Malta – tās ir dažas saliņas, kas atrodas jūrā starp Sicīliju un Tunisiju. Bijusī Lielbritānijas kolonija, tagad neatkarīga valsts, kas vienlaicīgi ar Latviju iestājās ES. Maltiešiem ir noveicies ar to, ka tieši pusceļā starp viņiem un Āfriku atrodas bēdīgi slavenā itāļu Lampedūzas sala, kas uzņem lielākos afrikāņu bēgļu plūdu viļņus. Kas zin, kā būtu, ja tā nebūtu.
Vēsturiski maltiešus ir skārušas visas trīs ieteikmes – ir sava valoda, kas pēc skanējuma atgādina arābu. Bieži dzird angļu valodu, tā dominē arī uzrakstos. Un gandrīz visi, ko satiku, prot arī itāliski. Šādi izskatās maltiešu rakstība. Ir arī savs īpašais burts ħ.
Cilvēkiem vārdi un uzvārdi pārsvarā ir angliski, vai itāliski. Vai to kombinācijas.
No britiem ielās palikušas vizuālās detaļas. Satiksme pa kreiso pusi, ielu nosaukumi, ceļazīmes, gājēju pāreju lampas, utt.
Pēc ekonomiskajiem rādītājiem Malta ieņem mazliet augstāku pozīciju, kā Latvija. Taču salīdzinoši ar mums, te ir maz dārgu auto. Līdzīgi kā citur Vidusjūras reģionā, te tā nav prioritāte, ielās nereti redzamas neticamas grabažas. Toties retro statuss, kas kādā brīdī sāk palielināt vērtību.
Salas priekšrocība ir 360 grādu skati uz jūru, kas bieži paveras visnecilākajās vietās.
Krūmus te aizstāj ekskluzīvāki augi.
Viens no galvenajiem maltiešu lepnuma avotiem ir veci, sagrabējuši autobusi raksturīgajās krāsās, kas spītīgi netiek nomainīti pret jauniem. Pārsieti ar izolentu, tie joprojām kustas, radot Kubai raksturīgu noskaņu un tūkstošiem tūristu bilžu.
Staigājot pa parastiem dzīvojamajiem rajoniem, nepamet muzeja teritorijas sajūta.
Detaļas.
Ir arī mākslīgi uzbērtas smilšu pludmales, tomēr pārsvarā krasts ir žilešveida.
Pat, lai vienkārši iegāztu notekūdeņus jūrā, ir bijis jāpapūlas.
Spēle uz jūtām. Augšā redzams Maltas krusts, nācijas simbols, kas redzams visur, arī vietējām eiro monētām.
Apbūve ir zema, bet ļoti blīva. Puse galvenās salas ir galvaspilsētas Valetas aglomerācija, kurā saplūdušas desmitiem pilsētiņu. Ej pa ielu, un atšķirība starp tām nojaušama tikai pēc zīmēm, ka te viena beidzas, otra sākas.
Arī līcīši tiek blīvi aizkrāmēti.
Vietējie laivinieki savas enkurvietas atzīmē, piesienot tām tukšas, vecas kannas un radot efektīgu piesārņotības efektu.
Blīvums vairākos līmeņos.
Velo, pie kā piesiet velo.
Iela 45 grādos? Mierīgi.
Tā kā visa valsts ir klints bluķis, arī mājas organiski izaug no tā. Galvenais materiāls – tas pats klintsbluķis.
Arhitektūrai raksturīgi izbīdīti koka balkoniņi.
Benzīntankiem nav raksturīgas lielas ambīcijas.
Valstī valda karojošs katolicisms. Aborti ir nelegāli, laulību šķiršana tika legalizēta tikai 2011. gadā. Precēties toties var no 16 gadu vecuma. Pie katras ieejas dzīvoklī vai mājā, obligāta detaļa – sienā iebūvēts dievmātes motīvs.
Karojošs, saku. "Ja metīsi akmeni ..(apakšējo rindiņu Google nespēja sagremot)"
Pat retie graffiti te ir ar tādu kā mūžības elpu.
Pagalms iekšpilsētā. Izžuvušajās valstīs vietējo iedzīvotāju centieni apzaļumot savu dzīves telpu bieži vien izskatās visai žēlīgi pēc mūsu, "atkal tā zāle jāpļauj?", standartiem.
Lai gan pa retam arī šeit var uziet dabai atstātas teritorijas.
Taču tādas vietas ir mazākumā.
Paskatīsimies tuvāk detaļas. Daudzsološa vitrīna.
Īsta fana pielūgsmes kliedziens kādā pārtikas veikaliņā pie sienas.
Katoļu veikals.
Simpātisks 3D risinājums.
Ielās sastopami izklaides roboti.
Ir arī modelis, kuram jāsit pa kājstarpi.
Veļas, jeb apeņu parāde tieši ielas malā. Simpātiska, latviešu dizaineru iecienīta toņu gamma, jāatzīst.
Relaks, arī te var pasūtīt personalizētus auto numurus.
Uz policijas mašīnām uzraksti ir latgaliski.
Kondicionieri mētājas pa māju jumtiem.
No karstuma asfalts kūst, atgādinot apetītelīgu desertu.
Taču tas netraucē vietējiem būvēt arī siltumnīcas.
Turpat, katrā brīvajā vietā starp apbūvi, plaukst vietējā lauksaimniecība.
Kopumā sajūta par šo vietu ir.. veca. Ēkas, auto, detaļas, atmosfēra – viss ir vecs. Varbūt tieši tāpēc visi satiktie vietējie ballējas gluži vienkārši neticamos apjomos. Lai aizdzītu no sevis to vecumu prom.
