2023. gada nogalē beidzot sanāca realizēt senu sapni – izbraukt cauri teju visām mazajām gangstervalstiņām, kas satupušas Meksiku un Dienvidameriku savienojošajā "kātiņā". Panama, Kostarika, Salvadora, Hondurasa, Gvatemala, Beliza. Funktieris šo izdarīt brieda gadiem, un, kaut kad maijā ieraugot netipiski labu biļetes cenu no Rīgas uz Panamu, bija skaidrs – ka vai nu tagad, vai atkal sazin kad. Domās sulīgi nospļāvos – tagad. Piedzīvojumi bija neskaitāmi – hosteļa divstāvu gultas augšējā kaimiņa novemtas manas vienīgās krosenes, padsmitstundu brauciens pa Gvatemalas austrumu neceļiem ar migrantiem pilnā busā, kāpiens vulkānā pa šauru, slidenu dubļu bobsleja trasi un daudz kas cits. Ar šo stāstu sākam sēriju ar atskaitēm no šī visas maņas kutinošā brauciena. Pirmā pietura – Panamasitija.
Panama tiešām atrodas burtiski otrā zemeslodes pusē. No Stambulas līdz šejienei jākarājas gaisā faktiski 14 stundas. Tik ilgu lidojumu, šķiet, savā ceļotāja karjerā vēl nebija nācies piedzīvot. Taču viss kārtībā – pasākumu visnotaļ uzlabo laba kompānija, lērums ar filmām priekšējā beņķa ekrāniņā un pa kādam atspirdzinājumam.
Panamasitijas lidosta sagaida ar šķelmīga iezemieša kartona tēlu. Interneti apgalvo, ka Bokota, Embera, Guna un citu cilšu pārstāvji kopā ir apmēram 12% no valsts iedzīvotājiem. Šajā braucienā gan diemžēl nesanāk tikt līdz viņu miestiņiem.
Toties attopos šādā gigaciematā. Nokļūšana no lidostas šķiet samērā vienkārša – pavizināšanās divās svaiga metro līnijās un esi jau pie pašas vecpilsētas. Saspringumu gan nedaudz rada vagonā sastapto vietējo no darba braucošo dāmu komentārs, ka no metro stacijas līdz vecpilsētai obligāti jāņemot taksis – kājām staigāt pēc tumsas iestāšanās esot ļoti bīstami. Tā kā līdz rezervētajam hostelim jāiet knapi kilometrs, šim īsti negribas ticēt. Riskējam un viss beidzas labi. Ielas ir skečīgas, taču tajās ir daudz bruņotu policijas pārstāvju – attiecīgi šķiet, ka līdz ar to bīstamajiem negantniekiem vajadzētu nedaudz pierauties. No hosteļa terases bāra redzamais atalgojošais skats ļauj bišķi nomierināt uzlekušo adrenalīna līmeni.
Izrādās, Panamasitija esot vienīgā galvaspilsēta pasaulē, kuras robežās atrodas pavisam īsts tropiskais lietusmežs. Parque Natural Metropolitano atrodas īsa ubera brauciena attālumā, būtu grēks to neizmantot. Nākamā rīta plāns sākas tieši ar šo. Viens no parka solījumiem ir, ka klusam un uzmanīgam apmeklētājam var palaimēties ieraudzīt koka zarā karājošos, dzīvu sliņķi. Taču lasītājs būs jāapbēdina – vienīgais sliņķis, ko apmeklējuma laikā sanāk satikt, ir šis. Relaksējošs turpat informācijas centrā uz skapjaugšas kopā ar zirnekļiem.
Pastaiga pa lietusmežu ir tīri interesanta. Dažādi neredzēti augi un risinājumi brīžiem liek attāli sajusties tādā kā Avatāra pasaulē.
Pirmajā brīdī satrūkstos – tas taču kamolā sarāvies, izbadējies slinkais! Taču nekā. Taču arī fakts, ka šis patiesībā ir koka zaros uzbūvēts termītu mikrorajons ir aizokeāna ceļinieka smadzenei tīkams.
Lietusmežs tiek audzēts arī turpat podiņos.
No paugura augšas paveras lielisks skats uz šai pilsētai raksturīgo debesskrāpju čemuru.
Parkā sastopas arī inovatīvs zinātnieku risinājums, vēl no pirmsdronu laikiem.
Lai pētītu lietusmežu no augšas, zinātnieki raušās iekšā šādos būros un tad tiek vizināti pa koku galotnēm, dažādu džunglīgā biotopa aspektu pētīšanai.
Izrādās, pasaulē ir 11 tādi pētnieku celtņi, un šis ir pats pirmais no tiem, uzstādīts vēl 1990. gadā.
Nekāpjot celtņa būrī, gar takas malām var papētīt šādus burunduka tipa pilsoņus ar augsto šasiju. Darbīgi un steidzīgi tie turpat krūmājā redzami ik pa brīdim
Cauri lielpilsētas lietusmežam ved arī dzīvīga šoseja, nez kā tas ietekmē parka pamatiemītnieku nervu sistēmu.
Taču tas skats, protams, ļoti skaists. Nākamais uzdevums plānā – kontrastiņam papētīt augstceltņu rajonu tuvāk.
Algojam nākamo uberu un laižam. Tuvojoties civilizācijai, krīt acīs, ka vides plakātu risinājumi ielās te ir visnotaļ vienkārši, modele uz krāsaina fona un darbiņš darīts.
Izskatās, ka tas te ir tāds kā standarts.
Starp augstceltnēm ir arī lērums zemāku ēku puduru.
Izbraucam uz galvenās piekrastes avēnijas, Cinta Costera. Nu, te viss uzreiz glaunāk, iemirdzas zelts.
Pavisam smalks rajons skaitās Punta Pacifica. Blakus parastām daudzstāvu kastītēm te ir arī pa kādam specifiskākam arhitektūras risinājumam, uzvēdī tāda kā Dubaijas, nē, nu drīzāk Baku smaržiņa. Papētu tuvāk, šī izrādās JW Mariott Panama viesnīca, šobrīd augstākā ēka pilsētā, 284 metri. Ja godīgi, skatoties no skudras skatpunkta, galīgi neizskatās tik milzīga un ievērojama.
Vēl viens svarīgs novērojums – panamiešiem ĻOTI patīk savs karogs.
To sev štepselē klāt gan auto, gan motobraucēji.
Tas parādās pie ēkām gan klasiskajā, gan tādā kā karogkrāsu banera formātā.
Pavisam maziņš, strīpām vien.
Plīvo ātrās ēdināšanas iestādē pie kases.
Reinkarnējas arī svinīga banera formātā. Nevar gan saprast, vai krematorija vai universitātes izlaiduma svinīgums.
Karoga krāsās tiek andelēti pat saldumi.
Un speciālas uzlikas auto spoguļiem.
Citviet vispār neknapinās. Ja karogs, tad stāva augstumā!
Meklējot arvien jaunas karoga inkarnācijas, var palaist garām kādus arhitektūras daiļumus. Labojos, turpinām.
Viena no slavenākajām Panamasitijas debesskrāpju buntes ēkām, F&F Tower, tiešām izceļas starp kamiņienēm. 243 metri augsta, pabeigta 2011. gadā tā momentā kļuva par vienu no pilsētas simboliem, transformējoties ledusskapja magnētiņos un citos suvenīros.
Paskatoties caur fotoaparāta zoom objektīvu, šķiet vēl var sadzirdēt būvinženieru niknās lamas, pirmoreiz ieraugot arhitekta skices. Rezultāts vizuāli izdevies gana iespaidīgi.
Nozares kolēģi turpat blakus nav iespringuši ne tuvu tik daudz.
Taču garlaicību var parisināt, piemēram ar kādu robiņu vienmuļā fasādē.
Vai pavisam drošu variant – ielaižot josliņu zelta piedāvājumā pasūtītājam.
No attāluma tas viss izskatās skaisti. Realitāte šo debesskrāpju pakāpē ne vienmēr ir spoža. Haotiska mazstāvu apbūve, troturāru trūkums, mākslīgais zāliens un kopumā diezgan noskretusi virsmiņa visam.
Elektrības risinājumi iedod pieci saviem Āzijas brālēniem.
Nu, vismaz degviela lētāka kā Eiropā. Šeit cenas par litru ASV dolāros. Tā šeit ir oficiālā valūta, lai gan paši panamieši joprojām lieto arī savas, šim pašam dolāram vērtībā pielīdzinātās monētas, sauktas par balboa.
Uz visām pusēm lokot kaklu debesskrāpju apskatē, neviļus ir nonākts līdz zvejnieku ostas rajonam turpat pie vecpilsētas. Tā šeit ir pavisam pieticīga – lielākas kuģu šeptes, protams, notiek tuvāk slavenajam Kanālam.
Toties ostas tuvumā izvietojies pamatīgs fūdkorts ar lērumu restorāniņu, kas piedāvā jūras mošķus visdažādākajās variācijās. Visam viens jumts, taču konkurence liela – katrai iestādei savs, ļoti aktīvs iekšārāvējs dažādiem psiholoģiskajiem paņēmieniem mēģina tevi dabūt tieši savā paradīzes nostūrī.
Man kā izsenis zināmam restorāniņu loterijas veiksminiekam, iztēlē jau uzburtās sulīgās zivs filejas vietā uz šķīvja uzrodas visnotaļ fritēta tās variācija. Nu, fiš un čips taču, mierinu sevi.
Par citām detaļām runājot, Panamā, tāpat kā ASV, automašīnas priekšpusē numurs nav obligāts. Tad nu sanāk papriecāties par dažādām radošām variācijām, ar ko šie pikapu un džipu purniņi tiek izgreznoti – piedzīvot var visu, no Bārbijas līdz pat reliģiskiem superstāriem.
Ir pat speciāli veikaliņi, kas tirgo šādas priekš-zīmes. Rotāti ar valsts karogu, protams.
Panamas kanāla tuvuma reālijas – turpat līcī savu kārtu to šķērsot gaidošie kuģi.
Uz krastmalas promenādas kaut ko gaida arī jenots. Un absolūti nesatraucas par garāmgājēju uzmanību.
Vietām pilsēta izskatās tiešām friša – labs asfalts un citi infrastruktūras elementi, zaļumi un neiztrūkstošā manhetena fonā.
Taču pazūmējot ārā no tās, acīs sāk krist citas detaļas. Paredzu pārmetumus no sērijas cūka dubļus atradīs, taču ticiet, Panamasitija tiešām ir tik kontrastaina, ka no tās negatīvās puses ir teju neiespējami izvairīties. Tāpēc būtu muļķīgi par to nestāstīt.
Pirmkārt – atkritumi. Pilsēta acīmredzami netiek galā ar šo problēmu un daudzviet ir uz to pievērusi savas daiļās acis, ļaujot augt stihisku atkritumu kaudzēm un nespējot tos kaut kur aizvest. Uzgāju iespaidīgu mini izgāztuvi arī vecpilsētā, burtiski dažus simtus metru no prezidenta rezidences, Palacio de las Garzas.
Casco Viejo, jeb tajā pašā vecpilsētā un tai pieguļošajos rajonos ir uzkrītoši daudz nolaistu namu.
Daudzos no tiem dzīvo skaļas un lielas ģimenes, turpat žāvējot veļu un lielu daļu dienas pavadot turpat uz trotuāra un tuvīnās ielas.
Daudz arī pilnīgu graustu.
Ej pa tādām ieliņām un domā, kas varētu sagaidīt aiz kārtējā stūra.
Un sagaida bārberis, mazā būdiņā turpat ielas malā.
Patiesības labad jāsaka, ka pati Casco Viejo pēdējo gadu laikā ir jūtami uzplaukusi. Atjaunotas mājas, restorāniņi – vietām viss tiešām izskatās pēc sterilas un tūristiskas koloniālās pilsētiņas. Līdz brīdim, kad vakarā ej un saproti, ka kādā pussabrukušā ēkā starp šiem smukajiem namiņiem ir uzrīkots stihisks kinoseanss, pilnai telpai cilvēku skatoties televizorā kādu melodrāmu.
Bet citādi – konfekte.
Ar ko sliktāk par Portugāli?
Panamasitija, kas nav debesskrāpji vai koloniāli piparkūku namiņi, izskatās apmēram šādi.
Ielās notiek aktīva tirdzniecība.
Ananāsi maksā burtiski centus. Vietējie, nav deficīts.
Soļo pa šādu rosīgu ielu un saproti, ka dažas šķērieliņas gan izskatās gana glumi, lai tur gribētos relaksēti pastaigāties.
Grāmatu nams.
Terasīte ar skatu.
Vecpilsētas atjaunotā daļa.
Ar sakņupušākām ēciņām kontrastē baltā un spožā Svētā Asīzes Franciska baznīca, lielākā vecpilsētā.
Kontrasti te atrodami, kur vien paskaties.
Neiztrūkstoši arī – iemīļotās sava karoga krāsas.
Izmetīsim aplīti pa Santa Ana, koloniālajai vecpilsētai tuvāko parasto rajonu. Reku šoferītis, nelāgas pieredzes mācīts, aplīmējis savu bamperi ar brīdinošām joslām – lai jau atkal kāds neiebuktē.
Soļojot no salīdzinoši tūristiskās vecpilsētas, Santa Ana sākas uzreiz un bez žēlastības. To neatdala dzelzceļš vai kāds cits pamanāms ģeogrāfisks šķērslis, nu, kā Rīgas centru no Maskačkas. Noskretuši nami, atkritumi, misenes.
Vietām ielas izskatās pilnīgi izmirušas. Šādās vietās jāizvērtē, vai ir prātīgi doties dziļāk.
Pasaulslavenā reģiona noziedzība dzīvojas kaut kur tepat blakām. Rajona pārtikas veikaliņš pāris kvartālu attālumā no vecpilsētas tūristiskās daļas.
Lai lieki nekaitinātu vietējos, brīžiem lielās kameras vietā paknipsēju ar daudz neuzkrītošāko GoPro. Bildes miglainākas, toties var redzēt kā uz ielām notiek dzīve.
Daudz kur redzami loterijas tirgotāju galdiņi. Šis ir iecienīts mazais bizness vietējiem – saņemt nelielu komisiju par pārdotajām biļetēm.
Šādu no kastēm un ne tikai sameistarotu tirdzniecības galdiņu pilsētā ir milzums.
Retumis redzamas arī krāšņas kundzes tautiskajos tērpos. Kā novēroju vēlāk – dāmas nodarbinātas pārsvarā suvenīru andelē, nevis vienkārši valkā šo apģērbu ikdienā.
Lūk, tipiska situācija, kurā novērot indiāņu tērpu košo skaistumu – tautisku somiņu tirgotāja.
Pusdienlaiks pienākas arī šim darbiņam!
Runājot par suvenīriem, Panamasitijā novēroju iepriekš neredzētu bižutērijas izstrādājumu andelēšanu – lietussarga tipa formātā. Pieej un ērti pagrozi, līdz iemirdzas žagatacs!
Šeit savukārt trīs meitenes nodarbojas ar skaista, balta manikīra likšanu. Bez kreņķa, turpat uz trotuāra apmales.
Citas jaunkundzes.
Uz trotuāriem te notiek arī mikro skeitparki!
Un vienkārši dzīves vērošana.
Jo dzīvīgā ņudzoņa jau ir tepat, acu priekšā, uz ielas. Sakliegšanās, veļas žaušana, sīko spēlēts futbols, ballītes. Šajā ziņā Panamasitija nedaudz atgādina Havanu.
Ja paceļ acis augstāk – fasādes ir diezgan sūras.
Jāņem vērā, ka tropu klimats dara savu. Bet nu, ir jau visas opcijas arī bišķi saspringt, lai sakoptu lietas.
Kopjamu ēku gan te ir vairāk kā saprašanas.
Tāpēc varbūt tiešām labāk tā vietā paņemt pauzīti un turpat pagalmā uzspēlēt bumbu.
Santa Ana uzeju arī nopietnu, svaigu sporta laukumu, tieši uz maču! Spēlētāji gan visi kā viens fritējumu diētas dēļ ir ar manāmu lieko svaru, sāk palikt bail, ka kāds neaizskrien ar sirdi turpat spēles laikā.
Ass sižets vērojams arī turpat uz ielas spēlētā dambretes partijā, te gan vairāk baža par to, ka dēlis nenokrīt no kungu ceļgaliem.
Datorspēļu salona klienti gan laikam pārcēlušies uz citiem cīņu laukiem. Telefonos.
Vizuālu pērļu te tiešām netrūkst.
Intriģējošas detaļas var atrast ik uz soļa. Sākot no Eifeļa pilnīgi negaidītā vietā,
..līdz pat betona gaiļa un dzīvu putnu saspēlei šajā kompozīcijā.
Vajag tikai skatīties.
Gana daudz nostaigāts, varētu ieķert glāzīti dzēriena no šīs laipnās sievietes vietējā tirgū, ne?
Un kāda sviestmaize arī nenāktu par skādi.
Pienāk vakars, jāapmet aplītis.
Mans antīkais GoPro gan diemžēl pieviļ un vairums no fiksētajām naktsdzīves ainām sanāk vai nu pārāk tumšas, vai izplūdušas. Tomēr fakts paliek fakts – piektdienas vakarā pilsēta, kā tai pienākas, ir gana dzīvīga. Ir gan parastāki bāri, gan tādi pie kuriem uzkrītoši dežūrē meitenes.
Dažām iekšāvilinātājām pati ir savas taburetes, lai var ērtāk skrollēt telefonus.
Kopumā vakars ir skaists.
Vēl nenojaušu, ka mani sagaida kāds spilgts piedzīvojums. Nē, ne tas, ko varētu padomāt.
Atgriežoties hostelī, liekos slīpi. Pēc brīža jūtu, ka ieradušies arī pārējie istabas biedri, paaaamatīgā vafelē. Manas divstāvu gultas augšējā stāva īrnieku kolēģi uzstumj augšā burtiski stumšus, kā tādu kuprvali. Tas viss būtu ok, taču mans trauslais hosteļa miegs pēc kāda laika tiek satricināts atkal – dzirdu, ka kuprvalis augšā sāk gārgt un pēc brīža tam seko līksmi plakšķošas skaņas pret grīdas flīzēm. Šausmās saprotu, ka šis geizers tūlīt skars manus turpat pie gultas atstātos apavus, sataustu tos un pārstumju tos drošībā uz gultas galvgali. Tomēr pēc brīža rodas aizdomas – ieslēdzu telefona lukturīti un patiesība nāk gaismā. Esmu netīšām pārvietojis nelieša kedas, savukārt manējās iešļūcenes un vienīgās ceļojuma krosenes ir dāsni klātas ar kuņģa sulas un vakara uzdzīves garnējumu. Saprotu, ka šis prieks ir jānomazgā tūlīt pat, lai nepiekalst. Nakts turpinās, man kādu stundu grozoties un domājot, vai tūlīt netiks atklāta otra fronte – tecējums gar sienu. Kad pret grīdas flīzēm noplakšķ vēl viena vulkāniskā šalts, neizturu un ceļos, jau aust rīts un nekāda gulēšana te vairs nebūs. Hosteļa darbinieks gan man nekādu līdzjūtību neizrāda, kompensāciju nepiedāvā. Un, kad atgriežos no rīta pastaigas, istabiņa jau ir mistiski ātri sakopta un visi iesaistītie bez pēdām pazuduši –vienīgā liecība notikušajam ir šī fotogrāfija.
Rīta pastaiga sanāk krietni jaukāka kā nakts, nolemju aizdoties uz zivju tirgu. Pa ceļam sanāk noiet garām tādam kā rajona karaļa krēslam, pilnīgi iztēlojos vietējo vēlās vakara pasēdēšanas, kurās šis pēlis rezervēts Donam Pedro.
Pie tirgus ieejas sestdienas rītā pilnā sparā notiek loterijas tirdzniecība.
Pats paviljons gan izrādās mazs un diezgan necils šādai jūras lielvalstij, kas iespiesta starp diviem okeāniem.
Pamanās lokālās nianses – jūras veltes te tirgo kā tādus salātus, viss sajaukts kopā uz svaru.
Citādi viss kā zivju tirgum pienākas.
Tīrāk un kārtīgāk, kā redzēts citviet.
Atpakaļceļā vēl daži pilsētas iespaidi. Šādi izskatās tipiska vietējā netūristu ieskrietuvīte, būtībā tāds bistro.
Bārs ar idillisku ieejas noformējumu, kurā notsatslēgas vijums skaisti sasaucas ar rudas Amazones vilinošo aicinājumu ieskatīties glāzītē. Visa esence vienuviet.
Ielās viss pa vecam, tirdzniecība un rosība.
Vīrietis ar aizkustinoši spilgtu mikisomiņu.
Vietējās modes. No pilnīguma te nekautrējas neviens.
Veļa sasaucās ar karogiem.
Spoguļefekts.
Ķīna nosponsorējusi šādus košus vārtus. Līdz īstas čainataunas sajūtai te vēl pagaidām tālu, taču spriežot pēc redzētā, gandrīz visos pārtikas veikaliņos jau tiešām saimnieko ķīnieši.
Pamazām laiks doties uz lidostu. Interesanti, ka tuvākais ceļš turp ved pa iespaidīgu estakādi, kas uzcelta virs ūdens un slaidā lokā apcilpo Casco Viejo.
Tuvojas vēlēšanas? Nē, reklamējas vietējais saules paneļu dīleris.
Uz nākamo galamērķi dodos no nelielās Panama Pacifico lidostas. Šķiet, ka tā apkalpo tikai vietējos raianeirus. Toties gleznaina un mierīga, tieši laikā, lai bišķi atvilktu elpu pa vidu starp tikko apmeklēto un nākošo trokšņaino megapoli.
Kamēr gaidu lidmašīnu, internetos noskaidroju, ka slavenās panamkas, jeb Panamas cepures, nemaz neražojot šeit – tās esot cēlušās no Ekvadoras. Panamietis gan nelaiž garām iespēju uz šīs slavas rēķina mazliet nopelnīt, cepures te uz nebēdu tiek tirgotas ar dažādu populāru zīmolu logotipiem. Visām gaumēm.
Turpinājumā – aculiecinieka pieredze ar pasaulslaveno Panamas dižgrāvi, kas kuģiem ļauj ieekonomēt miiiilzīgu distanci, nebracot apkārt visai Dienvidamerikai.