Iespējams, ka Ņūfaundlenda pārāk neatšķiras no lēruma līdzīgu salu un zemju Kanādas austrumu krastā. Tomēr nosaukums ir tas, kas risina. Dod vaļu iztēlei, aktivizē iekšējo Magelānu, liekot noticēt, ka aizbraucot uz turieni varētu noķert kādu drupaču no lielo pirmatklājēju ceļojumu garšas. Un ejot vēl tālāk, kā tagad moderni – varbūt atrast arī pašam sevi? Ņū-faund-lenda. Žēl, ka šis nav mans pirmais brauciens uz Ziemeļameriku – būtu ļoti konceptuāls okeāna otra krasta pirmais iekarojums. Te atrodas viena no senākajām eiropiešu dibinātajām pilsētām kontinentā, un arī tā tālākais austrumu punkts. Interesanta, ziemeļamerikāniski-skandināviska atmosfēra gan dabā, gan cilvēku apdzīvotajās vietās. Mans piedzīvojums šajā virzienā sākas samērā tipiski – ieraugot pārāk vilinošu cenas dīlu lidojumam uz Sentdžonsu, salas galvaspilsētu. Nenoturos. Maks paslīd. Un pēc dažiem mēnešiem pienāk laiks doties. Patīkama ģeogrāfiska intriga.
Pirmā pietura tālajā ceļā ir Dublinas lidostā, kur nākas relaksēti nosnausties uz lidostas grīdas. Acīmredzami, ka skaisti mirdzošās ceļošanas medaļas otra puse ir samērā cieta.
Pāridarījumi aizmirstas, ieraugot Jaunatklātās zemes pirmās aprises. Iespaidīgas ir gan klintis, gan dažu vietējo diezgan ekskluzīvās nekustamo īpašumu lokācijas.
Pirmais, ko daru – tieku pie automašīnas. Bez tās te nekur – attālumi ir lieli, sabiedriskais transports nav kas tāds, uz ko paļauties. Numurzīme ir simpātiska – tajā ir divu skaistu suņu šķirņu nosaukumi, viens noslēpumains augs un nemaz nav pieminēta pati Kanāda. Nu labi, suņu šķirnes laikam tapušas pēc šīs apvienotās provinces nosaukuma. Ņūfaundlenda ir sala, savukārt Labradora – krietni lielāks (un mazāk apdzīvots) zemes gabals kontinentā.
Provincei ir arī savs karogs, kurā attāli nojaušams britu Union Jack. Iespējams, stilizēti apsnidzis.
Nu tad, braucam. Neierasti nebeidzamajos, vēja appūstajos plašumos ieraudzīt šādus, cieši kopā salipušus rindu māju projektus.
Ik pa brīdim var ieraudzīt šādas uzpariktes. Tie nav trušu būri, drīzāk kādu krabjveidīgo ķeršanai domāti slazdi.
Tuvojas Helovīns, kas Ziemeļamerikā tiek uztverts daudz nopietnāk kā pie mums. Ķirbju tirdzniecība notiek industriālos apmēros.
Svaiga piegāde pie lielveikala.
Arī slavenais Walmart garantē apmierinājumu, vismaz šajā jomā.
Interesanti tiek akcentēta jaunas STOP zīmes uzstādīšana. Būs piesaistījuši talkā reklāmistus.
Kādā ceļmalā pamanu vecu skolas autobusu kapsētu, kas cieši sadzīti pļavā vienkārši rūsē. Šī bija masveidīgākā pamanītā koncentrācija, tomēr tādus norakstītus busiņus vietām var pamanīt arī pie mājām, izpildot dažādas funkcijas – viens tika izmantots pat kā malkas šķūnītis, ar pagalēm aizkrauts līdz griestiem.
Mazs, skaists ciematiņš – Brigus. Pēc noskaņas ļoti atgādina Norvēģiju.
Šādi krāsaini koka atzveltnes krēsli reģionā izrādās ļoti iecienīti.
Lokālpatriota miteklis.
Strādnieks nav pārāk iesprindzis un nekustamo īpašumu aģentei Mišelai Bredburijai – Smitai vieglu roku šīs zīmes skrūvi izdzinis tieši cauri galvai.
Staigājot pa ciematu, pie mājām sāku pamanīt noslēpumainas kastes STOP zīmes formā, nokrāsotas attiecīgās ēkas krāsā. Izsaku dažādus minējumus, tomēr pakonsultējoties ar garāmgājēju uzzinu, ka tās ir atkritumiem – lai vējš neizpluina. Kāpēc šāda astoņstūra forma – tas palika noslēpums.
Vējš laikam te ir nopietna padarīšana – pat terasītei tiek būvēts šāds drošības perimetrs.
Krustu estētika dažādos izpildījumos vietējā baznīcas kapsētā.
Kanāda ir bagāta zeme, tomēr tik liela, ka šajā nomaļajā provincē var pamanīt arī diezgan daudz tīri Austrumeiropeisku motīvu.
Ieskatījies kartē saprotu, ka nedrīkstu pabraukt garām vietai ar tik daiļrunīgu nosaukumu.
Pats Dildo ciemats izrādās samērā nošņurcis. Starp citu – tas gadījumā nav domāts Jēzus? Krabju zvejnieka spilgtajā ūdensnecaurlaidīgajā kombinezonā?
Nākamajā dienā nolemju pavariēt ilgo braukšanu pie stūres ar kādu pārgājienu.
Tas ir Centre Hill – augstākais kalns vietējā apkaimē. Tikai 345 metri virs jūras līmeņa, tomēr vizuāli izskatās krietni augstāks. Kādreiz tur bijis ugunsnovērošanas tornis – ideālākā vieta ļoti plašas apkārtnes pārredzēšanai. Dodos pa taku, apkārt neviena cilvēka. Kalns manā priekšā paliek arvien lielāks. Nezinu kāpēc, bet šajā absolūti vientulīgajā, nedabiskā klusuma pārņemtajā vietā sajūtas kļūst samērā neomulīgas. Pārvaru sevi – būtu muļķīgi tikt tik tālu un šajā paugurā tomēr neuzrāpties.
Iztēlei nepalīdz arī pilnīgajā nekurienē pēkšņi uzradusies būda. Tā vien liekas, ka tūlīt no tās pabāzīs galvu kāds piedzēries baļķu mizotājs nospeķotā rūtiņkreklā, ar bisi rokās.
Tomēr jo augstāk kāpju, jo optimistiskāks kļūstu. Skati ir satriecoši.
Kalna virsotne mani bagātīgi atalgo – uzeju šeit vismazāko Ņūfaundlendas ezeriņu!
Pēc pāris stundām esmu atpakaļ pie ostā atstātās mašīnas. Pētu plakātā attēlotās invazīvās sugas un tikpat invazīvo franču valodu, kurā šajā absolūti angliski runājošajā provincē tiek dublēta valsts iestāžu komunikācija Kanādas oficiālās divvalodības dēļ.
Dodos tālāk. Mazpilsētu nomales arī te, gluži kā Eiropā, ir pārvērtušās par iepirkšanās centru šķūņu rindojumiem.
Kādā lielveikalā pamanu arī pie mums dabūjamo igauņu aliņu Pohjala. Alkohols vispār šeit ir nežēlīgi dārgs.
Kanādiešiem nav pieņemts automašīnu numurus likt priekšpusē, tāpēc katrs pārkings pirmajā mirklī šķiet kā lietotu automašīnu tirdzniecības placis.
Iedvesmojoša izkārtne bāram. Būs jāpiekāpj vakarā.
Ļoti daudzi pagalmi ir inficējušies ar Helovīnu.
Viens no gaumīgākajiem redzētajiem saimniecības noformējumiem. Minimālisms risina.
Dzimtenei tuvas noskaņas nomaļākos lauku ceļos. Ne viss ir perfekti sakopts.
Tomēr jāatzīst, ka vēl biežāk ir pastkartīšu formāta ainavas.
Ostas modes butiks.
Pensionāra auto numurzīme.
Daudzviet sastopami simpātiski saliec pa burtiņam ziņojumu dēļi.
Šeit gan burtiņu salicējs varētu būt bijis vieglā reibumā.
Laiks atpūsties. Slavenajā pakalpojumā Airbnb par salīdzinoši draudzīgām naudām noīrēju veselu māju mikroskopiskā mežcirtēju ciematā, pašā ceļa galā. Ciemats ir absolūti izmiris, neviena cilvēka. Piebraucu, meklēju kaut kur zem trepēm noslēptās atslēgas, nevaru atrast. Saimniece nereaģē. Atsauksmju šim īpašumam arī pagaidām nav. Kļūst aizdomīgi. Beigās tomēr atrodu atslēgas un dodos iekšā..lai saprastu ka durvis ir bijušas vaļā visu laiku. Tā arī izrādās – atslēgas ir bezjēdzīgas, ārdurvju slēdzene ir salūzusi. Sajūtas ir, maigi izsakoties, nedaudz mīklainas.
Māja šķiet simpātiska līdz brīdim, kad ieraugu..šo. Klasisko šausmu filmu pagrabu ar apaļo durvju rokturi, kas atbildīgākajos mirkļos pats mēdz pagriezties. Sāk krēslot, saņemu gribasspēku un ar telefona lukturīti gaismojot ceļu dodos skatīties, kas apakšā notiek. No lejas nāk dīvainas rūcošas skaņas un ik pa brīdim tāds kā pīkstiens. Atviegloti secinu, ka tas ir apkures katls.
Un tad es pagrabā uzeju šo istabiņu. Pilnīgi tukšu, ar reliģisku citātu pie sienas. Nē, man pietiek. Ātri dodos augšā un aizcērtu lejupejošo trepju telpas durvis. Viss beidzas labi, izņemot to, ka otrajā naktī izceļas vētra un māja tajā čīkst, skan, vibrē un vaid – ekselenta pieredze. No rīta izejot viesistabā vispār satrūkstos – otras durvis, kas ved uz pagalmu ir līdz kājai vaļā. Uz galda atstātais dators nav nozagts, tā, ka secinu, ka tas ir vējš. Neesmu pārāk māņticīgs, tomēr neomulīgi. Joprojām neomulīgi. Saimniece tā arī neatbild nevienam manam mēģinājumam komunicēt visā šeit palikšanas laikā.
Projāmdošanās rītā atviegloti sēžos auto un bez nožēlas pazūdu no šīs vietas. Visā roudtripa laikā nepamanu nevienu alni, tomēr izskatās, ka daži te tomēr ir.
Pastkartes turpinās.
Rudens lapu efekts pilnībā pazudina noslēpumainu ceļazīmi. Kas tā ir? Piedzērušies kravas auto šoferi taranē šoseju?
Brauciens ir garš un samērā vienmuļš, tāpēc te tiek likts lietā interesants psiholoģisks manevrs – ceļmalā laiku pa laikam parādās zīmes no WTF sērijas, kas mazliet pamodina autovadītāju uzmanību.
Cits līdz šim man neredzēts paņēmiens – uz ceļa izskrienošs, spilgti zaļš plastmasas gājējs.
Jo tālāk uz Ņūfaundlendas rietumiem, jo plašāki līdzenumi, kuros ieskrieties vējam. Tas skaidri redzams arī ciematos, kur pie ēku ieejām būvē šādus vējtverus.
Negaidīta detaļa krūmājā.
Kanādiešu sapnis.
Dodoties uz rietumiem, ļoti mainās daba. Dažās ielejās ir rudenīgi dzeltenu mežu ieskauti kalni, dažās absolūta tundra bez neviena koka. Un tad pēc kādiem kilometriem meži pēkšņi ir atkal atpakaļ.
Un tad pēkšņi ir pilnīgākā Islande.
Kapi ar skatu. Starp citu, te apglabāts kāds Dreiks.
Siena kaudzes no bērnības.
Skolas autobuss izbauda skatu.
Ēku rotājumos tiek izmantoti ornitoloģiski motīvi.
Nu, kaut vai arī šī izmisīgi atpakaļ istabā nokļūt gribošā pīle.
Jo tālāk, jo pieticīgāk. Point au Gaul ciemats jau izskatās pēc absolūtas pasaules malas.
¯\_(ツ)_/¯
Pat ugunsdzēsēju depo šajā galā izskatās tāds, kurā speciālisti dodas uz izsaukumu ar motociklu un spaiņiem.
Vēl viens brīdinoši pamodinošs uzraksts.
Man patīk Ņūfaundlenda.
Tāda īsta. Neizliekas par smalkāku, kā ir. Pat ceļazīmi var sanaglot no koka.
Dzīvo izkliedēti, satiekoties vien bārā, veikalā vai pie pastkastēm.
Vieta, kur izbaudīt visu, ko ziemeļi var sniegt.
Bet bez pārmērībām.
Nākamreiz – vietējā galvaspilsēta.