Starp manām bērnības atmiņām stingru vietu ieņem miglaini TV ziņu fragmenti no tālās Palestīnas. Pašnāvnieki teroristi, labie vai sliktie izraēļi (atkarībā no ziņu avota un politiskā noskaņojuma), Jasirs Arafats, ietinies neiztrūkstošajā lakatā, viltīgi samiegtām ačelēm. Un tad, kādā brīdī, ko pat īsti nemanīju, Palestīnu no karsto ziņu kartes klusiņām nostūma daudz nešpetnāki reģioni. Lai vai kā, šis apvidus joprojām ir viens no sarežģītākajiem pasaulē, un, maigi izsakoties, ir sačakarēts uz paaudzēm. Nemēģināšu pārstāstīt viegli sameklējamus faktus, vienkārši apmeklēsim divas pilsētas Rietumkrastā, palestīniešu teritorijās. Uzreiz arī piebildīšu, ka šis stāsts nav pilnīgs, jo savulaik, veiksmīgi atlasījis labākās bildes no šī brauciena, tikpat veiksmīgi pamanījos mapi ar tām neatgriezeniski izdzēst. Tā ka šis stāsts, ja tā var teikt, ir radīts no atbirām. Backup uber alles, draugi.
Šeit var nokļūt tikai pa sauszemi. Vietējie, ja vēlas izbraukt, parasti dodas uz blakusesošo Jordāniju, Ammānu, kur ir tuvākā un pieejamākā starptautiskā lidosta. Izraēlas virziens, saprotams, nav tik populārs. Es gan ierodos no košera puses, nolaižoties ar savām drošības pārbaudēm leģendārajā Ben Gurion lidostā, Telavivā. Ir marts, un pilnā plaukumā notiek Purim svētki, ielas ir pilnas ar draudzīgiem, jautriem cilvēkiem karnevāla tērpos.
Tālāk dodos uz Jeruzalemi, kas vietām visai kontrastē ar brīvdomīgo, hipsterīgo Telavivu.
Izraēlā visur jūt armijas klātbūtni. Visiem padsmitgadīgajiem jauniesauktajiem liels, pielādēts automāts līdzi tiek dots arī uz nedēļas nogali. Lai pierod. Tie tiek ienesti arī satiksmes autobusos. Autoostā man priekšā braucošajam jaunēklim uz eskalatora dzelzs trepēm grabēdamas pajūk patronas. Visi šķiet disciplinēti un pieklājīgi, tomēr neviļus uznāk doma, ka negribētos piedzīvot, ka kādam no šiem līdzbraucējiem ir nelaimīga pirmā mīlestība vai vēl kādas iekšējās dusmas raisošas pusaudžu problēmas. Lūk, ielas skats ar armijnieku somām.
Atšķirībā no Telavivas, Jeruzalemē var krietni vairāk izjust, cik sajauktas ir reliģijas un tautības. Klīstot pa vecpilsētu, nemanot no musulmaņu kvartāla nonāc ebreju vai armēņu apdzīvotajos. Gadās arī ieklīst ieliņās, kur pretī izskrien sīkie, un neagresīvi, bet pārliecinoši rāda, ka tālāk iet man nevajag. Kopumā rodas iespaids, ka visi mēģina sadzīvot. Kā te – klients pacietīgi gaida, kamēr meistars pabeigs vakara lūgšanu.
Nokļūt Ramallahā, kas ir Palestīnas galvaspilsēta, un atrodas tikai 20 km attālumā no Jeruzalemes, izrādās pavisam vienkārši. Mazliet pamaldos, atrodot īsto laukumu, kurā stāv mikriņi attiecīgajā virzienā, samaksāju 7 šekeļus (1,60 €), dodamies. Pavisam drīz tālumā var samanīt bēdīgi slaveno Drošības sienu.
Barjera ir drūma, iespaidīga, dažās vietās līdz pat 8 metrus augsta. Šī joprojām ir Izraēlas puse.
Turpat aiz mūra redzamas palestīniešu mājas. Un iestādījums Lucky Baby.
Par lielu pārsteigumu, robežkontroles nav vispār. Mūsu mikriņš, šķiet, pat lāgā neapstājas un izbrauc caur vārtiem. Otrā pusē ir tas pats mūris, taču viss acīmredzami ir nolaistāks un nekoptāks. Mazliet raustoties no mūra sargu nagu maucamajām knaiblītēm, bildēju ar telefonu.
Atšķirībā no Izraēlas puses, šeit mūris ir bagātīgi noklāts ar grafiti, gluži kā kādreiz Rietumberlīnē. Secinājums – kas mūri ceļ, tas to neķēpā. Redzami arī no krāsas spaiņiem cietuši, baisa paskata novērošanas torņi, kuros gan īsti nemanu uzraudzītājus. To tumšās lūkas rada sirreālu, nepatīkamu sajūtu – it kā tu acumirklī, šķērsojot vārtus, esi kļuvis par uzraugāmu ieslodzīto milzīgā brīvdabas cietumā.
Ramallaha.
Pēc sajūtas – pavisam parasta, tipiska arābu pilsēta.
Notiek dzīva tirdzniecība, cilvēki dodas savās darīšanās, nav acīs krītošas apspiestības un nomāktības sajūtas.
Man arī pārāk nepievērš uzmanību. Izņemot kādu vīriņu, kas skatās man cauri tukšu skatienu un sniedz sveicienam netīrāko plaukstu, kādu esmu redzējis pēdējā desmitgadē. Uz katra stūra redzamas svaigas zemenes.
Uz ielas te var tikt pie visa. Piemēram, kaut kā sierveidīga.
Zeltveidīga.
Svaigas maizes.
Svaigiem graužamajiem.
Nezinu cik svaigiem, bet krēsliem.
Skaista paklāja. Jāpiezīmē, ka Jasirs te nav padarīts par absolūti visuresošu kulta figūru. Manīju viņu tikai uz šī paklāja un mūra, grafiti veidā.
Pilsēta ir darbīga, kā ierasts austrumos, visi šeptējas uz ielas.
Tējas iznēsātāju bizness te nepazīst krīzes.
Arhitektūra nav pārāk izteiksmīga.
Pilsētas centrālais laukums. Te ieraugu nelielu grāmatnīciņu, kas tirgo izdevumus angļu valodā. Ieeju, un, loģiski, varu beidzot ar kādu parunāties angliski. Turpmāko stundu klausos stāstus caur mūra šīspuses skatpunktu. Tas, protams, galīgi nav glaimojošs izraēliešiem. Dzirdu neticamas lietas par reidiem naktīs, kad viņu armijnieki vienkārši savāc cilvēkus no gultām, par to, kā arī stāstītājs kārtīgi dabūjis ciest, kad nelegāli šķērsojis robežu, man tiek rādīti dokumenti, kas ir zilā, nevis zaļā krāsā, un līdz ar to liedz viņam iebraukšanu Izraēlā. Vai viņam ticēt? Man nav ne jausmas.
Te ir arī savi auto numuri. Ar šādiem Izraēlā iebraukt nedrīkst, tāpēc apsviedīgie vietējie, kam tas ir vajadzīgs biznesam, bez sirdsapziņas pārmetumiem arī šeit braukā ar dzeltenajiem Izraēlas numuriem. Neredzēju, ka kāds tiem vispār pievērstu īpašu uzmanību, kur nu vēl dauzītu stiklus mašīnai.
Reklāmā adresē tiek norādīta valsts, taču domēns ir jordāņu. Lai gan ir arī pašiem savs – .ps
Diena iet uz beigām, laiks doties uz mikriņu, atpakaļ uz Jeruzalemi. Nejūtos apdraudēts, taču nav sajūtas, ka šobrīd gribas doties dziļāk neprognozējamajās teritorijās, piemēram uz pilsētu Nablus, kur īsti nav nekādu drošības garantiju. Atpakaļceļā šoferis pārdod biļeti tikai pa 3 šekeļiem, un jūtu, ka šoreiz vārtu šķērsošana būs savādāka. Tā arī ir, somas tiek laistas caur rentgenu, un divas pavisam jauniņas izraēļu armijnieces cītīgi izjautā, kāpēc man bijusi vajadzība doties aiz mūra. Bet viss ir korekti, un pavisam drīz atkal esmu Jeruzalemes vecpilsētā. Atlikušie 4 šekeļi šoferim jāsamaksā, kad esi veiksmīgi izgājis cauri kontrolei.
Nākamajā dienā dodos uz dienvidiem – kristiešu stāstos visai populāro vietu Betlēmi, kas, izrādās, arī atrodas palestīniešu teritorijās. Mūris vai žogs, visa garā robeža starp abu grupu apdzīvotajām teritorijām ir visai efektīgi nodalīta. Te labi redzams, cik.
Citur mūra vietā ir "tikai" žogs.
Betlēme
Autobusa galapunktā mani diemžēl izdodas pārķert kādam īpaši uzmācīgam taksistam. Viņš pārdesmit minūtēs parāda visas viņaprāt ievērojamās vietas, un, sapratis, ka ar viņu es nebraukšu uz piedāvātajiem, naudīgajiem tūrisma maršrutiem, zaudē par mani interesi. Vietējā nianse – nekad agrāk nebiju redzējis, ka kaut kur tik daudz tiktu lietotas papīra salvetes. Tās ir burtiski visur.
Betlēmi savulaik apciemoja slavenais Benksijs, un te ir sazīmējis vairākus visai atpazīstamus zīmējumus, ko vietējie ļoti prasmīgi izmanto biznesā. Suvenīrveikala izkārtne lielāka par pašu Benksiju.
Arī citā lokācijā, iepretim sienai ar vēl vienu Benksija zīmējumu, pavisam netīšām uzradies attiecīgi nosaukts suvenīru veikals.
Tikai pēc tam papētot internetā, ir skaidrs, ka šo grafiti – meitenīti, kas paceļas gaisā ar gaisa baloniem – ir uzkrāsojis pats suvenīru veikala īpašnieks.
Vēl vairāk, viņš piedāvā arī atrakciju – par nelielu atlīdzību pašam uzkrāsot savu grafiti, blakus "Benksijam". Kad mūris pretī veikalam ir pārblīvēts, viņš ar baltu krāsu sagatavo jaunu audeklu. Bizness mani vienkārši sajūsmināja, kungs tik priecīgi izrādīja iespējas, ka neviļus radās sajūta, ka bez mūra viņam neklātos ne tuvu tik labi.
Tā arī visi mūrim pielāgojas. Benzīntanks.
Ieliņa.
Māja. Pavisam neticamā kārtā apjozta no trim pusēm.
Iežogotajā mājā ir tāds kā informācijas centrs, kurā laipni gatavi ikvienam pastāstīt par apspiešanu. Uz mūra salīmēti vietējo iedzīvotāju stāsti, pieredzes saistībā ar to. Angliski. Palestīniešu propaganda nav vakarējā, šis pasākums tiek maksimāli un ļoti veiksmīgi izmantots, lai parādītu, kurš ir agresors.
Detaļa.
Redzams ļoti daudz arābiem netipiski labas, asprātīgas ielu mākslas, kas lieliski izskatās Rietumu presē un internetos. Iespējams, ka daudz ko no tā sazīmējuši ideālistiski noskaņoti minibanksiji no tiem pašiem Rietumiem, te viņus neviens neaiztur to darīt.
Vietējie autovadītāji parkojoties nerespektē vārtus, pa kuriem nepieciešamības gadījumā te trauktos iekšā kaimiņu bruņutransports.
Taču mūris nav viss. Paralēli tam te rit arī ikdienas dzīve.
Bērni iet skolā.
Cilvēki gatavo ēst.
Apspriež notikumus.
Krievu tūristus apsēž dažādu nieku tirgotāji, uzstājīgi laužas pakaļ, gandrīz līdz autobusa tualetei.
Redzamas gandrīz starptautiskas kafejnīcas.
Vai ātro uzkodu ēdnīcas.
Un pavisam vietēji benzīntanki.
Veikalam tiek piegādāti svaigi zaļumi.
Asprātīgs piemineklis. "2000 and Beyond", pāvesta svētīts un simbolizē reliģiju dažādību un aicinājumu sadzīvot mierā. Taču jocīgā kārtā sakrīt arī ar otrās palestīniešu sacelšanās, intifadas, sākšanās gadu.
Ainava. Šādi izskatās palestīniešu apbūve.
Un šādi – izraēliešu, uzreiz aiz robežas. No tā paša skatpunkta, tikai pagriežoties vairāk pa kreisi.
Te ļoti aktuāla ūdens problēma, tāpēc uz katra jumta noteikti būs rezervuārs ūdens uzkrāšanai.
Jaunā paaudze par mani nepriecājas.
Tā cilvēki arī dzīvo. Bez saprotama risinājuma. Gaidot, kad mūrī atkal var atvērties bruņutransporta vārti.
Lai saprastu vietējo realitāti, pretendējot uz kaut nelielu objektivitāti, nepietiek ar šo divu salīdzinoši viegli apmeklējamo pilsētu apskati. Ir jārunā ar cilvēkiem mūra abās pusēs, jāredz nomaļākas vietas abpus nožogojumam un tikai tad varbūt var iegūt ko līdzīgu apjausmai, kas tad te īsti notiek. "Patiesība" ir kaut kur pa vidu. Iespējams tieši tur, kur daudzu kilometru garumā stiepjas šis pats betona piemineklis cilvēces patiesajai dabai.