Apmeklējis Ņūfaundlendas tālo rietumu nedaudz nošņurkušās pilsētiņas, pa plašumiem un ielejām pamazām virzos atpakaļ uz vietējo civilizācijas epicentru – lielāko pilsētu Sentdžonu. Tā ir viens no vecākajiem apdzīvotajiem punktiem Ziemeļamerikā, pirmajiem ieceļotājiem no Eiropas te ierodoties ap 1500 gadu. Vēsturi nepārstāstīšu, jo kā allaž – pirms manis to jau paguvusi apkopot slavenā Vikipēdija.
Pamanu ceļmalā ko dīvainu – tādu kā mazu rozā cilvēciņu no akmeņiem. Izrādās, tas ir inuitu kultūras pārstāvis, tā saucamais inuksuks – celts dažādiem mērķiem, piemēram, lai marķētu ceļus, ēdienu novietnes, zvejas vietas un tā tālāk.
Vēl vienu tādu pamanu vēlāk uz kāda autofurgona Sentdžonsā – kā izglītojošas mārketinga kampaņas sastāvdaļu.
Pirms pētīt pilsētu, aizbraucu uz mazliet aiz tās esošo Cape Spear – tālāko Ziemeļamerikas austrumu punktu. Te valda vējš un patīkami minimālistiska arhitektūra, kas izvietojas ap ragā esošo bāku.
Kaut kur stipri pa labi aiz baltās sētas sākas Eiropa.
Tātad, Ņūfaundlendas galvaspilsēta. Centrā, ostmalas ieplakā, pasvaigi uzceltas dažas ne pārāk augstas daudzstāvu ēkas.
Diezgan iespaidīgs, vietējo aktīvistu radīts, informatīvs objekts sakarā ar kāda depresijas mocīta, jauna vīrieša pašnāvību. Aicina meklēt palīdzību laikus.
Beidzot izdodas pamanīt arī īstu ņūfaundlendieti. Es domāju suni – šī šķirne radusies tieši šeit, sākotnēji kā zvejnieku palīgs, darba suns. Esot spēcīgi, gudri, lojāli, izcili peldētāji – tāpēc nereti izmantoti arī glābšanas darbos uz ūdens. Arī par otru personāžu šajā kadrā nav šaubu, ka tas ir īsts ņūfaundlendietis.
Interesanti, ka tradicionālajā tūristu bildēm domātajā attālumu rādītājā līdz populārākajām pilsētām norādīts arī attālums līdz Titānika vrakam.
Pilsētas centrs ir pilns ar galveno vēsturisko mantojumu – brīnišķīgām, krāsainām rindu mājiņām, kas kļuvušas par Sentdžonsas simbolu un galveno tūrisma magnētu.
Pirms kāda laiks skats no šīs pašas vietas bija nedaudz citāds, retinātāks.
Liekas, ka šādā miegainā reģionā nevajadzētu būtu pārāk lielai kriminālai aktivitātei, tomēr kaimiņi neguļ.
Pilsētas teritorijā ir interesanta apkaime, mazs miestiņš ar interesantu nosaukumu Quidi Vidi. Un atkal – izskatās precīzi kā Norvēģijā.
Jaunie projekti.
Staigājot pa centru, ik pa brīdim pamanu nedaudz aizdomīgas detaļas.
Bet tad attopos – pareizi, joprojām taču spēkā Helovīna infekcija.
Visi lielveikali pilni ar dažādiem lētiem, Ķīnā saštancētiem kapeņu atribūtiem no plastmasas.
Arī Kanāda svin apaļu jubileju, viņu gadījumā tie gan ir 150 gadi.
Vinstons?
Ieliņas ir patīkami reljefainas. Labs kardio.
Fast fashion.
Kādā kvartālā pēkšņi iznirst Harija Potera pasaules cienīgs arhitektūras objekts.
Un vispār – kultūrcitātus var saskatīt gana daudz. Celtnieki kopē slaveno bītlu gājienu pāri Abbey Road.
Bankas logotipā bez kādiem kompleksiem tiek attēloti izslaktētie indiāņi un ne tik izslaktētie bebri.
Alus veikals nobrendots ar gana loģisku čurājošo puisēnu no Briseles.
Ainavu pilsētas centrā esošā līča otrā pusē izskaistina cauruļu ansamblis.
Skandināvisks piegājiens kādas viesnīcas noformējumā. Stilizētas krāsainās centra mājiņas.
Tās populāri izvietot uz šo pašu krāsaino māju sienām arī kā pastkastes.
Dažādas variācijas par tēmu.
Realitātē toņi ne vienmēr ir tik koši. Vairāk pastelītis.
Taču to var kompensēt ar mums jau labi pazīstamajiem koka krēsliem.
Simpātiski.
Gluži kā čūska met ādu, Sentdžonas koka mājas mēdz mest savas krāsainās durvis, dodot vietu svaigākam risinājumam.
Slīpi.
Vietējais iedzīvotājs. Gluži kā no Dikensa romāna.
Principā, labi iet kopā ar arhitektūru.
Piena bāra noformējums attiecīgi govisks.
Eksperimentāls mazdārziņš koka kastēs turpat ielas malā. Cik sapratu, katrs var pacienāties ar zaļumiem.
Kanādiešu pastkastu noformējumā izmantojas raiba pasta indeksu tekstūra.
Būs jāpiestāj.
Veci pārkinga automāti pareizā leņķī maģiskā veidā kļūst par skaistām krūtīm uz sienas uzzīmētai meitenei.
Ņūfaundlendiešu humors.
Vietējais iedzīvotājs ar mazāku dozu humora.
Kad pilsēta izstaigāta, nolemju veikt vēl vienu pārgājienu – gar piekrasti uz Cape Spear – jau pieminēto tālāko Ziemeļamerikas austrumu punktu. Gājiens sākas mazā pilsētiņā Maddox Cove, šeit arī tiek pamanīts iedvesmojošs sauklis – Fishing for success.
Taka vijas pa okeāna krastu, dažviet burtiski centimetrus no aizas.
Krāsu spēles.
Ļoti nomaļi, ļoti skaisti.
Civilizācija pamazām atkal parādās tikai tuvojoties ragam.
Atkal esmu te – tālākais kontinenta austrumu punkts.
Esmu sagatavojies garam pārgājienam atpakaļ uz automašīnu, tomēr man noveicas. Vienīgie cilvēki, ko pārgājienā satieku, ir divas tantes ar suni, kas dodas man pretējā virzienā. Viņu loģistika ir tieši pretēja un man noveicas tikt aizvestam atpakaļ tieši uz stāvvietu.
Tante ir apmēram septiņdesmit gadus veca, taču apbrīnojami dzīvīga. Ne velti šo teju desmit kilometrus garo taku viņa mēdzot noiet vismaz reizi nedēļā. Izskatās, ka pat suns nogurst vairāk.
Man pamazām laiks doties uz lidostu. Lai izmantotu pēdējās stundas Kanādā, nolemju doties uz augstāko punktu pilsētā – Signal Hill. Steigties gan nedrīkst, jo gluži precīzi kā sola ceļazīme, gājēju pāreju tiešām šurpu-turpu šķērso pīles.
Nu, ko te piebilst.
Pēdējais brauciena saulriets pār līci gadās ļoti skaists. Jāatzīst – Kanāda pret mani ir bijusi labvēlīga.
Vēl vienu zivju zupiņu uz atvadām un – atpakaļ uz Eiropu!
