Mjanma izrādās negaidīti patīkams pārsteigums manā klejojumā pa tūristu biezi apdzīvotajām Dienvidaustrumāzijas valstīm. Cilvēki, kas ir tik nepieraduši pie bālģīmja, ka nereti apmulsuši vienkārši izliekas, ka tādu nemaz neredz. Laipnība, draudzīgi smaidi un faktiski neviena gadījuma, kad kāds mēģinātu mani apkrāpt, izspiest kādu lieku monētu, vai citādi apstrādāt. Iemesls šādai atšķirībai no, piemēram, kaimiņos turpat esošās, rūdītās Taizemes, gan nav pārāk patīkams. Ilgus gadus valsts bija izolācijā, ar dzelžainu tvērienu varu turēja ģenerāļu hunta, nogriežot iespējas valsti ietekmēt gan no ārpasaules nākošajiem labumiem, gan sliktumiem. Apmeklēju šo vietu brīdī, kad jau pāris gadus valsts lēnām atveras pasaulei. Tūrisma joma aug, vietējie jau paspējuši pierast un pieplakt viedtālruņu ekrāniem. Taču joprojām pāri visam ir nebeidzams draudzīgums, kas mani pavada visur, kur vien iedomājos pabāzt savu degunu un kameras objektīvu.
Vēl nesen valsti sauca pavisam romantiski – Birma – pa šejieni kādreiz kolonizējušo britu modei. Bet arī jaunie nosaukumi ir gana eksotiski un galvā esošie stereotipi manā iztēlē būra šādu ainu, ko es ieraudzīšu, izejot no lidostas.
Bet realitātē es šeit nonāku jau dziļā, vēlā tumsā un palieku bez sakariem, jo mana Latvijas simkarte nav paspējusi noslēgt līgumu ar mundierus pret uzvalkiem nomainījušo ģenerāļu režīmu. Neticamā kārtā atradis savu nošņurkušo hosteli (viesnīcu te ir maz un tās ir dārgākās visā Dienvidaustrumāzijā), dodos apgaitā pa slikti apgaismotajām ielām. Pilsētu vienmēr labāk iepazīt, ja pats sevi nosūti kādā misijā, šajā gadījumā atrast dzeramo ūdeni, kā arī vietu, kur iedzert alu. Ūdens atrodas veikaliņā, kas apvienots arī ar garāžas paskata dzīvojamo telpu. Pirmo apjausmu par vietējo godīgumu gūstu, kad man tiek izdots precīzs atlikums netīru banknošu čupas izskatā, savukārt vietā, kur beidzot atrodu alus bundžiņu, kāds blakussēdošais man daudz nevilcinoties nopērk un uzdāvina tādu pašu.
Nākamajā rītā svaigiem spēkiem sāku pilsētas apgūšanu. Pirmais, kas krīt acīs, ir baisā stāvoklī esošās ēkas. Mitrais tropu klimats daudzas no tām pārvērtis par botāniskā dārza filiālēm. Arī pelējuma sēņu sugu skaits droši vien pārsniedz pat centīga biologa pārdrošākās cerības.
Vietējie iedzīvotāji.
Miegs te ir visnotaļ iecienīts. Daudziem darbs un arī visa dzīve notiek ielas līmenī, tāpēc tepat arī bieži novērojams dažāda kalibra darbarūķu spēksnaudis, jeb pauernaps.
Dažviet kolektīvā šūnu atjaunošana notiek burtiski grēdām.
Protams, uz visu ielās mudžošo cilvēku skaitu, guļošie ir mazākumā. Pārējie nododas visplašākās amplitūdas nodarbēm turpat uz trotuāra. Velodarbnīca. Un aiz tās tālāk, iespējams, arhitektu birojs.
Durvju krāsotava.
Gaļas cehs.
Taču šāds bardaciņš ielās ir atrodams arī citviet reģionā. Tomēr ir viena lieta kas šejienei ir unikāla. Streetfood ielas kafejnīcas. Visas kā viena darbojas pēc zīlēšanas salona principa. Centrā, vai vismaz vienā galda pusē izvietojas ēdiena orākuls, kas mājās sagatavojis iesmiņus ar dažāda aizdomīguma pakāpes ēdmaņām. Un tam pretī uz mikroskopiskiem plastmasas ķeblīšiem sasēžas klienti.
Nekur citur kaut ko tādu nebiju līdz šim redzējis. Galvenais – ķeblīšiem jābūt knapi pamanāmiem.
Jo sevišķi kolorīti tas izskatās naktī. Tīrākā gaļas garu izsaukšanas ceremonija.
Britu būvētais pilsētas centrs sastāv no numurētām parādes ielām, savukārt kvartālos starp šajās ielās esošajām ēkām ir ar vārtiem parasti slēgtas pagalma ielas ar dažādas aizlaistības un džungļiem padošanās pakāpēm. Šī ir izcili tīra – citās ir tikai atkritumi un vietējais sūdčupas nātru ekvivalents.
Pilsētas centrā ir aizliegti mopēdi, tāpēc haoss ielās ir salīdzinoši daudz mazāks kā, piemēram, Vjetnamā. Plaukst ekoloģiski sportiskais velorikšu bizness. Daudziem blakusvāģi ir tādi, kuros kontrolfrīkiem būtu grūti izturēt – brauc ar muguru ar priekšu un neko nekontrolē!
Veselām ģimenēm – juhū!
Vietējās rakstu zīmes ir burvīgas. It sevišķi burvīgi ir nonākt upes prāmju ostā, kur pie sienas ir lieli laikaplāni ar šādu rimbulīšu rindām un pilnīgi neviens nerunā un arī nesaprot angliski. Aplūkojis bumbulīšus dodies mājās ar prāmi uz blakuspilsētu neticis.
Arī ģenerāļu apspiestā ielu māksla palēnām ceļas no pelniem. Tolerances un empātijas kalngals, apskaužami – tu nevis apķēpā sveša īpašuma sienu ar sava ģeniāluma apliecinājumu, bet gan kārtīgi to piesien ar celofānkulīšu aukliņām pie žoga.
Veikali, kā jau Āzijā, atgādina ar precēm piebāztas garāžas.
Varbūt radās jautājums, kāpēc iepriekšējajā bildē tantei ir tik netīra seja. Tā ir vēl viena burvīga lokālā nianse. Sievietes un bērni šeit mēdz uz sejas smērēt apļus un citus ornamentus ar klīsteri, ko iegūst, saberžot pulverītī tanakas koku un sajaucot to ar ūdeni. Sanāk gan aizsardzība pret sauli, gan vietējā izpratne par skaistuma izpausmēm. Ārpus pilsētas gadījās redzēt ar šo nogrēkojušos arī dažus vīriešus.
Popularitāti arvien vairāk iekaro viedtālruņi. Nekad agrāk nebiju redzējis apsargu pieskatītu rindu pēc simkartēm. Norvēģi smeļ pēc brīvības pamatīgi nocietušos krējumu.
Bet turpat paralēli joprojām, protams, ir aktuāls arī šāds bizness.
Džungļu pārņemtās mājas pamazām pārņem arī reklāma.
Un citi Rietumu pasaules atribūti.
Taču vēl viena lokālā nianse, izskatās, vēl kādu laiku neiznīks. Teju 90% vīriešu staigā..svārkos. Šo īpašo apģērba gabalu sauc longji.
Svarīgākā lieta ir mezgls, kas šo suši līdzīgo pasākumu notur vietā.
Kā visur šajā Āzijas galā, populārs ir betelrieksts. Šeit gan laikam ir pedantiskākā rieksta pagatavošanas darbnīca, kādu man gadījies redzēt. Lapā ietītais košļājamais ir pretīgi rūgts, un nekādu manāmu apreibinošu, vai vismaz tonizējošu efektu man no tā arī neizdevās izspiest.
Rieksts toties skaisti iekrāso ielas un miskastes. Košļātāju sarkano siekalu spļāvienu pēdas pilsētā sākumā rada iespaidu par tuberkulozes epidēmiju.
Galvenā reliģija ir budisms. Daudzviet ielu malās redzami improvizēti templīši, kur garāmejot aizrunāt vajadzīgās lietas.
Bambuss te ir cieņā ne tikai bērnu makšķerēm. Celtniecības stalažas pārsvarā top no tā.
Dievs. Daba. Darbs.
Arbūzu tirgotāji šeit mēdz atgaiņāt mušas ar oriģināla dizaina atgaiņekli – mietiņa galā piesietu celofāna kulīti.
Ielu malās ik pa brīdim var redzēt antīkus cukurniedru sulas izspiešanas aparātus. Tā ir lēta un ļoti garšīga.
Pret grāmatiņām to tirgotājs gan attiecas nevērīgi.
Budisms un arī asiņaino ģenerāļu pagātne nekaitē šejienes pretējo dzimumu pievilcības spēkam – parki ir pilni ar gana atklātiem pārīšiem.
Daži retie tūristi tiek pie neskaitāmiem brīvprātīgiem statistiem savās fotogrāfijās.
Šis tikko no strūklakas izlīdušais bērnelis patiesi uzstājīgi vēlējās tikt nofotografēts arī ar manu kameru.
Britu koloniālās pagātnes pēdas lēnām ļimst zem pelējumsēnīšu kārtas smaguma.
Staigāt pa ielām ir aizraujoši. Sajūta ir droša, un aiz katra stūra gaida kārtējā negaidītā detaļa. Nu, piemēram nātrēs ieaudzis pasvaigs S klases mersis un milzīga kuģa dzenskrūve vienā kadrā? Mierīgi.
Daži soļi uz citu pusi, un esi arhaiskā, ar vieglu speķa kārtiņu klātā videospēļu salonā.
Vai vienkārši vēro nebeidzami mutuļojošās situācijas ielās, no kurām relaksētākā ir mierīga atpūta uz arbūziem.
Dažviet ir mazliet piecūkāts, bet kopumā pilsēta ir gana tīra.
Te ir arī milzu upe, ko sauc tāpat kā pilsētu. Uz otrā pusē esošajiem ciemiem turpu-šurpu kursē neskaitāmas laivas, lavierējot starp milzu tankeriem. Arī šeit pavadu labu brīdi, vienkārši vērodams situācijas.
Drēbju žāvēšanas korts.
Tāds patumšāks birojs.
Jaunais projekts.
Ielas aptieka tiek simpātiski papildināta ar dzīvas čūskas saturošām burciņām. Arī palīdz pret podagru un osteohondrozi.
Reku, kustās!
Populārs ēdiens ir ceptas olas. Pasākums top uz speciālas pannas turpat ielas malā.
Zivtiņu veikals.
Zaļumu veikals. Joku bildītes sāk pārņemt vietējo telefonus.
Tos centrā tirgo grēdām. Rodas gan nelielas šaubas par izcelsmi un kvalitāti.
Un turpat netālu, protams, arī Āzijas našķis. Man patīk jaunas pieredzes, taču pagaidām tā arī neesmu saņēmies pagaršot šos mīlīgos tarakānus, smaciņa ceļ uz augšu manu estētisko iekšējo pasauli.
Stāsta pirmo daļu pabeigsim ar tīkamākiem zvēriņiem. Apsteidzot iespējamās bažas – tie ir dzīvi, mīlīgi kucēni, noguruši no bērnības, sildās saulītē, viņu mamma ir turpat ārpus kadra un viss ar viņiem vismaz manā garāmiešanas brīdī bija pilnīgā drošībā un kārtībā.:)
Kā teica vecajos, labajos X-failos – turpinājums sekos.