Centrālamerikas odisejas galapunkta adatiņa apstākļu sakritības rezultātā iedūrās Meksikas kartes teju tūristiskākajā vietā, Kankunā. Labs kontrasts ar visnotaļ nepieradinātajām vietām citviet brauciena laikā. Kankuna, jo šādi likās vissakarīgāk sakārtot brauciena atpakaļbiļeti – tā, lai ir izmests smuks aplis, nevis jādodas atpakaļ uz brauciena sākumpunktu reģionā, Panamu. Laba opcija, rezervējot biļetes – tā saucamais multi-city, nebiju līdz šim izmantojis. Kāda tad ir Meksika manis apmeklētajā, vistālāk uz austrumiem esošajā štatā? Būtu stipri skaļi pēc tikai piecām dienām tajā sevi saukt par kaut nedaudz vietējo gaisu apostījušu ekspertu, taču kontrasts ar zemāk dienvidos esošo Belizu ir visnotaļ šokējošs. Viss salīdzinoši kārtīgs, tīrs, pēc ēkām un automašīnām spriežot – arī jūtami turīgāks. Ielās redz tirgotājus, bet ne bezpajumtniekus. Sajūta ir droša – štata galvaspilsētā Chetumal promenāde izgaismojas košās gaismās, strītfūda vagoniņu mūzikas basos un cilvēku čalās – pilnīgs pretstats turpat pāri līcītim esošai, absolūti tumšajai Belizas piekrastei. Rietumnieku iecienītajās Tulumā un Plajadelkarmenā vispār bez jautājumiem – balle naktī tāda, ka savā ceļotāja karjerā nekur citur neatceros skaļāku troksni savā viesnīcas numuriņā, uh. No visiem andelmaņu pakšiem vēlīgi uzglūt košas skeletgalvas un, protams, arī Frīda miljons variācijās. Nevar nepieminēt arī ielu ēdienu – tako ir daudz, vienkārši, sulīgi, brīnišķīgi. Narkobandu savstarpējās cīņas nepieredzu – sabiedrisko mieru sargājošas policijas klātbūtne ir vispāresoša un ļoti jūtama.
Pirmā apmeklējamā pilsēta Meksikā ir Četumala, vietām tās nomale atrodas tikai puskilometru no Belizas robežas. Amatu apvienošanas kārtībā tā ir arī šī meksikāņu štata, Kvintanarū, galvaspilsēta. Lai gan tik tuvu robežai, nonākšana šeit prasa nelielu pacietību.
Kad esmu izzīmogojies no Belizas, top neliels apjukums. Kartē redzams, ka līdz meksikāņu robežpostenim ir pāris kilometri. Nu, nekas, pastaigāsies nedaudz. Tiklīdz izeju uz šosejas, kas ved tajā virzienā, pie manis kā tādi odi sāk zumēt mazi, žiperīgi taksometri jau ar meksikāņu numurzīmēm. Un visi, kā viens apgalvo, ka ar kājām uz robežpunktu doties aizliegts, par tālu un autobānis. Sākumā ar smaidu ignorēju šos padomus, taču vēlreiz apskatījies karti, ar kādu īpaši pacietīgu šoferīti vienojos par darījumu – tikšanu ne tikai līdz robežpunktam, bet arī savai viesnīcai pilsētas centrā. Rezultātā tiešām tieku gan pagaidīts pie imigrācijas mājas un arī aizvests līdz centram – tikai ar niansi, ka no manis izdīc piecus dolārus vairāk, nekā sākumā runāts, kā arī pa ceļam pielasa pilnu mašīnīti ar citiem pasažieriem.
Pirmā lieta, ko pamanu Četumalas centrā ir sociālais pretaptaukošanās plakāts. Izrādās, Meksika nupat ir apsteigusi ASV sacīkstēs par aptaukojušākos nāciju pasaulē. Nesaprotu gan, kāpēc dizainers izvēlējies vizualizēt visapaļāko cilvēciņa stadiju ar skaistu, savilktai dūrei līdzīgu ābolu, kas peld tajos vēdera taukos. Varbūt tā ir veselīgāka dzīvesveida apņēmīgā dūre?
Nu, toties pudeļu korķīši te tiek vākti ar mīlestību.
Aci piesien dažādi Eiropā neredzēti pazīstamu automarku modeļi.
Un vēl šāds paradokss.
Populāri ir amerikāņu humpalu veikali, kas tā arī saucas, ropa americana, jeb amerikāņu drēbes.
Pilsētā ir gana daudz interesantu pieminekļu pa indiāņu līniju.
Šajā, piemēram, maiju bērniņš nevar izlemt starp studijām ģimnāzijā vai nākotni kukurūzas laukā.
Un vēl te ir ļoti daudz burvīgu, ar roku gleznotu izkārtņu un logotipu.
Sāk gribēties ēst. Tuvākā vietiņa, ka iztur manu salmonellas riska testu uz aci izrādās mazs, hipsterīgs hotdogu stendiņš. Šķiet, pirmoreiz dzīvē dabūju to nobaudīt ar čipšu riekšavu līdzās. Garšoja prēmium, starp citu!
Četumalas centra ielās ir gana daudz šādu reliģiskas ievirzes veikalu, kuros var iepirkt visu kārtīgam katolim nepieciešamo – sākot no skulptūrām un vīrakiem, un beidzot ar negaidīti ezotēriskiem eliksīriem, kas palīdz pieburt veiksmi un naudu.
Vakarā, kad satumst izeju aplīti pa promenādi. Lai gan pilsēta neizskatās pārāk turīga, centra ielu vienkāršās ēkas ir pilnas ar spoži izgaismotiem veikaliem, vairums pat bez jebkādām restēm. Cilvēki izskatās priecīgi, labi ģērbti, neatceros arī, ka redzu kādu ubagu. Jūras krastā rindojas desmitiem šādu uzkodu stendiņu.
Džipam ne tikai nav aizlēgtas, bet pat aiztaisītas durvis. Kontrasts ar Belizsitiju ir neticams.
Un Beliza, starp citu ir tur tumsā, pāri līcim, tikai pāris kilometrus no promenādes. Tajā pusē redzam viena vienīga spīdoša gaismiņa. Diez ko belizieši domā, raugories uz spoži izgaismoto Meksikas krastu?
Nākamajā rītā kafijas meklējumos ieklīstu arī pilsētas galvenajā tirgū. Te notiek domino.
Preču zonas viena otrā pāriet ļoti plūdeni. Šķurini tāds domīgi treniņbikšu variantus mazā butikā, pagriezies un atduries tikko atsaldētā cūķa liemenī, kas turpat izlaidies uz flīzētas letes.
Pagriezies vēl, un attopies restorānā, kurā brokasto vietējie. Ērti un pārskatāmi viss!
Pēc brīža jau sēžu autobusā, lai nonāktu nākamajā pieturpunktā piekrastē, kas ved uz Kankunu. Starp citu, autobusu satiksme šeit ir lieliski organizēta. Kompānijai ADO ir modernas autooostas, punktuāli un jauni busi, prieks ripot.
Pa ceļam daudzās tirgotavās vērojama šāda prece, pīti bumbuļi. Tā arī nesaprotu, tas ir dekors vai pilnvērtīgs grozs.
Meksika pa ceļam izskatās.. vienkārša.
Būdiņas, peļķes, mājiņas.
Asfalts galīgi nav pašsaprotama lieta.
Radošs logotips instrumentu veikalam.
Un jau drīz es attopos Tulumā, kas līdz šim apziņā ir iegājusies kā tāda atmosfēriska Latīņamerikas Bali versija ar skaistām pludmalēm, retrītiem un apzinātības zenītā esošiem, skaistiem cilvēkiem. Realitātē saskarē ar mani Tuluma parāda sevi kā klasiska, tūrisma industrijas pilnīgā apēsta pilsētiņa. Tās galvenā iela amatu apvienošanas kārtībā ir arī lielā 307 šoseja, kas ved tālāk uz Kankunu. Drošības pēc bankomāts labāk ir jāpieslēdz.
Ļoti populārs piedāvājums te ir bizīšu pīšana tūristiem. Izkārtne gan izkskatās maķenīt skarbi.
Lai gan ko brīnīties – nāves tēma Meksikā nav nekāds tabu. Dia des Muertos jeb Mirušo Diena ir pasaulslaveni meksikāņu svētki, kuros vietējie piemin savus aizgājējus. Galvenais to simbols ir stilizēts galvaskauss. Nepietiek ar altāru un kapiņu izrotāšanu – meksikāņi iet tālāk un ar skeletgalvu atgādinošiem sejas zīmējumiem iet arī pie kaimiņiem pēc maziem cienastiem, gluži kā Helovīnā. Tā visa rezultātā bez skeletiem un galvaskausiem Meksikas vizuālā kultūra vairs neiztiek un tas ļoti jūtami atbalsojas arī jebkurā suvenīru veikaliņā.
Te var atarast neskaitāmas variācijas slaveno masku apspēlei.
Visdažādākajos izmēros.
Ir arī citas maskas – hibrīds no sporta komandu logotipiem un indiāņu mantojuma.
Bet vēl lielāks konkurents skeletgalvām ir Frīda, slavenā meksikāņu māksliniece.
Vietējos veikaliņos ir atrodamas neskaitāmas šīs spilgtās dāmas reinkarnācijas.
Varētu savākt veselu fotogrāmatu.
Frīda ir ļoti pateicīga suvenīriem, raksturīgie vaibsti un leģendārā monouzacs nolasās jebkurā formā un izmērā.
Lūk, pat burtiski dažos pikseļos.
Vēl viens populārs suvenīrs te ir pārstrādāti vecie numuri – izrādās, tie ir pateicīgi klišejisku sakāmo veidošanai.
Bet nu, jā – heppī vaif, heppī laif.
Šo ieraugot uz mirkli saspringstu, taču attopos, ka tas nav putinisms – tikai Netflix iešļūcenes.
Te cilvēki ņem viegli – čības var iepirkt kopā ar ikvakara ananasu.
Smuks ananass ir arī uz betona ietves kaut kur Tulumas nomalē.
Un vēl pēdējais novērojums par suvenīru veikaliem – ļoti bieži tie šajā Meksikas galā ir apvienoti... ar aptiekām. Laikam tūristi bieži iekuļas dažādās nepatikšanās un tirgus likumi organiski šim pielāgojas.
Nākamajā rītā beidzot jātiek līdz jūrai. No centra ir kāds strēķītis, pāris kilometri, nolemju pastaigāties. Kādā nomales ieliņā kungs izplājis pa zālienu savu figūriņu kolekciju.
Vietām var uziet nesliktu strītārtu.
Krūmos kautrīgi paslēpusies vabolīte. Šādi retro modeļi te sastopami gana bieži un ir normāls braucamais, nevis stila lietiņa. Un vēl interesantāks ir fakts, ka šīs gana antīkās virsbūves modeļus tepat Meksikā ražoja vēl 2003. gadā.
Ja veikali Tulumas centrā ir civilizēti un rietumnieciski, tad paejot nedaudz nostāk, iebiksta reālā, aizrestotā Meksika.
Starp pilsētas centru un pludmales viesnīcu zonu ir blīvi saauguša meža zona. Un izskatās, ka ne uz ilgu. To izvago lērums jaunu krustām-šķērsām celiņu un, pēc visa spriežot, drīz ies vaļā būvniecība.
Ļoti daudzās vietās stroika jau iet vaļā un plāns ir šo zonu attīstīt kā vienu no lielākajiem tūrisma centriem Meksikas austrumos. Burtiski dažas dienas pēc manas aizbraukšanas šejienes, 2023. gada 1. decembrī tiek oficiāli atklāta arī pilnīgi jauna Tulumas starptautiskā lidosta. Tā ka būvējas ļoti, visiem atbraucējiem būs kaut kur jāpaliek.
Nogājis pāris kilometrus, nonāku krustojumā. Pa kreisi ceļš aiziet uz Zona Hotelera, viesnīcu zonu. Visus iebraucējus tajā pārbauda apsargi, arī velosipēdistus. Lūk, rātni gaida rindā.
Nolemju paieties pa labi un atrast kādu pludmali. Un aplaužos – simtiem metru ir tikai mūri un žogi, visa pludmale ir sadalīta privātās teritorijās ar šādiem vārtiem.
Nu, vismaz daži no vārtiem ir interesanti vizuāli.
Tikai pēc krietna brīža nonāku brīvas pieejas spraudziņā, kur beidzot var iemērkt pēdas okeānā. Man aiz muguras pašā krastā turpinās ceļš un pludmales smiltis apraujas akmeņos – līdz ar ko nav īsti jēgas šo skaistumu iežogot apmeklētājiem. Maigi izsakoties, Tulumas pludmales biju iztēlojies nedaudz plašāk pieejamas.
Nu, vismaz šie čaļi nesūdzas.
Ņemam to, kas ir.
Kādu gabalu tālāk ir klinšaina pussaliņa, kurā uzrāpties – vējš ātri izvējo manu piktumu.
Un tepat arī atveldzē jauks bāriņš ar pravietisku nosaukumu, kas apliecina to, ka tava akna te dabūs nedaudz ciest.
Pa līkloču džungļu celiņu atgriežos centrā, uzejot arī šādu fantastisku arhitektūras izstrādājumu. Tīģera atvērtajā rīklē mierīgi snauž kāds strādnieks.
Un pēc kāda brīža agresīva garnele mani nosūta pusdienās.
Atrodu restorāniņu ar galveno uzticamības pazīmi – tas ir pilns ar vietējiem, kas ietur pusdienas. Izvēlos kaut ko, kas saucas chilaquiles, un teikšu, ka garšo ļoti labi.
Savukārt vakarā nespēju izvairīties no tako. Ielu malās ir vairāki mobilie stendiņi, kur tādus taisa. Mērcītes jāuzlej pašam.
Patīkami redzēt, ka šo ēdienu nepatērē tikai tādi gringo kā es. Man blakus šos tako aizgūtnēm stumj iekšā arī ceļu strādnieki un citi vietējie.
Vakaru noslēdzu ar vietējā bāra apmeklējumu. Tas ir paslēpies starp tipiskiem tūristu bāriem un restorāniem un, šķiet, veiksmīgi atbaida gringo ar savu gana ezotērisko, taču daudzsološo noformējumu.
Bārs ir gana tukšs, aizņemti ir tikai pāris galdiņi. Un, pēc visa spriežot, pie tiem sēdošajiem kungiem kompāniju sastāda prostitūtas.
Dāmas berzējas gar kungiem un gaisotne ir, kā latviski saka, mazliet sketchy. Bet viss beidzas labi, vakara gaitā neviens sliktais man nenodara pāri.
Nākamajā dienā laiks doties tālāk, uz nākamo pilsētiņu, Playa del Carmen. Arī pa ceļam uz autoostu saskatās daudz kā interesanta. Apbrīnoju to, cik ļoti Latvijas karogam līdzīgs ir starptautiski atpazīstamais niršanas karogs. Šādus parasti redz vietās, kur var iegūt niršanas serfikātu un sadarīt citus saistītos pakalpojumus.
Meksikā ir arī cirkulis, kā dzīvs.
Un vēl te ir kravas motocikli!
Kā arī skaistas krāsu saspēles starp dāmas zaļajiem nadziņiem un trepēs iestrādātajām sasisto trauku lauskām.
Uzeju arī tako plācenīšu rūpnīcu.
Ir skaidrs, ka burgeriem pret tako Meksikā nav nekādu izredžu.
Ielās vienmēr var tikt arī pie mājās ceptiem pīrāgiem.
Šķiet, ka daudziem te šāda tirdzniecība ir vienīgā pieejamā piepelnīšanās.
Pārbrauciena laikā uzzinu, ka Volkswagen ražo arī autobusus. Eiropā līdz šim neko tādu nebiju manījis.
Playa izrādās ļoti, ļoti tūristiska. Un, salīdzinot ar Tulumu arī krietni urbanizētāka un attīstītāka. Ielās buriski ņudz cilvēku pūļi. Neskaitāmi bāri, restorāni, suvenīru veikali un viesnīcas.
Pludmalē atpūtniekiem par godu ik pa brīdim notiek bezmaksas tradicionāls šovs. Kungi uzrāpjas šādā stabā, piesienas ar virvēm un tad, šīm virvēm tinoties lēnām vaļā, kā karuselī griežas lejup, līdz sasniedz apakšu. Tas viss hipnotisku bungu pavadījumā. Diezgan episki.
Uzreiz sastopas arī mazākais maķītis, kādu dzīvē gadījies redzēt.
Un neskaitāmi štruntu veikaliņi ar visnotaļ izlaidīgām manekenēm.
Principā te var atrast visu, ko vien var iedomāties, lai atsvabinātu gringo no kāda lieka dolāra.
Un atpūtnieki tam ļaujas, ticiet man.
Vēl pāris lietas, kas pamanās, paejot nost no galvenās ielas?
Vietējā lielveikalā cienījams amats senioriem ir maisiņos licējs. Kungi ar pašapziņu un lepnumu piepelnās, pie reizes lapni aprunājoties ar pircējiem.
Līdzīgi kā Gvatemalā, arī kaimiņu štata, Jukatanas auto numurzīmju noformējumā ir maiju piramīdas.
Maijus te var sastapt visnegaidītākajās vietās.
Pat uz kaut kāda municipālā logotipa, kas iespiests ietves betonā.
Un, jā, paejot nost no tūristu kvartāliem, arī skaistā Playa parāda savas paduses.
Un tad jau laiks doties tālāk, uz šī brauciena finiša punktu, Kankunu. Pa ceļam priecājos par kāda baseinu ražotāja izdomu. Lai netērētu naudu radošiem plakātiem, tas vienkārši lielceļa malā ir izlicis savu produkciju. Vertikāli.
Kankunā tā arī netieku līdz tūristu zonai, bet palieku centrā. Un labi vien ir. Šejienes ieliņas ir patīkami apbružātas, autentiskas un interesantas.
Pat kolas logotips uzgleznots tikai pēc atmiņas.
Pudeļu korķīšu savāktuve kā divas ūdens lāses atgādina ūdens lāsi.
Veikaliņā uzeju fantastisku saldējumu ar tajā iesaldētiem Oreo cepumiem.
Citā veikaliņā nopriecājos par šejienes pārdošanas akcijām. Ņem trīs litrus cukurūdeņa un puslitrs nāk līdzi, gribi to, vai negribi.
Šajā pašā veikalā nobrīnos arī par interesantu gaļas stenda noformējumu.
Un, visbeidzot, vakarā laiks arī atvadu tako. Paldies, Meksika, tas bija debešķīgs.
Šī valsts ir ārkārtīgi liela un dažāda. Pavadot te tikai piecas dienas savas Centrālamerikas odisejas finiša taisnē, es pat attāli nepretendēju uz pat krikumiņa no tās saprašanu. Ir pilnīgi skaidrs, ka te nepieciešama liela un atsevišķa ekspedīcija, veltot Meksikai mēnesi kā minimums. Un, vēl, piezīme nākotnei – pirms brauc, pamācies spāņu valodu. Pat pamatfrāzes un sajūta, ka esi nedaudz pacenties, lai labāk saprastu vietējos, darīs brīnumus. ¡Hasta luego!