Kā jau minēju stāsta pirmajā daļā – pievarot Pamira lielceļu, pāris simtus kilometrus sanāk braukt gar ne pārāk plato Pandžas upi, tiešā tuvumā vērojot pakalnus tās otrā pusē un mēģinot noticēt faktam, ka tie tiešām atrodās slavenajā Afganistānā. Mājiņas, ciematiņi, kāds rets vietējais – ne miņas no putekļu pavadītiem Taleban kaujiniekiem rikšotāju mugurā, kā varētu domāt. Tomēr īsti mierīga situācija nav – un tā ir tendēta mainīties negaidīti. Gan Horugā, gan Iskošimā ir tā sauktie afgāņu tirgi – nedēļas nogalēs kaimiņi viesojas upes šajā pusē un pa izdevīgām naudiņām andelē dažādas preces, sākot no pirātiskiem diskiem un telefoniem, beidzot ar tradicionālajām cepurēm, traukiem un kosmētikas atribūtiem. Tirgus nereti tiek iepauzēts – tiklīdz notikumi Afganistānā ieņem nemierīgāku noskaņu. Tā arī notiek mūsu apmeklējuma laikā – Horugā to paspējam pieredzēt, savukārt tikai simts kilometrus uz dienvidiem esošajā Iskošimā tas šobrīd attiecīgu iemeslu dēļ nenotiek.
Pretējais krasts ir tuvu un braucot šo to sanāk pavērot.
Arī tajā pusē gar upi vijas celiņš. Salīdzinot ar pārsvarā asfaltēto tadžiku līdzinieku, tas ir pavisam mazs, putekļains un mežonīgs.
Kalni ir ļoti sausi un klinšaini. Pie katras apdzīvotas vietas labi var redzēt cilvēku mēģinājumus iekopt kaut nelielu zaļuma oāzīti savas mājas tuvumā – dārzs baro.
Noslēpumainas teltis.
Upei izliecoties, afgāņi ieguvuši glezniecisku pussalu.
Sākumā šķiet, ka šis ciemats ir pamests, bet pēc tālāk braucot redzētajām, apdzīvotajām akmens būdelēm – vairs neesmu tik drošs.
Automašīnas pretējā krastā redzamas maz. Pārsvarā tiek izmantoti ķīniešu motocikli vai kāju transports.
Nogāzē ar krāsotiem akmeņiem salikta kāda abreviatūra. Pameklējot internetos, šķiet, ka tas ir Šveicē bāzētas atmīnēšanas organizācijas nosaukums. Droši vien palika kāds brīdis pāri, kad pēc PSRS-Afganistānas kara abu naidīgo valstu robežkrasts tika patīrīts no sprāgstekļiem.
Meitenēm apspriede.
Mājiņa pašā upes krastā. Turpat pieejamie būvmateriāli Lego manierē ļauj tapt tīri gaumīgai arhitektūrai. Šķiet tikai, ka logiem vēl nav paveicies ar stiklu.
Skola. Pēc šāda fasona būvētas redzēju vismaz piecas. Arī varētu būt kāda starptautiskas organizācijas iniciatīva.
Kopumā dzīvo pieticīgi.
Daži ciemati izskatās kripatu turīgāki, tomēr vairums – apmēram šādi.
Tumšais bruņinieks.
Policijas vai robežsardzes štābs.
Redzam vienu patruļu cīnāmies cauri ganāmpulkam.
Futbols vieno visus krastus.
Akmens laikmets. Burtiski.
Automašīna šādā apmetnē izskatās tāpat kā pie kādas mūsu sādžas slīpā žoga noparkots ciemos iebraukuša Anglijas radinieka sporta bembis.
Maigi izsakoties – skati ir ļoti autentiski.
Tomēr ir arī elektrība – no neliela saules paneļa.
Mazliet lepnākas pilsētiņas nomalē rūpīgi iekopti labības pleķīši.
Kā jau minēju – to, ka šī ir divu valstu robeža, dabā faktiski nevar redzēt. Robežstabu nav. Divu dienu laikā redzējām tikai divas nelielas armijnieku patruļas, kas mierīgā tempā slāja pa ceļmalu.
Vairāk izskatoties pēc relaksētas jauniesaukto rutīnas, kam jāveic obligātais pienākums karstajā saulē, nevis nopietnas potenciālo kontrabandistu meklēšanas. Cik sapratām no vietējiem – upei tuvoties no tadžiku puses esot aizliegts. Tas arī izskaidro to, ka visā ceļā tās krastā nemanījām nevienu makšķernieku.
Tāda pati apgaita tiek veikta arī robežtirgū Horugā.
Pasākums notiek turpat pie kājnieku tilta, ēkā ar zilo jumtu un ap to. Ērti – afgāņu tirdziniekiem atliek tikai pārkātot pāri.
Izeju uz tilta pusi apsargā pāris karavīri un tuvāk tam man neļauj pietuvoties.
Tā saucamais paviljons ir neliels un biezi apmeklēts.
Pirātiskie diski te nemulsina nevienu.
Arī armijnieki nekautrējas parakties pa lupatām.
Bārbiju pārdevējs.
Vafeles smaidīgā iepakojumā.
Lellēm, audumiem un zeķēm blakus tirgojas arī sporta inventrārs, strikta nodalījuma nav.
Šī kolorītā sieviņa ar padzisušiem cilts tetovējumiem uz sejas savā priekšā lepni izklājusi piedāvājumu – sešus maisiņus ar zaļiem pulverīšiem. Visi mēģinājumi komunicēt izgāzās, diemžēl tā arī neuzzināju, kas tas ir.
Tradicionālās afgāņu cepures te var dabūt pa nepilniem pieciem eiro.
Ir arī elektronikas nodaļa.
Interesanti, ka viss organizēts tā, ka telpas vidū tirgotāji tup blakus savai precei uz betona galdiem.
Jaunupa kungam Afganistānā ir brālēns.
Hipsteri.
Šie varētu būt rietumu žurnālistiem atņemtie un pārkausētie makbuki.
Arī ārpusē viss notiek. Ekspozīcijas kārtošana.
Mis Tadžikistānas armija.
Rūpīga rosība.
Būs ziepes. Starp citu – vietējiem tulks nav vajadzīgs, jo abos upes krastos esošās tautas runā faktiski vienā valodā. Šī ir Kalnu Badahšāna Tadžikistānā un arī Afganistānā esošais kaimiņu reģions esošais tiek saukts par Badahšānu. Vēsturiski viens, taču laika gaitā lielvaru sadalīts divās daļās.
Organiskākas ievirzes prece.
Kungi atpūšas, sēžot ķerrās.
Šis ir interesants produkts. Afgāņu kosmētika – grafītam līdzīgas konsistences akmentiņi, tirgojas komplektā. Ar samitrinātu smailo irbulīti jāpaberzē apaļais un jāklāj meikaps. Arī manu šortu kabata novērtēja preces noturīgo efektu.
Rotaslietas.
Neierasts kadrs. Miermīlīga krievu-afgāņu komunikācija.
Kārtību te pieskata ne tikai tadžiku, bet arī kaimiņu militāristi.
Slotas tiek burtiski izķertas.
Ir arī austrumu paklāji, kā pienākas.
Skaistule un tirgotāja zeķes caurumiņš.
Pierobežas apgabala modes tendences.
Pamanu arī brīnišķīgus apavus.
Tie, kā izrādās, ir vīriešu. Pēdas nospiedums atgādina pārnadzi – varbūt, lai maskētos?
Izeju no teritorijas monitorē gan milicija, gan robežsardze. Bet relaksēti – mums neprasīja nekādus dokumentus. Te manījām arī citus ārzemniekus.
Tomēr šķiet, ka šķietamais miers vajadzības gadījumā var arī strauji izsīkt.
Tirgus ir dažus kilometrus ārpus pilsētas. Nolemjam doties atpakaļ kājām.
