Turpinām odiseju. Pēc afgāņu tirgus apmeklējuma atgriežoties Horugā, nepieciešams ieturēties. Uzejam burvīgu vasaras kafejnīcu, kurā galdiņu vietā leknā pļavā izvietotas šādas zvilnamplatformas.
Plovs un arī pārējie papildelementi garšo ļoti labi. Vienīgais novērojums – maize visās vietās, kurās ēdam nav mīksta. Tā arī nesaprotu – tās cienījamā mūža ilguma vai miltu īpatnību dēļ.
Jāapstaigā pilsēta. Riepu montāžas darbnīcas saimnieka dēls jau pielaiko šefa lomu.
Te sastopama spēcīga atbilde Kentucky Fried Chicken.
Un arī maķim.
Tirgū savukārt uzejam pavisam vienkāršu restorānu.
Lielveikals.
Jāsamaina nauda. Kad ieeju bankā, esmu šokēts par šeit valdošo burzmu. Galds noklāts ar pasēm, gaidoši cilvēki. Izrādās – ir pirmdiena un līdz ar bankas atkalatvēršanos pēc brīvdienām visi ir metušies saņemt pārskaitījumus no Krievijā strādājošajiem radiem. Tā ir nopietnākā piešprice vietējai ekonomikai. Par laimi kāds pamana, ka esmu izstīdzējis ārzemnieks un sariktē man naudas apmaiņu ārpus rindas.
Maizes rūpnīca.
Rimbuļi tiek masveidā tirgoti turpat centrālās ielas trotuāra malā.
Aptieka ar naturālu ievirzi.
Šķiet, ka milicis nes mājās savas krāšņās galvassegas kārbu.
Uzrāpjamies arī kalna nogāzē, uzejot tur vecus kapus. Interesanta vietējā tradīcija – atnest uz tiem pialu simboliskā mirušā pabarošanai vai padzirdīšanai, sasist to pret uz kapa novietotu akmeni un tā arī te atstāt.
Tepat pie kapiem satiekam arī bērnus – rotaļājoties ar vecu rakstāmmašīnu.
Vietējie ļoti draudzīgi. Aktīvi jautāja, kad Latvija došot vīzas tadžikiem.
Kalnu apstākļiem nedaudz pietūnēta volga.
Pilsētas parkā uzejam pārsteidzoši gaumīgu ēku. Cik saprotu, te ir kultūras centrs / dievnams / štābs, ko uzcēlusi Kalnu Badahšānas reģiona labdarības projektu kūrētāja, Aga Hana organizācija. Aga Hans ir tituls Pamiru apdzīvojošo islama atzara – ismaelītu garīgajam līderim. Iedziļinoties vispār interesanti – šobrīd valdošais Aga Hans, kura portrets redzams daudzās pamiriešu mājās un attiecīgi arī teju pielūgts izrādās Ženēvā dzimis britu pavalstnieks, biznesa magnāts, sacīkšu rikšotāju audzētājs, teju miljardieris.
Gluži kā Dušanbe, arī šeit vairums sieviešu tērpjas tradicionāli. Tomēr krietni vairāk redzamas arī modernā apģērbā, it sevišķi jaunākā paaudze.
Laiks meklēt transportu, lai dotos tālāk. Mums iestāsta, ka tas atrodoties kaut kur aiz tirgus. Turp arī dodamies, spraucoties garām kūpošiem plova katliem.
Arbūzu magnāti.
Indentiski apgādāti dvīņi labi maskējas krāsainajā saldumu stenda raibumā. Katram viss tiek dublēts precīzi pa divi.
Pēc krietnas gaidīšanas nofraktējam opeli un dodamies ceļā. Pilsētas nomalē joprojām dižojas Ļeņins, tomēr acīmredzami šurp pārvietots no prestižākas lokācijas centrā.
Ūdenskrituma noformējums.
Asfalta pasaule joprojām mēdz mūs pamest.
Bet ja parādās, tiek ekspluatēta maksimāli.
Milicijas kontolpunktā kladē tiek rūpīgi pārrakstīti ārzemju viesu dati.
Koku stumbri nodrošināti pret izsalkušām govīm, kas tos mīl apskrubināt.
Ar vieglo automašīnu sanāk forsēt arī nelielu upīti. Šoferis bilst, ka vēlāk pēcpusdienā tas jau būtu grūtāk izdarāms – no kalniem nāk vairāk kūstoša ledus ūdens.
Izkāpjam savā šīsdienas galamērķī – mazā ciematiņā Avdža, pie vietējās sanatorijas ieejas un rūpīgi saziepēta žiguļa. Esmu sazinājies ar latviešu meiteni Solveigu, kas šeit dzīvojusi ilgāku laiku kādas brīvprātīgo programmas ietvaros un viņas stāstu iedrošināts, esmu uzprasījis mūs ciemos pie vietējās slavenības – ārstniecības augu zinātāja un ārsta Širinbeka un viņa sievas Hadičas. Abi ir pārsteidzoši aktīvi cilvēki. Ļoti cienījamā vecumā esošais dakteris joprojām kosultē pacientus un raksta grāmatas, savukārt kundze šiverējas pa datoru, pārrakstot vīra darbus digitālā formā un pie reizes..rakstot arī savas grāmatas. Mazākais ko var teikt - esmu pārsteigts un jūtos iedvesmots. Žiguļa īpašnieks, savukārt lepni paziņo, ka viņam latviešu meitene esot bijusi draudzene! Kad to pēc tam stāstu Solveigai, viņa smejas un saka, ka nav bijusi kursā.
Kamēr noorientējamies, kurā virzienā jāiet – izbaudām pieturas atmosfēru.
Daktera māja atrodas teju visaugstāk visā ciematā. No pagalma paveras vērienīgs skats uz Pjandžas ieleju, kalniem Afganistānā un arī mazmājiņu.
Saimniecībā ir iekopts dārzs un arī viena augstkalnu govs.
Paralēli lauku darbiem Hadiča ir aktīva sociālo tīklu lietotāja. Vienigā nelaime – nesaprotamu iemeslu dēļ mobilais internets šajā apvidū puslīdz sakarīgi noķerams vienīgi laika posmā no trijiem līdz pieciem rītā. Attiecīgi uz to brīdi arī tiek likts modinātājs un notiek sakari ar ārpasauli. Šo prieku izbaudu arī es, attopoties, ka mūsu Horugā nopirktie trīs gigabaiti dienas laikā šeit nekam neder. Nu, toties pēc ilgāka pārtraukuma var izbaudīt laiku pilnīgi bez saziņas ar ārpasauli.
Organiskais dzeloņdrāšu žogs.
Skats uz ieleju vakarpusē ir fantastisks. Gaišais jumts kreisajā pusē ir daktera mājai, savukārt zilais punktiņš kadra apakšā – mans divmetrīgais ceļojuma kolēģis.
Ložņājumos pa nogāzēm mani uzticīgi pavada piedzīvojumus beidzot sagaidījusī, koijotam līdzīgā daktera sunenīte ar brīnišķīgu vārdu – Rembo.
Mirklis sentimentāla apcerīguma. Dakteris vēlāk mums ierādīs, ka arī šīs ziedlapiņas ir ārstnieciskas un piekodina tās rūpīgi vākt. Noslinkoju, jāatzīst.
Nākamajā rītā pat par spīti nakts sirojumiem pēc interneta signāla esam augšā agri un dodamies pārgājienā uz pilsoņu kara laikā celtas karavīru nometnes drupām. No šejienes paveras jaudīgs skats – dakteris apgalvo, ka tālāk esošās virsotnes jau esot Pakistānā.
Arī mēs nolemjam pakāpties tuvīnajos kalnos, rezultātā tiekot līdz apmēram 3,6 kilometru augstumam. Dakteris pirms tam mums izraksta rūpīgu instruktāžu. Starp citu, viņam galvā – tipiska pamiriešu cepurīte.
Kāpiens augšup pa vecām ganu takām klinšu aizā ir aizraujošs, tomēr nedaudz jāūzmanās – vairākās vietās jātiek garām gana svaigām un attiecīgi trauslām nogruvumu zonām.
Sakritība? Šaubos.
Vakarpusē enerģija vēl paliek pāri un uzprasāmies uz lauku darbiem. Dakteris steidz izmantot bezmaksas darbaspēku un ģenerē arvien jaunas idejas ar nedaudz antīku divroku zāģi sagabalojamajiem objektiem.
Nopelnām gardas vakariņas, vakara peldi minerālūdens avotos lejā esošajā sanatorijā un ekskluzīvu hoteļa numuriņu virs skaļi čalojoša kalnu strauta. Zvaigznes naktī ir neticami spožas, ūdens nomierinoši čalo. Traucē tikai nemierīgas Rembo rejas – no rīta uzzinām, ka suns jūtot tuvumā vilkus, tāpēc arī ceļot trauksmi. Tie nākot lejā no kalniem un badīgākos laika posmos mīl uzbrukt gan mājdzīvniekiem, gan diemžēl arī bērniem.
Pamiriešu mājas interjers. Katram balsta stabam istabā ir sava simboliskā nozīme. Cik atceros no stāstītā, ēka esot arī ļoti izturīga pret zemestrīci. Dakteris atcerējās arī gadījumu, kad tās izraisīta nogruvuma dēļ tuvīnajā nogāzē esot bēguši prom no mājas. Garlaicīgi te nav.
Kā šeit ierasts – guļamzonas atrodas uz tādiem kā paaugstinājumiem.
Jau pieminētā Aga Hana portreti goda vietā arī šeit. Bez viņa palīdzības pilsoņu kara seku dēļ šeit visi būtu apmiruši badā, apgalvo dakteris.
Brokastis un pēc pāris dienu viesošanās šajā viesmīlīgajā mājā mums laiks doties tālāk.
Ļoti iedvesmojoši cilvēki. Hadiča, Širinbeks, viņu pilsoņu karā pazudušā dēla atraitne Gaļina un daktera māsa Soņa. Visi uztaisām improvizētu fotosesiju uz atvadām. Mums par godu notiek arī piesēšana pirms ceļa un īpaša pamiriešu lūgšana veiksmīgai nokļūšanai galamērķī. Ievēroju, ka dakteris pirms došanās kopā ar mums lejup no kalna, rūpīgi atvadās no mājiniecēm. Šeit tā pieņemts – nevar zināt, kā var iegriezties diena.
Katru dienu šis ņiprais večuks kājām dodas augšup lejup – nav brīnums, ka viņam ir tik daudz enerģijas. Šodien viņam jānokļūst uz bērēm Iskošimā, daždesmit kilometrus no šejienes. Tā šeit ir goda lieta – apmeklēt bēres, dāvināt simbolisku naudas summu sērojošajai ģimenei (kas tiek arī rūpīgi iegrāmatota). Un kad nelaime vai nāve piemeklē pašus – šī kolektīvā pašpalīdzības kase ar palīdzību ir klāt. Automašīnas dakterim nav un nav teikts, ka viņš uz bērēm nokļūs – ir dienas, kad došanās darīšanās sākas un beidzas turpat lejā ciematā uz ceļa pie sanatorijas. Stopēšana neveicas, vai arī visas automašīnas ir pilnas. Katrs cīnās par sevi un arī daktera autoritāte šajā jomā ne vienmēr palīdz. Jebkurā gadījumā – ieguvu ļoti daudz iedvesmas un arī vielu pārdomām par salīdzinoši labajiem apstākļiem mūsu zemē un nepieciešamību izjust vairāk pateicības par to. Mums visiem.
Kamēr gaidām kādu mašīnu, kas mūs varētu pasviest atpakaļ uz Horugu, mums tiek atslēgts un izrādīts vietējais muzejs. Jā, arī Rembo mūs pavada. Bažīgi norādu dakterim uz lielo kožu skaitu telpā. Viņš māj ar galvu, ka zinot un es tiešām ceru, ka visi šie auduma darinājumi drīz nepārvērtīsies atpakaļ diegos.
Interesants objekts ir mūzikas instruments no pilsoņu kara laikā izdalītas ASV humānās palīdzības eļļas kannas.
Atvadamies. Dakteris mūs izglābj, pierunājot šoferi iespiest mūs jau tā pārbāztā džipā – esam desmit cilvēki trīs rindās. Vietējie nekurnot saspiežas aizmugurē četratā. Vienam no viņiem vēlāk pamanu arī rokas bagāžu – apdilušu kalašņikovu.
Galvenais varonis mašīnā ir mp3 dziesmu aparāts – spoguļa vietā. Uz stūres novērojama arī brīnišķīga mobilā telefona brīvroku sistēma. Neaizmirstams brauciens.
Tiekam atpakaļ uz Horugu, atvelkam elpu pēc sajūtām nu jau lielpilsētā un gatavojamies doties tālāk, uz ziemeļiem. Jāiepērk proviants. Makaronu plaukti vietējā lielveikalā izskatās neierasti.
Te atrodam arī ko šokējošu – Krievijā ražotas plaģiāta šprotes ar Rīgas siluetu un pat uzrakstu latviski!
Nu nē, jābrauc tālāk.