīmes var nodēvēt nekā citādi, kā vien par, khm, spiriņām.
Šādas zīmes parasti var atrasts vecās sci-fi filmās uz tālu civilizāciju apdzīvotām planētām. Nu un arī Maldīvās.
Galvenais salu telekomunikāciju gigants Dhiraagu uz savas ēkas jumta nošikojis ar Eifeļa torni.
Sastrēgums benzīntankā – rindā tikai rolleri.
Pilsētā daudz stroiku, draugi no Bangladešas šeit rukā platākajiem smaidiem – algas jūtami lielākas, kā dzimtenē. Līdzās tām trotuāri dāsni noklājas ar koši zilām komunikāciju caurulēm, pāri kurām iedzīvotājiem jāpārraušas pašu spēkiem.
Vēl viens pārsteigums – visai liels procents jaunu vīriešu šeit ir ar gariem matiem, iespējams, ka tikai nesen līdz šejienei atkūlusies kaut kāda informācija par hipijiem, Vudstoku un visām tām lietām.
Valstī tuvojas vēlēšanas – visas iespējamās virsmas gādīgi aplipinās ar uz attiecīgajiem personāžiem.
Veikals radoši cīnās pret karstās pusdienlaika saules ietekmi.
Vēl viens pārsteigums – maldiviešu soliņi. Nekur citur pasaulē tādus neesmu manījis – vienkāršs rāmis ar sēžamtīklu tajā.
Pārītis noslēpies no citu skatieniem kādā nedaudz aizdrazotā pludmales takas strupceļā. Musulmaņu valsts tomēr, ka vecāki neierauga.
Arbūzobilis.
Šauras ir ne tikai ielas, bet arī trotuāri – tie bieži tiek izmantoti kā veikala pagarinājumi.
Preču klāsts visnotaļ vienkāršs.
No ostas puses ierodas banāni. Visticamāk, ka no salīdzinoši tuvīnās Indijas vai Šrilankas.
Uz kuģu klājiem kopā brālīgi žāvējas gan drēbes, gan zivis.
Turpat piestātnē tiek šķirots svaigais pievedums.
Tāpat kā visur reģionā, arī šeit žļembājamais rieksts tur savas pozīcijas. Tirgū rūpīgi tiek fasētas preces iepakojumam nepieciešamās lapiņas.
Šaha izstrādājums.
Prāts, protams, nedaudz uzjautrinās par uz kastes blakus esošajiem vārdiem male un eggs.
Zivju tirgus ir pavisam neliels. Tikpat, cik pārdevēju interese man kaut ko piedāvāt.
Piedāvājumā arī skaisti gliemeži.
Vēl skaistāki atrodami arī uz vietējām naudiņām – lūk, visas eksponējas kādas bankas skatlogā. Iespējams, vienas no skaistākajām banknotēm, kādas jebkad gadījies redzēt – tiešām dizainīgi.
Valsts galvenais laukums ir pilns ar baložiem.
Turpinu klīst pa Males labirintiem. Knapi pamanu rūpīgā kamuflāžā ievīstītu vietējo armijnieci.
Jā, Maldīvās ir arī militāri objekti!
Skvēros risinās dienvidiem tipiskā laiskošanās.
Sarkanās detaļas.
Vispār – reāla rolleru apokalipse.
Sievietes, it sevišķi vecākā paaudze, tērpjas tradicionāli.
Obligāta tradīcija – pēc stundām pie skolas sagaidīt savas atvases. Vakarpusē pie mācību iestādēm šī iemesla dēļ veidojas sastrēgumi.
Šādās ielās sastrēgumiem veidoties nav pārāk grūti.
Vectēvs lepni ved mazmeitu mājās!
Maldīvās ir arī grausti!
Arī par izkārtni īsti nevar saprast – nolaidība vai megaradošums?
Mazā meitenīte vēl nenojauš, ka puķainas kleitiņas pēc kāda laika vairs nēsāt nevarēs.
Pie veikaliem bieži redzami ūdens iepakojuma kalni – īsti pat nesapratu, vai lai pievērstu uzmanību, vai arī vienkārši tas nepārtraukti tiek svaigi pievests.
Sveiki!
Iespaidīgs tērps – vietējā militārā akadēmija?
Jaunais tilts uz blakussalu, kurā atrodas lidosta. Runā, ka to ar kāda nedaudz korumpēta ierēdņa atļauju esot uzbūvējuši ķīnieši, apmaiņā pret kaut kādām salām. Vietējie gan par to neesot pārāk priecīgi, jo esot sabojāts vienīgais Males sērfojamais vilnis un galu galā – tāpat visi braucot ar laivām. Priekšplānā savukārt var redzēt, ka maldivietes bikini pārāk nav iecienījušas.
Tāpāt kā peldvietā, islamiski motīvi redzami arī tilta sākumā.
Plakātos pilsētā tiek runāts par Kaabu – ticības svēto epicentru Mekā, Saūda Arābijā. Iespējams, reklamē svētceļojumus uz turieni.
Viegla propaganda redzama arī uz skolu un bērnudārzu sētām.
Uj! Izskatās, ka paradīzes salās kaut kur ir paslēpusies arī kripata tematiskā naidiņa.
Interesanta detaļa – Malē nav māju numuru, tikai nosaukumi. Ej nu atrodi vajadzīgo ēku ielā, kas stiepjas no vienas salas malas līdz otrai.
Kā saka – mazliet vairāk drāmas tavai dzivei!
Bezroku sistēma maldīviešu gaumē.
Banānu aizsarginovācija.
Pilsētas centrā uzeju arī kapus. Pieminekļi izskatās identiski, pēcnāves šikošana šeit neizskatās iecienīta.
Ou! Smadzenes viegli spridzinošs gleznojums uz kādas sienas mudina mani beidzot mest mieru Males piesātinātajām ielām un taisīties ceļā – meklēt īstās, tirkīzzilās Maldīvu pludmales!
Paskatos kartē – izrādās, tepat netālu ir maza saliņa Vilingili, uz kuru regulāri kursē bezmaksas prāmis. Sāksim ar to.
Pirmais skats, izkāpjot krastā. Gluži tirkīzzils te viss vēl īsti nav.
Toties pilnā jaudā te plosās trako maldiviešu soliņu paradums – tie sakārti visās iespējamajās vietās!
Kur nu soliņi, kokos sakārtas pat tādas kā gultas!
Izskatās, ka visa dzīve vakaros notiek ārpusē – kad šūpoles ir pilnas, no mājām tiek stieptas ārā arī citas mēbeles.
Pat dīvāni.
Tomēr galvenais standarts – rāmji ar sēžamtīkliem. Tie salā sastopami visur, kur vien var atrast paēnu.
O, pirmoreiz ieraugu jau pareizāku Maldīvu krāsas toni!
Nelielajā ostas piestātnē tiek krāmētas ārā kārtējās ūdens paletes. Visticamāk, vietējo avotu salās nemaz nav – viss pasākums tiek importēts. Ar laiku šis būs tikai dārgāks prieks.
Gluži tāpat kā ūdeni, nedaudz tālāk veči vanckā arī svaigus tuncēnus.
Paškritika.
Pārstrādāties gan tiešām nevajag, jāatpūšas.
Maldiviešu dārzkopība notiek nevis zemes vagās, bet vecos eļļas konteineros.
Auglīga zeme šajās smiltīs ir deficīts, atliek puķupodu koncepts. Kas te tiek audzēts, gan īsti nesapratu.
Tālumā redzama intriģējošā Thilafushi sala, uz kuras atrodas Males galvenā izgāztuve. Kā nojaušams, degoša izgāztuve. Tur gan diemžēl var nokļūt tikai ar speciālām darbinieku atļaujām, kuras tādiem kā man, saprotams, neviens pārāk netvīkst izsniegt.
Zivju ūdeņos ir gana daudz, par makšķeri nav jāiespringst – aptin auklu ap kolas pudeli un vidžini iekšā āķi.
Ūdenī pamanu arī kādu visai dīvainu kustoni, kas atgādina peldošu, noplūktu pīli ar garu kaklu. No dziļumiem uzpeldēja virspusē un sāka ar savu snuķi elpot gaisu. Šādu peldot ieraudzīt sev blakus nebūtu diezgan omulīgi. Varbūt kādam ir ideja, kas šis par pilsoni?
Soliņu dizainers ir padomājis arī par ērtiem kāju balstiem!
Vispār izskatās, ka maldivieši bez krēsliem nevar iztikt nekur. Samīlējies pārītis kopā ar zaļu plastmasnieku peld pat uz savu laivu, lai visi trijatā dotos izbraukumā.
Uz tiem pēc peldes var arī žāvēt drēbes!
Pēc peldes žāvēti tiek arī ūdensgurķi. Droši vien tos pēc tam piemaļ desām.
Dāmas ēnā šķiļ riekstus.
Es savukārt nepagurstoši šķiļu fantastiskos maldiviešu spiriņburtus.
Tāpat kā Malē, arī šajā salā neiztrūkst iespaidīgie ūdens krājumi pie katras bodītes.
Visa Vilingili esence vienā kadrā – ūdens, puķpodu dārzkopība un laiskie sēžamtīkli.
Galigi nesteidzīga dzīve.
Vienīgās kaislības šķiet tikai tuvojošās vēlēšanas – kandidāts uzglūn no visām iespējamajām virsmām!
Jādodas tālāk.
