Ne pārāk ilgais, Mjanmai atvēlētais laiks iet uz beigām, esmu pārāk ilgi iestrēdzis Jangonā. Sākotnēji gribu realizēt grandiozu plānu, ar vietējo sabiedriskajiem prāmjiem pa upēm aizkuģot uz Pateinu, pilsētu Mjanmas rietumos, taču mana naivā iecere izsīkst angliski nerunājošajā ostas biļešu kasē, kur, nespējot ar vietējo rakstuzīmju bumbulīšiem noklātajos sarakstu plakātos saprast pilnīgi neko, sāku nojaust, ka šis ceļojums varētu ievilkties un domino efektā izjaukt pārējos ieplānotos pārlidojumus reģionā. Tā kā ar pārbāztajiem satiksmes autobusiem ir līdzīgs stāsts, saprotu, ka vienīgā iespēja kaut ko atlikušajās pāris dienās apskatīt, ir dabūt automašīnu ar šoferi. Nekad neesmu bijis taksometru garās distancēs izmantošanas fans, taču zinu, ka nožēla par neizmantoto iespēju man vēlāk neliks mieru.
Nākamajā rītā nepatīkami līņā lietus un mēs pametam Jangonu. Šādā dienā ļoti noder iespēja patverties zem auto jumta.
Sākas darbdiena. Vietējie dodas uz metropoli, sasēdušies par sabiedrisko transportu pārvietotas kravasmašīnu kastēs, šprotu režīmā.
Turpat pie pilsētas robežas sākas koka būdiņu kolonijas. Sākotnēji domāju, ka tie ir grausti, taču vēlāk, tādā nonācis, saprotu, ka pēc vietējo standarta, tās vienkārši ir ne pārāk lepnas mājiņas.
Uz izdangātajiem ceļiem pieprasīta uzņēmējdarbība ir riepu serviss. To vienmēr var atpazīt pēc folijā ietīta pacienta, redzama pa gabalu.
Ideoloģisks plakāts. Šķiet, pret bērnu nodarbināšanu paramilitārajās vienībās, nevis par to.
Interesanti, ka Mjanmas karogs pēc krāsām ir identisks Lietuvas karogam. Vienīgā atšķirība – balta zvaigzne tā centrā. Droši vien nodeva tam ģenerāļu režīmam.
Braucamais.
Tipiska vietējo benzīntanku iezīme – nereāli augstas kolonnas un jumts. Trīsstāvīgais autobus, droši! Visticamāk, tiešām paredzēts ar mantām nekritiski pārkrautajiem kravas auto.
Fūrists nostaļģē ar savu radinieku attēlu uz kabīnes.
Izbraucot no Jangonas, paveras diezgan klaja ainava. Ļoti daudzās vietās ceļmalā milzīgas zemes platības ir iežogotas ar visai nopietnām sētām. Mans šoferis apstiprina aizdomas – šo zemi ir izpirkuši kaut kādi mistiski investori un korporācijas. Un pagaidām, kamēr būs skaidrāka situācija valstī – vienkārši tur aiz atslēgas.
Veseli lauki, simti un tūkstoši hektāri, kas netiek nevienam.
Arī šeit jaunatne brauc ar kabrioletiem. Parastā, nevis zelta. Un uz darbu.
Nogriežam no ceļa kādā ciematā, mans šoferis vēlas savai sievasmātei atdot dažas mantas. Man šī ir lieliska iespēja apskatīties, kā dzīvo vietējie.
Ciemata sporta laukums.
Ejam viesoties. Necilās mājiņas iekšpuse ir tīra un kārtīga. Goda vietā – televizors, kaut kādi sertifikāti, un galvenais – rotaļlietas celofāna iepakojumā. Dāvanas nevar dot bērniem, sasmērēsies. Pie otras sienas – mazs altārītis.
Viesistaba ir tiešām maza. Stiklu logiem nav.
Guļamistabai nav arī logu. Pēc visa spriežot, gulēšana notiek uz grīdas, palags kalpo kā aizsargs pret moskītiem.
Virtuve.
Turpat kaimiņos no tradicionālā skaļruņa dārd apgrūtinoši skaļa mūzika. Neviens neiebilst. Laikam nav pieņemts strīdēties ar kaimiņiem.
Ciemata vienīgās ielas galā ir neliels templis.
Šoferis mani sapazīstina ar mūkiem, ar ko sasēžamies ANO padomes cienīgā apspriežu aplī. Sarunas gan īsti nevedas.
Turpat aiz ciemata būdām sākas lauki, kuros vizuāli nekas nav mainījies gadsimtiem.
Ieraugot kameru, ciemata iedzīvotājas ļoti mulst.
Mājas arestā esošā cūka gan nē.
Pēc brīža atgriežamies uz pārblīvētās šosejas. Kaut kas deg.
Optimistiska saimniecība pa ceļam. Progress ir – parādās pirmās saules baterijas, kas šejienes apstākļos ir labs risinājums.
Ceļazīmju ir maz, un arī esošās nedod lielu iedvesmu mēģināt te stūrēt pašam.
Ceļmalās pie katras apdzīvotas vietas stāv ziedojumu vācēji reliģiskiem mērķiem. Ir kaut kādu vietējo svētku kulminācija.
Redzamas daudzas naudaskoku procesijas, ko pavada jau pierastie dārdošie skaļruņi. Šeit var redzēt, ka Dieviem tiek upurētas arī kastes, ar, visticamāk, ķīniešu precēm.
Bez trompetes nekur.
Fotogēnisks, pasvaigs tilts.
Daudzi vietējie pa ceļmalu pārvietojas tikai ar kājām. Jo tālāk no Jangonas, jo mazāk auto.
Trauku mazgāšana samērā zolīdā pieceļa restorānā. Baigi izskatās, ka ūdens pa zilajām caurulītēm tiek pasmelts turpat no upes.
Tipisks skats uz zaļumos slēpta ciemata galveno ielu garāmbraucot.
Kamēr aplūkojat mana gana labā maizē tikušā šofera Telefonu, varu pastāstīt, ka šī varētu būt viena no retajām valstīm, kur mašīnas ir ar stūri labajā pusē, un..arī brauc pa labo joslu. Izskaidrojums pavisam vienkāršs – braukšana pa kreiso pusi un transportlīdzekļi te bija palikuši no britu laikiem, taču viens no ģenerāļu huntas līderiem, saņēmis sava uzticamā astrologa norādījumu, 1970. gadā, vienā dienā vienkārši pavēlēja visiem sākt braukt pa labo joslu. Tā tas arī ir palicis, par spīti tam, ka vairumam auto, kas pēdējā laikā masveidā tiek ievesti no Japānas, stūre arī ir labajā pusē. Varat iedomāties katra fūres apdzīšanas manevra riskantumu, un manu plaukstu mikluma līmeni nemitīgā stresa iespaidā, visu laiku komentējot neko neredzošajam šoferim, vai josla ir brīva apdzīšanai.
Tēvs un dēls manuāli asfaltē ceļu.
Izmantoju izdevību šoferi izmantot kā tulku, un lieku viņam apstāties pie dažādām saimniecībām, mēģinot īsajā brīdī apskatīties, kā vietējie te iztiek. Tā nonāku graudu klētī ar to sargājošu suni.
Pagalmā, kurā, saulainā laikā, šie graudi tiek kaltēti.
Kārtējās procesijas vidū.
Iecienīts tēls ir melns bullis. Upurēšanas tēma, droši vien.
Teju pie katra ciemata iebrauktuves plīvo reliģiskie karogi un trompetes pavadībā abās ceļa pusēs stāv ziedojumu atņēmēji. Nekādu joku.
Ceļmalu mājiņas piepelnīšanās nolūkā gandrīz vienmēr ir arī veikaliņi.
Šajā laukā, ļoti iespējams, ir arī šo veikaliņu īpašnieki.
Lietas notiek.
Cerība ir.
Šādā mūžīgajā zaļumā vienmēr var izkruķīties.
Pēc pusdienas brauciena tuvojamies Pateinai. Cilvēku ceļmalās atkal kļūst vairāk.
Stipri līst. Skaists cilvēciskās savstarpējās izpalīdzības piemērs, tika novērots uz ļoti daudziem motorolleriem.
Pirmais, ko man šoferis parāda, ir zeltā mirdzošs, ar naudu pilns templis.
Arī tempļa suvenīru pārdevēja nespēj samierināties ar mazāku telefonu, kā manam draugam šoferim.
Pateinietes. Kā no dokumentālās filmas.
Pati pilsēta ir pielijusi un ne pārāk gleznaina.
Ja nu vienīgi detaļās.
Uļjanai Semjonovai patiktu.
Pilsētas centra ikdiena.
Izremontētajā promenādē gaida vilšanās.
Par spīti lietum, vietējie kursē pāri upei ar šādiem nelieliem prāmīšiem.
Nokia iekaro valsti ar premium telefonu.
Pateina visā Mjanmā slavena ar saviem saulessargiem. Aizbraucam uz vienu darbnīciņu, kur tādus taisa. Izkāpt no mašīnas nav viegli.
Saulessargu taisītāji priecīgi izrāda saimniecību un pat neattopas, ka retajam tūristam varētu kādu mēģināt notirgot. Uzbāzības ziņā absolūti nesamaitāta valsts.
Tātad, Pateinas lepnums.
Saulesbriļļu tirgotāja.
Atkal nonākot krastmalā, esam liecinieki kārtējai ceremonijai.
Tomēr šoreiz tā ir hindu, nevis budisma.
Vīri tiek dūšīgi laistīti ar duļķaino upes ūdeni, apkārt ātri savācas ziņkārīgo vietējo pūlis.
Bezmaksas šovs.
No upes puses pilsēta izskatās simpātiskāk.
Krastmala arī ir vieta, kur viss notiek. Pastaigājas brīnišķīgi košas mūķenes.
Notiek visdažādākā tirdzniecība.
Tepat atrodam arī restorāniņu, kur ar manu draugu šoferi kārtīgi uzēdam pirms atpakaļceļa.
Interjeru organiski papildina šo vietu nupat pametušās, skaļās kompānijas alus kausu rinda.
Laižam atpakaļ, pa ceļam novērtējuši vietējo kravas auto.
CSDD plakāts.
Ceļmalās bieži redzami dažādas rokdarbu kvalitātes stendiņi ar pudelēm. Izrādās, tā nav arbūzu sula, tikai kārtējais veids, kā vietējie piepelnās – pārdodot benzīnu.
Apskatām vietējo putnu fermu. Cāļu telpa atrodas uz pāļiem, vismaz divu metru augstumā, ar retu bambusa mietiņu grīdu.
Pati ferma.
Pārejot pāri mīlīgam tiltiņam ir arī otra struktūrvienība – zosīm.
Tās ir šokā, mani redzot.
Ainiņas pa ceļam.
Rīsam pret lietaino laiku nekad nav pretenziju.
Lai gan, rīsa viedokli te, protams, neviens neprasa.
Cūka risina.
Arī atpakaļceļā mums neliek mieru ziedojumu pieprasītāji.
Reliģisko ziedojumu mantu kaudzes ir pat maksas ceļu nodevas kontolpunktā (jā, pat te ir maksas ceļi).
Vēl pēdējā zaļā pietura (tradicionālais veču gurnu apsējs longyi šo nodarbi padara mazliet nevīrišķīgu),
Un kopā ar visu trompeti drīz būsim atpakaļ iekšā Jangonas vakara sastrēgumos.
Nākamajā rītā, kurš ir vēl lietaināks kā šī diena, labajā maizē tikušais šoferis nogādā mani lidostā. Pēc Mjanmas mans ceļš ved tālāk uz Laosu, Kambodžu, Vjetnamu, Taizemi un Singapūru. Tomēr lai cik brīnišķīgi nebūtu šajās vietās, Mjanmas draudzīgais pirmatnīgums negaist no atmiņas, izvirzot to manā subjektīvajā reģiona topa pirmajā vietā. Diemžēl visticamāk, tas ir tikai laika jautājums – globālais tūrisms, ar tādu bālģīmjkareivju, kā es, palīdzību, neizbēgami Mjanmu novedīs turpat, kur kaimiņzemes. Un te rodas reāla dilemma – braukt, lai apskatītu, kamēr ir, vai nebraukt, lai neizbojātu, kā ir. To jāizlemj katram pašam.