Mazs punktiņš Indijas okeānā uz austrumiem no Madagaskaras. Oficiālās valodas – angļu un franču. Vienīgā “pilnā demokrātija” starp Āfrikas valstīm. Un, godīgi sakot, salīdzinot ar to pašu Madagaskaru, dzīves līmenis te tiešām ir stipri, stipri augstāks. Uz ielām faktiski neredz ubagus, atkritumu kaudzes un citus švaki pārvaldītas valsts atribūtus.
Laižoties lejā, firmīgais vietējo pludmaļu tirkīzs vizuļo no liela attāluma.
Jau pie bagāžas lentas lidostā ikvienu ceļotāju sagaida salas pirmiedzīvotājs – leģendārais resnputns dodo. Skaistulis, apmēram metru augsts, ar masīvu ķermeni, īsām kājām un īsu, izliektu knābi un diemžēl pārāk labticīgu un naivu dabu. 17. gadsimtā, kad salā ieradās nešpetni cilvēki, sev līdzi atvedot arī mājdzīvniekus, kas iznīcināja ligzdas un olas. Zupā tika vārīts arī pats viegli sagūstāmais dodo, salīdzinoši īsā laikā to novedot līdz izmiršanai.
Tomēr salā tas joprojām ir sastopams, jo ir gana loģiski kļuvis par vienu no galvenajiem Maurīcijas simboliem. Lūk, sākot jau ar robežsarga zīmogu ieceļotāja pasē.
Uz bērnudārza sētas.
Krāšņā gleznā vietējā muzejā.
Uz tepat ražota cukura iepakojuma.
Nekustamā īpašuma projekta logotipā.
Uz ruma kastes.
Uz aromatizēta ruma pudelītēm.
Lērumā suvenīru.
Tiešām lērumā.
Tonnās visdažādāko nieku.
Negaidītās vietās sastopamos darinājumos.
Gan akmenscietās, gan pavisam mīkstās versijās.
Skatlogos, kam gluži vienkārši nav iespējams paiet garām.
Un, protams, pat valsts ģerbonī.
Bet, jā, kur mēs palikām? Pareizi, ierašanās. Šķiet, ka populārākā pārvietošanās iespēja salā ir auto īre, to pārsvarā izmanto Maurīciju iecienījušie franču pensionāri un citi turīgāka gala atpūtnieki. Savukārt vietējie pārvietojas gana bieži kursējošos, sirsnigi antīkos autobusos, kuros visiem daudzīgi un cieši jāsaspiežas. Nav divu domu – mūsu plāns ir salu izbraukāt galvenokārt šādi.
Skatoties pa logu, ātri kļūst skaidrs, ka nekāda Āfrikas Lihtenšteina te tomēr īsti nav – ir gana daudz dažādu, maķnīt noskretušu detaļu. Bet, salīdzinot ar vairumu kontinenta valstu, te, protams, ir stipri sakoptāka sajūta.
Pāris vietās manu šādus vecus torņus. Painteresējoties vairāk, uzzinu, ka šie būvējumi ir daļa no mazajām cukurrūpnīciņām, kas vērienīgi koloniālajā 18. un 19. gadsimtā salā bija saradušās, kur vien paskaties. Tālaika cukura iegūšanas procedūra paredzēja, ka no cukurniedrēm izspiestā sula tika karsēta, kurināšanai izmantojot to pašu izžmiegto cukurniedru sausās šķiedras. Un, lai kaut nedaudz savaldītu un novadītu neganto dūmu mutuli, lieti nodetēja šādi skursteņi.
Interesanti, ka cukurskursteņa motīvs te ir tik ierasts, ka tiek izmantots arī mūsdienās – re, stilizēts moderna lielveikala arhitektūrā.
Arī pats rūpals nebūt nav pamests un joprojām notiek. Tikai, protams, jūtami mazākos apjomos kā kādreiz.
Arī ne tik sena arhitektūra iepriecina aci – meistars piemirsis ēkai uzzīmēt balkonu durvis.
Tāpat no vēsturiskā mantojuma labi saglabājušies arī sāls ieguves baseini. Ielaid jūras ūdeni, ļauj saulītē tam izžūt un gatavs – baseina apakša pilna ar sāli, ko atliek tikai savākt un nedaudz attīrīt.
Viena no atpazīstamākajām vietām Maurīcijā ir Le Morne – pussala pašā dienvidrietumu stūrītī. Slavena ar to, ka turpat blakus jūrā esot milzīgs zemūdens "ūdenskritums", kas labi redzams no helihoptera – internets ir pilns ar šāda tipa bildītēm, kurās tirkīzzilie ūdeņi vizuāli it kā gāžas iekšā milzīgā aizā. Patiesībā, protams, nekas nekur netiek sūknēts iekšā melnajā caurumā – ilūziju rada dažādi ūdens dziļumi un attiecīgās tirkīza nokrāsas kopā ar aizas tuvumā saskaloto smilšu virzienu. Vietējā tūrisma industrija šo, protams, izmanto piedāvājot eksluzīvas helihoptertūres par apaļām summiņām. Tik unikāla vieta ir jāredz, tāpēc raušamies nedaudz pieticīgākā transportlīdzeklī – smuki pārbāztā vietējo busā – un drīz vien esam kaut kur mežā pie lielceļa lielās klints tuvumā.
Ejam pa meža taku, un sākam nojaust realitāti – tirkīzzilais sapņu līcis nedaudz mākoņainajā dienā izskatās šādi, pie tam arī smuki tērpts bēguma dūņās.
Otrs realitātes spēriens neliek sevi ilgi gaidīt. Taka, kas ved augšup kalnā ir slēgta uz atjaunošanas darbiem... iepriekšējā dienā.
Pētām apkārtceļus, bet priekšā ir būdiņa ar sargu un žogs. Izskatās, ka dzeloņkrūmaino brikšņu izpēte pa taisno nebūs tā vērta.
Nu, paskatīsies vismaz uz klinti.
Pēc kāda brīža jau kratāmies atpakaļ uz bāzes vietu ar kārtējo busiņu. Tajos ir interesanta detaļa – polsterēts vidusbeņķis blakus šofera apartamentiem, uz tiem mēdz ērti piemesties biļešu pārdevējs brīžos, kad neapstaigā pasažierus.
Pa logu skatoties, valsts ļoti daudz kur izskatās labi attīstīta. Ne velti daudzi franču pensionāri ir iecienījuši šo vietu kā savu nopelnītās atpūtas dzīvesvietu.
Vēl kāda skaista smaile cukurniedru lauku fonā.
Sociālās reklāmas versija maurīciešu kreolu valodā.
Bet vispār plakātos mēdz būt gana liels valodu mikslis. Te, piemēram, ir vārdi no veselām trim – franču, kreolu un angļu. Laikam ar cerību, ka pilsoņi tā labāk uztvers, ka gājējus ar auto notriekt nav īsti labi.
Un protams, Maurīcijā ir arī pludmales – ļoti daudzi uz šejieni atkuļas galvenokārt dēļ tām. Nu, nezinu.
Mums pietika ar dažām stundām.
Mūziku no tumbiņas arī īsti neviens neļauj klausīties. Kas tā par dzīvi.
Zobos čirkstošu smiltiņu vietā izmantojam laiku aktīvāk. Uz vienu dienu noīrējot mikroskopisku KIA, pamanāmies aizripināties uz Tamarind Falls – ļoti populāru pārgājienu vietu. Takas gan te ir gana labirintīgas, jāšķērso upe un jāslidinās arī pa glumiem dubļiem, tāpēc paklausām internetu ieteikumiem un atbalstām vietējo ekonomiku samaksājot daždesmit naudiņas vietējam gidam ar sirsnīgu vārdu – Lovin!
Ūdenskritumi virtenē ir septiņi, katram veidojot iespaidīgu kaskādi.
Kādā brīdī virs galvas pēkšņi sāk zumēt helihopters – izrādās, kādam nebija noveicies tik ļoti kā mums – lecot no vienas kaskādes balkona jaunēklis nebija labi trāpījis dziļumā un attiecīgi visas no tā izrietošās fizikas likumu sekas. Bet viss cerīgi – Maurīcijā evakuācijas helihopteru apmaksājot valsts un čalim arī esot labas izredzes izveseļoties. Mums savukārt tika papļāpājiens ar veselu lērumu glābēju un ugunsdzēsēju, kas no šī darbiņa pa slideno dubļu taku rausās atpakaļ civilizācijā.
Skaisti! Šeit arī bija iespēja nopeldēties, uzstājīgi mēģinot sarunāt ar Lovin, ka skatīties uz manu draudzeni, kas pārģēbjas nav īsti labs variants.
Un te teju visi ūdenskritumi vienkopus. Kāpiens gar tiem tiešām spilgts un pamatīgs, uz vairākām stundām. Ne velti tuvīnajā stāvlaukumā katru atbraucēju gaida vesela gidu mafija, gatava palīdzēt šejienes navigācijas jautājumos.
Ūdenskritumu nosaukums cēlies no tamarinda kokiem, kas dāsni un dūšīgi augot tepat kalnainajos mežos. To augļi, tādas brūnas pupas, ir diezgan populāra izejviela dažādos austrumu ēdienos, no tiem taisa dzērienus un re, pat saldējumu.
Nākamā pietura – Ganga Talao jeb Lielā Baseina templis. Pie ieejas divas milzīgas statujas, viena no tām — pats Šivas kungs, 33 metrus augsts.
Tepat arī brīdinoša zīme, ka dažādiem nieku tirgotājiem rūpals te nav atļauts.
Un te arī ezeriņš, jeb tas pats Lielais Baseins, kā vārdā nosaukts templis. Hinduistu svētku Shivaratri laikā te nevar ne apgriezties, īsā laika posmā februārī un martā uz šejieni svētceļojumā dodas pusmiljons maurīciešu.
Dodoties tālāk, kādā paugurā paveras grandiozs skats uz okeānu. Līdz pludmalei gan vēl stipri patālu.
Neilgi pirms saulrieta paspējam apmeklēt pamestu un izdemolētu cukurfabriku. Uzraujamies uz apsarga, kurš draudzīgi pastāsta, ka vēl pirms desmit gadiem te viss esot strādājis.
Un tad jau saulriets, noķeram šādu fotogēnisku vietu piekrastes ceļa līkumā. Šo bildi fotografējot, man aiz muguras kāds centīgs jaunietis ļoti intensīvi filmē tiktoku.
Un tad jau ticiens līdz mājām un vakariņas. Lai kāds būtu restorāniņš, ātri vien sapratām, ka Maurīcijā jāmēģina izvēlēties kaut ko ar garnelēm, jo tās te ir ne tikai stipri garšīga, bet arī, gaužām triviāli – trīsreiz lētākas kā pie mums.
Vienīgo atkāpi atļaujos nākamās dienas brokastīs, kurās janogaršo vēl kāda vietējā kulinārā īpatnība – Magic Bowl, jeb maģiskā bļoda. Pasākums bija tiešām maģisks, jo process notiek, oficiantam atnesot šķīvi ar augšpēdus apgāztu, pilnu stikla bļodiņu, kuras saturs ir vien nojaušams. Tad ar izmanīgu žestu bļoda tiek nocelta, uz šķīvja atklājot šādu burvīgu kaloriju gobelēnu.
Labrīt saka pat benzīntanks! Brokastis ieturētas, nākamais pieturas punkts – valsts galvaspilsēta, Portluī.
Pa autobusa logu paveras skats uz vērienīgiem kapiem.
Un pēc kādas stundas jau esam klāt.
Pirmie iespaidi – daudz un dažādas bodītes, dažām ļoti simpātiski nosaukumi.
Boss redzams arī uz 100 vietējo rūpiju naudaszīmes, ko iemainām pret autobusa biļetēm. Renganadens Seeneevassens, maurīciešu politiķis – tā jau likās.
Pirmie iespaidi pilsētā.
Saulaini.
Daudzas centra ieliņas pārvērtušās par stihisku tirgu.
Var tikt pie arī 10 centimetru izmēra zivs.
Un, protams, arī simpātiskas frizūras.
Loterijas biļešu stends.
Pilsētas centra galvenā avēnija ir pilna ar palmām un dažādām finanšu iestādēm.
Ir pat kaut kas līdzīgs debesskrāpim.
Arhitektūra apspēlē iedzīvotāju slāpes pēc ēnas tropiskajā ikdienā.
Te fasāde vispār ir viena liela žalūzija.
Šeit savukārt arhitekts saēdies drosmi un cer, ka pietiks naudas kondicionieru armijai.
Te vispār interesanti. Šķiet, ka būvnieki nedaudz pārpratuši uzdevumu un uzbūvējuši to pašu saburzīto papīra lapu, kas mētājās uz arhitekta galda.
Ir, protams, arī lērums koloniālās arhitektūras paraugu.
Ar ļoti gleznieciskām faktūrām.
Ir arī astoņdesmito gadu brutālisms.
Un pat kaut kas uz Art Deco pusi!
Skaistums!
Un valsts karogs – pāri visam.
Pie ostas savukārt ir modernāks rajons, ar dažādām stilizētām jaunbūvēm. Izskatās gan nedaudz plastmasīgi, diemžēl.
Fasādes pētot, uzduros arī ārkārtīgi skaistām stikla flīzītēm – šāds logs ideāli piestāvētu veļasmašīnu veikalam.
Policista forma atgādina, ka Maurīcija ir bijusī Britu Impērijas dalībvalsts.
To apliecina arī atkritumu urnas dizains.
Joprojām netrūkst arī Francijas ietekmes. Lūk, piemēram šāds, pilnīgi negaidīts slavenā franču mikrobiologa un ķīmiķa Pastēra portrets uz ēkas sienas turpat pilsētas centra cilvēku ņudzeklī.
Ņudzeklis vispār ir liels.
Kvartāli netālu no autoostas būtībā ir kļuvuši par stihisku tirgu, starp apmeklētājiem ik pa brīdim spraucoties garām kādai uzstājīgai automašīnai.
Ņirb valodas, ādas krāsas, tērpi un reliģijas.
Preču piedāvājums – Ķīna.
Prece mēdz noklāt sienas visas ielas garumā, burtiski.
Cerams, ka vismaz apelsīni ne no turienes.
Nu, šeit būtu jābūt!
Staigājot pa Portluī, noķeru sajūtu, ka visi pieminekļi ir taisīti vienā vienīgā, pamācošā pozā.
Bronzas kungiem vēlīgi rādot virzienu vai konstitūcijas sējumu tiek atgādināts – nācijas tēvi zina labāk!
Nu, vismaz šīs statujas stāv rāmi un daudz neizrunājas!
Tepat centrā ir arī neliela Čainatauna.
Ar relevantiem gleznojumiem uz aizvērtajām žalūzijām.
Vesela galerija ar Ķīnas līderu vēsturi.
Ko nedaudz patraucē pa vidu iesprucis kristiešu līderis un haizivs ar atvērtu rīkli.
Taču visiespaidīgākie ir tipiskie Čainataunas vārti, kuros tradicionālā forma saslēdzas ar spilgtu, negantu, visu laiku mainīgu un midžinošu diožu lentu animāciju.
Gaismu cīņās neatpaliek arī musulmaņu kopiena.
Pašā vakarā uzraušamies arī paugurā ar cietoksni, turpat pilsētas centrā. Panorāmas laiks, kā nekā.
No šejienes šķiet – tīri liela pilsēta! Lai gan tikai 142 tūkstoši iedzīvotāju,
Tepat cietokšņa kalnā pamanās interesanta inženierdoma augu laistīšanai. Man kā bezgalīgu trijnieku īpašniekam fizikas stundās īsti gan neticas paša izvirzītā teorija, ka pudelēs iepildītais ūdens pa tukšo apakšu lēnām sūcas augsnēun tā ilgāk mitrina augsni. Kāds fizikas profesors varētu pakomentēt?
Tādi, lūk, pirmie iespaidi par Maurīciju. Dzīvīga un koša vietiņa.
Āfrikas un Āzijas ietekmju krustpunktā, kas nojaušams ik uz soļa.
Nākamajā stāstā turpinām – atlikušās Portluī detaļas, kā arī aplītis pa Maurīcijas ziemeļiem un rietumiem.