Mana pēdējā pieturvalsts Persijas līča saprašanas braucienā ir Omāna. Kas pie šī līča pat īsti neatrodas, bet ir tik kārdinoši tuvu Dubajai, ka šķiet grēks to neapskatīt. Ierodos šeit vēl pirms saullēkta, izpildīta kontaktu atrašanas mājasdarba rezultātā lidostā ar aukstu Corona aliņu mani sagaida šeit dzīvojoša, brīnišķīga latviete Linda.

Nekavējamies ne mirkli, braucam pētīt valsti. Atšķirībā no tuksnešaini putekļainajām vietām, kuras esmu apmeklējis nupat, Omāna šķiet kā svaiga gaisa malks. Skaisti kalni, jūra, pat debesu krāsa šķiet cita.

Pamatiedzīvotāji.

Kunga siluetam ir raksturīgā omāniešu galvassega, kas parasti ir tautiskiem ornamentiem rotāts cilindriņš, nevis reģionā ierastā arābu lupatiņcepure.

Uzkrītoši bieži redzama vietējā detaļa – uz māju jumtiem esošie ūdens rezervuāri simulē vēsturisko torņu roboto augšmalu. Tāds redzams tālumā, bildes kreisajā pusē.

Acīmredzami – kazas te risina.

Tās mierīgi kāpelē pa līkākām palmām un izskatās, ka jūtas lieliski.

Esam atbraukuši uz vietējo iecienītu atpūtas vietu, kanjonu. Lai tur nokļūtu, par nelielām naudiņām no stāvlaukuma pa ūdeni jāpārvizinās uz takas sākumu.

Satiekam zaļumu vīru.

Ārā ir skarba februāra svelme, bet kanjonā tekošā upīte patīkami atvēsina. Vietējie te pikniko un peldas.

Augstu kanjonā, takas malā atradis te nesaprotamā veidā nokļuvušus cementa maisus, nenoturos, nenopozējis ar vienu tādu – Hērakliņā.

Piknika vieta.

Iespaidīgs omānietis.

Arī te, tāpat kā blakusvalstīs, liela iedzīvotāju daļa ir indusi. Pelde apģērba maxi režīmā.

Skats uz Muskatu, galvaspilsētu, saulrietā.

Debesskrāpju nav, ēkas risinātas ar vairāk vai mazāk tradicionāliem noformējuma elementiem.

Te ir iespaidīga mošeja. Durvju kokgriezums ko vien ir vērts.

Vai lustra.

Vai tūrista platmale.

Turpat pie mošejas dabūjams ūdens, ērti safasēts glāzītēs.

Neiztrūkst arī vietējā zivju tirgus apskate. Visi jau paspējuši iepirkties.

Gan tirgojamais, gan tirgotāji izskatās pēc omulīgiem tunčiem.

Garneļu vīrs.

Kungs ar simpātiski nevērīgu galvassegu veic zivju izvēli ar enik-benik-sikelsā principu.

Te viss šķiet interesanti.

Produkcija laiku pa laikam tiek atsvaidzināta ar ūdens šalti.

Zivju tīrītava.

Muskatas gājēju pārejas gājējs izskatās viegli iereibis.

Viena no Muskatas vecākājām daļām – Mutra. To patīkami grezno turpat aiz mājām sākošies, zemi, bet gana stāvi kalni.

Krastmalas norobežojums rotāts ar akmenī kaltām ainiņām no omāniešu dzīves. Tālumā redzama tautā visai iemīļotā sultāna jahta.

Forts.

Nepaiet taču garām arī bazāram.

Kā ierasts, te ir lērums ar dažādām nesaprotamām precēm.

Sultāna attēls uz zeltlietu veikaliņa durvīm.

Tādu veikaliņu te ir ļoti daudz, galvenās pircējas, protams, dāmas melnā.

Nogarlaikojies kaķis.

Arī te jaunieši nodarbojas ar viedtupizēšanos.

Mutras ieliņas.

Dienas vidus, cilvēkus neredz.

Mūris kalnam.

Raksturīgais taksometru noformējums – oranži spārni.

Jaunatne.

Uz kādas sienas tika uzieti arī daži rupjāki ķēpājumi. Mana lieliskā gide Linda pārdzīvoja, ka šādi varētu rasties nepareizs priekštats par valsti. Linda, viss kārtībā – tāda bija tikai šī vieta visā Omānā!

Pa pavērtām durvīm uz mājas iekšpusi redzams, ka ūdens te ir aktuāla lieta.

Aizbraucam arī uz vienu no sultāna pilīm. Te var brīvi pastaigāties, taču tikt aiz ar ģerboni rotātajiem vārtiem gan nav iespējams.

Vārna ietaisījusi savu rezidenci tieši apļveida krustojuma centrā esošā zelta krūkā.

Kā jau daudzreiz esmu teicis – kalni vienmēr glābj ainavas situāciju.

Tūristi.

Karaliski novietots jaunais projekts.

Ceļmalās redzami guļamvagonu ciematiņi – tajos dzīvo viesstrādnieki. Pie iebrauktuves arī improvizēts tirdziņš.

Kādā līcī uzejam arī šādu laivu.

Brīnišķīga detaļa. Indusu ceļa strādnieki uzbūvējuši paši sevi, lai nevajadzētu karstumā vixināt karodziņu, brīdinot par ceļa remontdarbiem.

Vēl viens klons un arī man mājošs oriģināls. Atšķirība nemaz tik viegli nav nojaušama.

Omāniešu ciemats. Kundze, kaza, un raksturīgākā iezīme – torņveidīgie ūdens rezervuāri.

Kazas te vispār ir ēnu ekonomikas piekritējas.

Šķiet, nupat piedzimis ēzelītis.

Bērni spēlē jumtos.

Pa ceļam gadās redzēt arī švakākus mitekļus, bet tādu nav daudz.

Kamielis mierina par nez ko sarūgtinātu saimnieku.

Ēnu spēles ceļa vajadzībām izgrauztā pakalnā.

Saulriets sagaidās viesnīcas Crowne Plaza terasē.

Te var lieliski novērot, ka vietējie musulmaņi nemaz nesmādē alkoholu.

Un, pabeidzot šo nelielo stāstu – vēl dažas detaļas. Viesstrādnieku grupveida diendusa celtniecības objekta žoga ēnā.

Smaida māja.

Iebrauktuve privātu apartamentu teritorijā.

Nelidojošais paklājs, uz kura atpūšas taksisti.

Omānā arī ir 18. novembra iela. Izrādās, tā ir sultāna dzimšanas diena, un vienmēr tiek atzīmēta kā nacionālā brīvdiena.

Te arī pats gaviļnieks, sultāns, padevies kādai telekomunikāciju operatora reklāmai. Tautā ļoti iecienīts, mana apmeklējuma laikā viņš ārstējas Vācijā. Diagnoze gan plašāk netiek apspriesta. Būdams krietni gados, viņš ir pašreizējās stabilitātes un labklājības garants, tāpēc var saprast varas vēlmi pārāk daudz nediskutēt par to – nezināmo, kas valstī varētu notikt bez šī cilvēka.

To gan šoreiz man te nav lemts piedzīvot, toties laiks jaunai atrakcijai – kopā ar viesstrādnieku autobusu doties atpakaļ Dubajas virzienā.