Pamira lielceļš. Beidzot! Dažādi informācijas avoti savā starpā konfliktē par to, kurā vietā tad šis ceļš īsti sākas. Figurē tādi nosaukumi kā Mazari Šarifa Afganistānā, Termiza Uzbekistānā vai Dušanbe un pat Horuga Tadžikistānā. Vienprātība ir vienā – ka tas beidzas Ošā, Kirgizstānā. Nu, vai sākas, ja paskatās otrādi.
Mēs par šo jautājumu galvu daudz nelauzam un sev iestāstām, ka īstais maršruts sākas Dušanbe. Uzdevums – izbraukt kartē redzamo līniju. Ar vienu niansi – no Horugas uz Murgobu sanāk doties pa citu, alternatīvu ceļa posmu. Kartē labi apskatāmi arī visai dažādie seguma kvalitātes līmeņi. Viss vajadzīgais mums tiek – gan Afganistānas robežupe un kaimiņvalstī vērojamie viduslaiku skati, gan klintsakmeņi, kas tomēr nenobrūk mums uz galvas, gan iespaidīgas kalnu pārejas, no kurām augstākā metru ziņā mierīgi brāļojas ar Monblānu. Senā Zīda ceļa posms, mūsdienās attiecīgas preču plūsmas dēļ savukārt dēvēts arī par Heroīna ceļu. Tā ka – piesprādzējamies.
Izbraukšanas vieta ir kāds fūrēm, busiņiem un džipiem pilns laukums, kurā esot jāierodas pēc iespējas agrāk, kad ir vislielākās transporta izvēles iespējas. Attiecīgi ap kādiem septiņiem rītā miega viegli zombētā stadijā esam klāt – nedaudz skaudīgi ievērojot to, ka visi nemaz vēl nav pamodušies.
Cilvēki pulcējas, riktējas transportlīdzekļos, satiekas un atvadās. Pie tam jāatzīmē, ka stilīgākais kungs visā putekļainajā laukumā lepni nēsā līdz šim vēl neredzēta fasona ūsas, ko varētu nodēvēt vienkārši par plauktu.
Kā jau iecienīts Āzijā, transportlīdzekļi dodas ceļā tikai brīdī, kad ir nokomplektējušies ar maksimālo cilvēku un paunu blīvumu – no tālā brauciena jāizspiež maksimums biznesa. Gaidīšana ir pailga. No sākuma mūs pārķer viens pārliecinošs melna lendkruizera kūrētājs, vienojamies, ieliekam salonā somas un sākam gaidīt pārējos ceļabiedrus. Pēc stundas, pusotras noskaidrojas, ka pārējie ceļabiedri tomēr nebūs un diezgan operatīvi tiekam ieskapēti cita džipa ekipāžā.
Uzzinu, ka uz džipa jumta var sakraut krietni vairāk, kā man likās. Papildu drošībai un aizsardzībai pret putekļiem mantu kalnu mēdz nostiprināt arī ar auduma pārklāju un auklām.
Līdzi tiek vests visai dažāds sortiments.
Somu kalna spicīti rotās krāšņi grebts bērnu šūpulis, piemēram.
Pēc nelielas diskusijas izkaroju sev vietu priekšējā sēdeklī – lai jums, cienījamie lasītāji, būtu redzama neliela reportāža no lielceļa, nevis tikai skatu aizsedzošs matu kumšķis te potenciāli sēdošā onkuļa ausī. Kad sariktējos fotografēt, šoferis ir manāmā diskomfortā un nemaz neslēpj jautājumu, kad es samainīšos ar savu ceļojuma kolēģi. Fotoaparāta lietošana tā arī nepalīdz mums nodibināt labu kontaktu. Toties visā šajā padsmit stundu braucienā vadītāja muzikālās fleškas saturu uz riņķi izdodas noklausīties vismaz četrreiz. Dažu dziesmu ārprātīgākie piedziedājumi krieviski ar maksimālu tadžiku akcentu galvā skan joprojām.
Izbraucam! Dušanbe priekšpilsētu ainiņas ne mirkli neļauj atslābināt uzmanību.
Ceļmalu okupējis lauku labumu tirgus.
Minimālistisks benzīntanks.
Samērā bieži manāmi šādi pilsoņu valstisko pašapziņu uzturoši objekti.
Tuneļa nosaukums dublējas arī ķīniešiem saprotamā manierē. Pirmais pieņēmums, ka finansējuma avota dēļ. Otrs – arī ķīniešu fūristi te brauc ļoti daudz.
Klasiska ainiņa – neirozes neskartas dažādu izmēru govis absolūtā mierā apdzīvo ceļu, ignorējot transportlīdzekļus. Piedzīvojām brīžus, kad šoferis, nesamazinot ātrumu, līkločos tik veikli apbrauca govju virteni, ka slaloma leģenda Alberto Tomba nervozi sāka smēķēt savā koridorā. Savukārt man atlika tikai izšāvēt raženi iesvīdušās plaukstas.
Sānceļi te acīmredzami ved iztēli raisošos piedzīvojumos.
Kādā brīdī uz paneļa tiek uzkrāmēts antiradars, asprātīgi noformēts kā sporta auto.
Mītisks objekts ceļmalā.
Vēl mītiskāk – tītaru aploks plikā saulē, fotogēniskā nekurienē.
Arī šādi var pārvietoties. Populārākā marka ar lielu atrāvienu te ir opelis. Daudz tādi tiek ievesti arī no Baltijas.
Kārtējā karogu parāde un mazs veikaliņš.
Iebraucot Kulobā, mūs sagaida monumentāli vārti, liekot bišķi sajust Marko Polo laiku atmosfēru.
Atmosfēra nepamet arī pašā pilsētiņā.
Te notiek lielā pusdienu pauze. Mūsu džips kreisajā pusē. Savukārt vidējais izskatās norakstīts no ANO miera uzturētāju krājumiem. Tipiskā, gigantiskā antena un krāsa nodod.
Ar elkoņiem lipdams pie galdauta, notiesāju plova porciju.
Ir garšīgi, taču pēc tam nedaudz satraucos, ieraugot aizdomīgus bērnu attēlus restorāna grilējamajā sektorā.
Laižam tālāk. Fantastiska vietējā nianse – sievietes mazgā paklāju tieši uz šosejas, aizņemot trešdaļu tās platuma. Tas absolūti nemulsina ne šoferi, ne viņas pašas.
Kalnos arī tiek ievākts medus. Izskatās, ka bitenieks tepat arī dzīvo. Un pasargā kāres no kāriem klientiem.
Tuvojamies Kalnu Badahšānas reģionam. Tas valstī ir speciāls, autonoms apgabals, ko apdzīvo galvenokārt pamirieši. Kartē skatoties redzams, ka tas aizņem teju pusi valsts, tomēr iedzīvotāju skaits ir tikai divsimt tūkstoši. Diezgan retināti, salīdzinot ar otrā valsts pusē dzīvojošajiem astoņiem ar pusi miljoniem. Uz reģiona robežas viss ir nopietni – armijas postenis ar vārtiem, kuros ar padilušiem kalašņikoviem bruņoti zēni rūpīgi pārbauda, vai mūsu A4 vīzas izdrukā ir speciālā šī reģiona atzīme, kas ļauj to apmeklēt. Viss mierīgi, ir. Apmeklēsim.
Turpat aiz robežas interesanta nianse – helihopteru nosēšanās laukumu atzīmes šosejas vidū. Armiju te jūt.
Asfalta segums joprojām ir pārsteidzoši labs. Te vispār – pilnīgi jauns posms.
Un te nu mēs pirmoreiz tiekamies. Afganistāna. Otrā upes krastā. Kādreiz noteikti gribētos paceļot pa kādu drošāku šīs leģendārās zemes nostūri, bet pagaidām – pāris simtus kilometrus es to varēšu vērot tepat aiz robežupes Pandžas. Par spīti tam, ka ceļš ved pa upes krastu, pašu robežu dabā faktiski neredz. Par to liecina vien visa ceļa garumā redzētie, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie robežstabiņi, kā arī viena vai divas robežsargu patruļas.
Ļoti interesanti vērot afgāņu ciemus un dzīvi tajos, pat no attāluma. Par šo tēmu uztaisīšu atsevišķu ierakstu.
Ar ko sliktāk kā Šveicē? Nedaudz sausāka zāle varbūt.
Kalni kļūst arvien stāvāki un nopietnāki, šoseja kvalitātē – kautrīgāka.
Asfalts gan joprojām turās. Drīz pāries.
Arī ceļojumu sfērā ir sava sadomazohisma niša.
Kārtējais miliču kontrolpunkts. Mums kā ārzemniekiem nepievērš uzmanību, vien nekaunīgi nostreļī cigaretes no šofera.
Visa ferma dodas ekskursijā.
Tā pamazām mēs nonākam posmā, ko var redzēt visos klasiskajos foto un video par Pamira lielceļa bīstamību. Ceļš kļūst šaurs, grantēts un klinšu nobrukumu apdraudēts. Papildus šiem labumiem ir interesanti vēro, kā šoferis tiek galā virtuozā izmainīšanās valsī ar pretimbraucošajām fūrēm.
Arī krata diezgan pamatīgi. Kas drīz vien mūsu salona ceļa smaržu kokteilim pievieno arī bērna kuņģa saturu. Piestājam, nomazgājam bērnu.
Nu, tas sīkums – toties cik gleznieciska vieta!
Kādā pilsētiņā manāma šokējoši svaiga celtne. Uzraksts uz tās liecina, ka tas ir Ladies Centre.
Lēdijām arī atbilstošs pieturas noformējums.
Vispār malači tadžiki. Ievērojot, ka pa lielceļu abos virzienos šķūrējas arvien lielāks rietumnieku dīkdieņu pulks, tie sākuši izvietot šādus fotoslazdus. Gan attapsies, ka pie tiem var sākt arī kaut ko tirgot.
Minimošeja.
Elpu burtiski aizraujoši piedzīvojumi turpinās.
Labāk nedomāt par to, ka jebkurā brīdī uz auto var uzgāzties lielāks vai mazāks klintsbluķis.
Ir arī otra opcija – iegāzties upē. Ātrums pārsvarā netiek pārāk samazināts – uz Horugu jāpaspēj sakarīgā laikā, braucienam iekļaujoties apmēram 13 stundās. Attiecīgi manas plaukstas tā arī īsti nepaspēj izžūt – nervu sistēma strādā pilnā mobilizācijas režīmā.
Labāk vērst uzmanību uz rūpīgi iekoptajiem labības pleķīšiem Afganistānas krastā.
Apmācas – apkārtne sāk izskatīties pavisam adrenalīniski. Šis ir vienīgais ceļš, kas savieno Kalnu Badahšānu ar pārējo Tadžikistānu, tāpēc pamiriešu dusmas uz valsts nespēju sakārtot šo jautājumu ir diezgan pamatotas. Ceļa kvalitātei nepalīdz arī ķīniešu fūru armāda, kam arī tas ir vienīgā opcija, kā sasniegt Dušanbe.
Un arī ārkārtīgi skaisti.
Nu, kurš kuru?
Uz klintsbluķa pagriezienā vīd kāds uzraksts. Neticami, bet tulkotājs saka, ka te rakstīts Ezers ir svētība. Labu vietu atraduši eksistenciālam grafiti.
Meitenīte ceļmalā mēģina iekārdināt ar augļiem. Šoferis, protams, pat nepiebremzē.
Viņš tik ļoti vēlas paspēt kaut kādā iedomātā termiņā, ka goda lieta ir arī apdzīt jebkuru kolēģu džipu. Vēlreiz sastopam grezno šūpuli no Dušanbe stāvlaukuma.
Kad esam pavisam tuvu Horugai un jau ir pavēls – vēl pēdējā tējas pauze. Šķiet, ka pie mazā mājas virtuves tipa restorāniņa apstājas visi šajā maršrutā kursējošie džipi. Attiecīgi arī nelielā telpa ir pārbāzta ar cilvēkiem. Kad visi ir ieturējušies un iztaipījušies, jau melnā tumsā veicam atlikušo gabaliņu līdz pilsētai.
Tumsā ar šoferi uz pusēm kaut kā atrodam mūsu viesnīciņu un saprotam, ka pēc padsmit stundu kratīšanās metāla bundžā esam nopelnījuši pa glāzītei Dušanbe pirktā tadžiku konjaka. Kad priecīgi nāku atpakaļ uz istabiņu ar virtuvē sadabūtajiem traukiem, ieraugu kolēģi neparasti skumju un pudeli uz galda – šokējoši tukšu. Par spīti pirmajai domai, tā nav nežēlīgās slāpēs tikko izlakta – izrādās, ka konjaku Pamira lielceļš ir paņēmis sev. Pareizāk sakot – pudele kratoties ir ieplīsusi un tas mikli materializējies visā mana ceļabiedra Garā somas saturā. Uhh, nu, ziedojums ceļa dieviem ir veikts – tad jau arī turpinājumā mums veiksies labi.
