Nepārskatāmi un necaurejami džungļi. Joprojām dzīvas baumas par kanibālismu un vēl neatklātām džungļu ciltīm. Nekur citur nesastopami augi, putni un dzīvnieki. Vairāk kā astoņsimt valodu. Teju 40% iedzīvotāju, dzīvojoši primitīvās naturālās saimniecībās. Šī valsts pilnīgi noteikti ir spējīga iekairināt iztēli!
Sava Āzijas odisejbrauciena ietvaros atzīmējot intriģējošākās apmeklējamās vietas, pamanu, ka Papua-Jaungvineja kartē izskatās pārāk tuvu reģionam, kurā būšu. Pārāk tuvu, lai to neapmeklētu! Papētot iespējas saprotu, ka opcijas tikt iekšā ir divas. Vienīgais sauszemes robežpunkts ar Indonēziju, vai arī neticami dārgs lidojums uz leģendāri kriminālo galvaspilsētu Portmorsbiju. Tā kā plānoju būt Indonēzijā, nosliecos par labu pirmajam variantam. Te nu jāpieņem nākamais lēmums – vai nu gaidīt bezmaksas vīzu vairākas darba dienas Indonēzijas Papua provinces galvaspilsētā Džajapurā, vai arī, kāda veiksme – uzzinu, ka burtiski pirms pāris nedēļām ir ieviesta maksas e-vīza. Protams, ka ātri izdaru izvēli par labu otrajai. Samaksāju, ātri epastā saņemu apstiprinājumu un aizmirstu par šo jautājumu.
Kad beidzot nonāku Džajapurā arī fiziski, intuīcija man saka, ka vajag aiziet uz konsulātu, lai saņemtu apstiprinājumu tam, ka mana e-vīza būs tiešām derīga. Jaunums tomēr. Lai ieskicētu valdošo atmosfēru – konsulāta interjers izskatās šādi. Darbiniece uzklausa mani, apskata izdrukas un.. atzīstas, ka nav kursā par valsts jaunievedumu. Esmu, maigi izsakoties, pārsteigts – tepat ir vienīgais sauszemes robežpunkts un konsulāta darbinieki pat nav informēti par šādu svarīgu faktu.
Pēc apmēram trim stundām, kuras pavadu gan nīkstot uzgaidāmajā telpā, gan sitot laiku un pētot apkārtējos kvartālus, saņemu apstiprinājumu, ka esot sazvanīti zinoši kolēģi, kas apstiprina, ka es ar e-vīzu tikšu ielaists valstī. Lūdzu izziņu no konsulāta vai kaut ar roku rakstītu zīmīti, kas apliecinātu šo informāciju – intuīcija mani brīdina, ka robežpunktā strādājošie varētu būt vēl mazāk apgaismoti. Nē, diemžēl nekādi nevarot tā man palīdzēt. Atliek iedvesmoties no dzīvespriecīga reklāmas attēla kādā papuasu žurnālā un noticēt.
Sapērkos vienīgās kaut cik uzticamās, vietējā aptiekā pieejamās malārijas zāles. Galva nākamajā dienā sāp briesmīgi, tā ka drīz metu mieru un paļaujos liktenim arī šajā jautājumā.
Kādā ūķītī par neizdevīgu kursu samainu šķipsniņu rūpiju pret kaimiņvalsts kinām pierobežas transportam un principā – esmu gatavs doties.
Konsulātā man ir ieteikuši aptuvenu shēmu, kā ar sabiedriskajiem mikriņiem nokļūt līdz robežai. Taksometrs apmēram sešdesmit kilometru attālajai distancei ir nežēlīgi dārgs, mototakšus diemžēl vēl neesmu notestējis, tā ka jāgrozās. Līdz ar saullēktu pēc norādījumiem dodos uz tādu kā rajona autoostu, kurā spieto dienvidu virzienā braucošie rūcekļi. Par apdzīvotajām vietām īsti sajēgas nav, visiem šoferiem stāstu konsulāta shēmu, visi smejas vai izvairās. Vai vēl ticamāk – vienkārši nesaprot, ko gribu. Viens sākotnēji šķietami paglums, smaidīgs čalītis gan smaida un pat spēj sarunāties valodā, kas attāli līdzīga angļu. Protams, pēc žanra klasikas apgalvojot, ka es netikšu līdz robežai tā, kā man ir iestāstīts. Pēc kāda diskusiju brīža saprotu, ka viņš diemžēl ir sakarīgākais variants, kā man pabraukt vismaz gabalu vajadzīgajā virzienā. Čalīša vārds ir Lukmans, viņš figurēja arī iepriekšējā stāstā. Es savukārt vēl nenojaušu, ka viņa transportpakalpojumus drīzumā izmantošu veselas četras reizes. Pie tam pilnā maršruta garumā.
Pa ceļam komunicējam un mana vēlme ātrāk nokļūt uz robežpunktu pamazām kļūst stiprāka, kā iekšējais ceļojuma budžeta sargsuns – salūztu un piekrītu, ka Lukmans mani ved līdz pat robežai. Tā vēl izrādās slēgta, nākas pusstundu pagaidīt. Norēķinos, atvados. Kad ierēdņi beidzot ierodas, sākas nākamais raunds manā e-vīzas epopejā. Arī šeit tādu neviens nav redzējis un gan mazie gariņi, gan drīz pasauktais priekšnieks atsakās spiest manā pasē izbraukšanas zīmogu. Toties tā vietā piedāvā man doties pie papuasiem un tikt skaidrībā pašam. Ar oficiālu eskortu – uniformēta muitnieka stūrētu motorolleru!
Pēc Indonēzijas uzkrītoši lepnajām robežēkām, papuasu robežbūda izskatās necila. Uniformētais pavadonis mani atved līdz pat lodziņam, kaut ko skaidro riekstu žļembājošam, sarkanacainam un sarkanmutainam vīrelim parastā tēkreklā, kas, izrādās, arī ir oficiāls Papua-Jaungvinejas robežpunkta darbinieks. Rādu savu e-vīzu. Onkulis, pats par sevi saprotams, tādu nav nekad redzējis un atsakās noticēt, ka šis dokuments ir ielaišanai valstī derīgs. Lai gaidot priekšnieku, kas būs tuvāko stundu laikā. Kā varat iztēloties manai sajūsmai nav ne robežu, ne arī robežpunktu. Bet jā, labi, sēžos nost un gaidu.
Īsumā – šajā laikā novēroju lērumu ārkārtīgi kolorītu robežšķērsotāju, tieku uzaicināts gan pusdienās, gan dūšīgi saselfijots. Kad robežas karalis beidzot ir klāt un es ar savu paburzīto e-vīzu tieku cauri viņa augstprātības aurai – neizpratnes scenārijs atkārtojas. Vēl viena gaidīšana, līdz tieku paaicināts iekšā robežbūdā, kur man tiek laipni paskaidrots, ka šis dokuments tiešām esot oficiāli derīgs, bet esot maza problēma. Šajā vietā neesot iespējams datus ievadīt sistēmā. Paskatos apkārt – jā, diezgan loģiski, jo šeit nav neviena datora! Vienīgajā valsts sauszemes robežpunktā nav neviena datora! Karalis vainīgi smaida, atvadās un nodod mani uniformētajam, kas visu šo laiku arī ir pacietīgi gaidījis un ar rolleri atkal oficiāli eskortē mani atpakaļ uz Indonēziju. Labi, ka esmu paņēmis Lukmana vizītkarti. Zvans draugam, vēl kāda stunda gaidot, ceļš atpakaļ uz Džajapuru.
Kļūstu spītīgs. Lūdzu Lukmanam mani vest tieši uz konsulātu. Atrodu darbinieci, kas man apgalvoja, ka tikšu ielaists, nedaudz sabaru. Viņa saka, ka teorētiski esot neliela iespēja dabūt arī pasē līmējamo, īsto vīzu. Par visām ciešanām, izņēmuma kārtā. Tikai jāuzrakstot vēstule konsulam, kurā izskaidrota situācija. Paņemu anketas lapas, vakarā viesnīcā saceru sirdi plosošu tekstu. Nākamajā dienā no rīta esmu atpakaļ, atdodu dokumentus, kā arī uzzinu, ka konsulātam ir saīsinātā darba diena, tikai līdz divpadsmitiem. Gaidu. Pastaigājos pa pilsētu. Gaidu vēl. Notiek arī kas neticams – dabūju telefona numuru no.. mūķenes. Tā ir māsa Celia, argentīniete, šobrīd dzīvo Papua-Jaungvinejā un konsulātā ieradusies, palīdzot divām indonēziešu kristietēm dabūt vīzu. Saklausos stāstus kur var un kur nevar doties pierobežā. Māsa izskatās diezgan norūpējusies, iedod numuru un piekodina lai noteikti zvanot un atzīmējoties, kad būšu Vanimo. Iedvesmojoši.
Tuvojas darbalaika beigas, māsa un kristietes vīzu sen saņēmušas un aizbraukušas, manas joprojām nav. Divpadsmit. Konsulāta vārti tiek slēgti. Pusviens. Darbiniece netiek mājās. Viens. Pusdivi. Beidzot. Ir noticis brīnums uz ko tiešām vairs necerēju – gan konsuls, gan galvaspilsēta ir devusi jāvārdu, telegrāfa vadi dūc, printeris lēnām izdrukā manu vīzas uzlīmi un drīz vien tā tiešām ir pasē! Zvans Lukmanam, viņš ir ārkārtīgi priecīgs atkal atkārtot mūsu iecienīto maršrutu un nākamajā dienā līdz ar saullēktu atkal ir klāt, dodamies. Džinng – manās ausīs atkal noskan kases automāta skaņa.
Otrajā piegājienā viss iet kā pa sviestu. Ne indonēzieši, ne papuasi vairs nebrīnās – labi saredzamā, dzeltenā vīza pasē dara brīnumus – drīz vien esmu iekšā! Turpat aiz robežpunkta ir daži betona galdi ar jumtiņu, neliels tirgus placis. Tepat arī var sagaidīt mikriņu uz tuvāko pilsētu, Vanimo. Piemetos uz betona sola, drīz vien klāt ir kāds draugs, kas vēlas komunicēt. Vietējie savukārt ar acs kaktiņu šķielē manā virzienā, bet aktīvu bālģīmja pamanīšanu cenšas neizrādīt.
Pēc neilga brīža mikriņš ir klāt, sastūķējas pilns, braucam! Šaurs, bet kvalitatīvi asfaltēts celiņš ved lejup džunglīgos plašumos, vienā pusē zaļš biezoknis, otrā – Klusais okeāns. Lieki teikt, ka jūtams patīkams adrenalīns. Pēc pāris kilometriem – apstāšanās armijas kontrolpunktā, kur visai laisks kareivis burtnīciņā pārraksta ārzemnieku pasu datus. Bez manis tādi ir tikai pāris cilvēki ar zilajām Indonēzijas pasēm. Kamēr notiek process, garām brauc auto ar aizvakardienas robežpunkta svarīgo karali – šis izbrīnā iepleš acis, redzot mani tikušu iekšā valstī. Apsveicinamies, kungs man dod svētību un dodas tālāk, atkal valdīt robežpunktā.
Tāpat kā Indonēzijā un visā kādreizējā britu impērijā, arī šeit stūre ir labajā pusē.
Zaļumos ik pa brīdim pavīd dažu mājeļu mikrociemati. Acis žilbinoša pārticība nav, taču vairums ēciņu ir gana kārtīgas.
Pēc brīža sāku manīt pirmās liecības par reģiona ekonomikas reālijām. Pirms tam jau biju lasījis, ka te visu lielā mērā stutē milzīgam malaiziešu konglomerātam piederošais kokrūpniecības rūpals Vanimo Forest Products. Izcirtumi, pludmalē guļoši, milzīgi baļķi, kas gaida transportkuģus – meži te šobrīd dabū trūkties.
Tiltiņi pār okeānā turpat ietekošajām upītēm būtībā ir betona virsmas ar caurtekām.
Biežs skats ceļmalā – sievietes, kas nes uz šīm upītēm mazgāt traukus un drēbes. Vienīgais tīrais, tekošais ūdens apkārtnē.
Ciematiņa benzīntanks.
Mikroveikaliņš.
Debesīs nemitīgi mainās dramatiska tumšuma mākoņi, nepamet sajūta par drīzu, tropisku orkānu. Tomēr baža nepiepildās.
Atkal koki. Nesens Pasaules Bankas pētījums apgalvojot, ka 70% mežrūpniecības Papua-Jaungvinejā esot nelegāla. Malaiziešu konglomerāts, protams, sparīgi aizstāvas pret visiem apvainojumiem, lai gan 2008. gadā tiesā arī atzīstas, ka saņēmis izciršanas tiesības ne īsti legāli. Pasākums ir ienesīgs – tiek iesaistīti ietekmīgi lobiji, ziedojumi partijām, nemaz nerunājot par to, ka viens no valsts diviem lielākajiem laikrakstiem, The National, pieder tieši šim konglomerātam.
Katru gadu valsts tropisko mežu apjoms sarūkot par 1,4%.
Iebraucot Vanimo, redzams, ka līcī burzās vairāki kokrūpniecības industrijas kuģi. Ar interesi pētu vietējos iedzīvotājus.
Pludmale un turpat ceļa otrā pusē – vietējā lidlauka žogs. Ceļi ar pārējo valsti šo pilsētu īpaši nesavieno, uz citām lielākajām apdzīvotajām vietām atliek doties kājām, ar laivu vai lidmašīnu. Izskatās, ka privātais transports arī nav pārāk izplatīts – vairums vietējo sparīgi soļo turpat pa ceļmalu.
Papua-Jaungvineja mani skar strauji un negaidīti. Vispirms lādzīgais mikriņa šoferis mani laipni aizved līdz kādam vietējam kristiešu viesu namam, ko atrodu kādā ceļvedī. Būkingi un eirbienbī šo vietu vēl nav atklājuši, līdz ar ko var pabaudīt brīnišķīgu pirmsinternetu laikmeta ceļojumu garšu. Uzbungāju augšā kādu diendusu snaudošu kristīgo viesi, kurš paskaidro, ka, pirmkārt, brīvu vietu neesot, un otrkārt, tā kā ir nedēļas nogale – darbinieki atgriezīšoties tikai pirmdien. Iepriecinoši. Ar visu mugursomu slāju atpakaļ uz pilsētiņas centru, piesaistīdams teju fiziski jūtamu uzmanības apstarojumu. Par vēl esošajām kinām veikaliņā nopērku vietējo SIM karti un sameklēju arī bankomātu – tas atrodas tādā kā uzgaidāmajā telpā, kurā dirn bariņi vīriešu, kas nenolaiž acu katrai manai kustībai. Neomulīgi. Vēl neomulīgāk – bankomāts atsakās izdot naudu no manām kartēm. Eju tālāk, atrodu vēl vienu – šoreiz tas ir vienkārši būrī, acīmredzami bez vīriešiem. Atziņa ir skaudra – arī šis aparāts nepiekrīt izdot naudu, līdz ar ko attopos valstī faktiski bez keša. Nedēļas nogale, bankas ir slēgtas. Skaidrs, ka tālāk ceļot šobrīd nevaru. Tikt atpakaļ arī vairs nevaru, pārāk vēls. Atliek meklēt viesnīcu un cerēt, ka vismaz kādā no tām manas kartes spēs pieņemt.
Nākamā atklāsme – cenas. Turpat pie pludmales atrodu divas viesnīcas, kas pieņem Visa. Tā kā galvenie atpūtnieki šeit izrādās valdības ierēdņi – viesnīcnieki absolūti nekautrējas paprasīt tik, cik vien gribas paprasīt. Un gribās vienā gandrīz simts eiro, otrā – septiņdesmit pieci par lētāko iespējamo numuru. Lūdzu darbinieci parunāt ar priekšniekiem, vai nevarētu dabūt atlaidi, pats pa to laiku aizejot pārbaudīt vienu ieteikumu ekonomiskākai vietai. Tā gan izrādās caurums, kurā nepieņem karti, toties divi nedaudz aizdomīgi kungi labprāt aprunājās par dzīvi. Esmu atpakaļ un saņemu iepriecinošas ziņas – saimniece vēlīgi piekritusi numuriņu man piedāvāt pa tikai 55 eiro. Priecīgs saņemu atslēgu un.. jau drīz saprotu, ka šis cipars ir par mazu bezlogu un bezgaisa ūķīti, kura stūrī viens uz otra novietoti divi vienguļamie matrači. Laipni lūdzam Papua-Jaungvinejā! Lai vai kā – esmu glābts no palikšanas ārpusē pēc tumsas iestāšanās – par šo mani brīdina vairākkārt, tā neesot laba ideja tur būt. Nometu somu un eju iepazīties ar pilsētu.
Līdzīgi kā turpat aiz robežas, arī šeit cieņā žļembājamais rieksts. Bērneļi stundām ņemas pa silto, gana tīro ūdeni.
Pludmale izskatās tīra, atkritumi savukārt šķiet savākti čupā un ne pārāk veiksmīgi mēģināti tapt sadedzināti.
Tāpat kā pa ceļam šurp, arī pilsētas ielās dzīvākā pārvietošanās notiek ar kājām pa ceļmalu. Pamanu raksturīgu vietējo detaļu – gandrīz visiem ir aksesuārs – lielākas vai mazākas auduma tarbiņas.
Pēc tālumā dzirdamajām skaņām spriežu, ka notiek kaut kāds pasākums.
Futbols! Esmu trāpījis uz lokāla mēroga turnīru.
Stadiona īsti nav, gan komandas, gan skatītāji izplājas turpat laukuma malās.
Nespēju vien beigt sajūsmināties par vietējo brīnišķīgajām frizūrām, kurās pilnīgi mierīgi var pazaudēt ķemmi.
Diez te ir bijis lietus, vai uzmests pārāk liels sacensības gars?
Vanimo ir vairāki supermārketi, reģiona centrs tomēr. Te redzams glaunākais no tiem. Cik sapratu, tirdzniecība te faktiski ir ķīniešu rokās – kādā citā lielveikalā darbinieki bija vietējie, tomēr visu diezgan uzkrītoši pieskatīja pāris ķīniešu uzraugi, kas, ieraugot manu kameru, ļoti spēcīgi satraucās un nopietnu seju brīdināja te neko nefotografēt. Ņemot vērā, ka visu būšanu veikalā man pakaļ staigāja viens no darbiniekiem, reportāžas no mazumtirdzniecības vietām pilsētā diemžēl nebūs.
Tomēr turpat aiz žoga darbojas pavisam mazās mazumtirdzniecības šeptmaņi, kas neiebilst iemūžināšanai. Cigaretes pa vienai gabalā, klasika.
Pirātiskie diski.
Sabiedriskais transports.
Nevar nepamanīt, cik populārs šeit ir žļembājamais rieksts. Tas nokrāso gan zobus un siekalas, gan pilsētu.
Ielasmalas miskastes kakts ir acīmredzams mērķis vietējiem sarkanajiem strēlniekiem.
No spļāvieniem iekrāsojas pat peļķes.
Man ir palaimējies, sestdienas tirgus vēl nav beidzies – eju pētīt. No pūļa izlecu diezgan pamatīgi, nedaudz neomulīgi, tomēr paslēpjos aiz kameras un tēloju National Geographic.
Piedāvājumā vietējie zaļumi.
Audzināšana.
Rieksts.
Rieksts, cita šķirne.
Ļoti kolorīta vecmāmiņa ar.. cigāru mutes kaktiņā?
Teju katrs tirgotājs ticis pie krāsaina saulessarga.
Tiem, kam tāda nav, tirgo saulē kaltētas zivis.
Dubulta paēna.
Jā, arī šo aizdomīga paskata pulverīti izmanto rieksta žļembāšanas rituālā.
:)
Cilvēki tirgū ir draudzīgi, manas sākotnējās bālģīmja bažas pamazām noplok, tomēr adrenalīns izdalās tāpat.
Vietējie tirgus influenseri. Ar neiztrūkstošajām, krāsainajām auduma tarbiņām kaklos.
Tīrākais bio un eko.
Arī tirgus metāla žogu pamatīgi apskādējuši sarkanie rieksta strēlnieki.
Izskatās baisi, kā asinis.
Bet labi, nekavēsimies pie negācijām – meitenes krekliņš toties vēsta, ka Jēzus mīl Papua.
Eju tālāk. No mūžamežu puses uz ostu joprojām vienmērīgi plūst kravinieki ar milzīgiem baļķiem.
Pilsētiņas centrā atrodas visai labi apmeklēts alkohola veikaliņš – aiz drošiem metāla režģiem, visas transakcijas caur lodziņu.
Centrālā iela.
Cilvēki sēž, kaut ko gaida. Labi, ka esmu es, kas kaut nedaudz izklaidē publiku,
Vēl viens ķīniešu supermārkets.
Izskatās, ka šī policijas automašīna ir pieredzējusi daudz.
Pie nelielas baznīcas žoga sieviešu bariņš vēlas nofotografēties.
Izskatās, ka svētvieta drīz vairs nebūs neliela.
Atkal cilvēki, kas kaut ko gaida. Vismaz paēnā.
Pamanu, ka vietējiem ļoti patīk viņu nacionālās krāsas un simboli – daudz tēkreklu ar valsts nosaukumu, paradīzes putns dažādos izpildījumos. Šeit – lietussargs un soma karoga dizainā.
Tālāk pakalnā sākas tāds kā biezo rajons.
Atkritumi rūpīgi sakrāmēti, lai dzīvnieki netiek klāt.
Ģimene brauc mājās vienā pikapā ar vakariņām.
Vanimo Forest Products darbinieku ciemats, visticamāk te strādājošajiem ārzemniekiem. Pasvaigas mājiņas, kameras, žogs.
Aiz šīs Beverlihilzas, paeejot mazliet augstāk pakalnā, paveras labs skats uz Vanimo līci.
Centrs.
Osta.
Atduros strupceļā. Tālāk tikai nogāze lejup un atkal okeāns. Automašīnas priekšējais stikls notonēts tā, ka brīva atstāta tikai šprauga, pa kuru vadītājam saredzēt kripatiņu ceļa.
Staigājot ātri pienāk vakars, tropos tumst ātri – manos atpakaļ viesnīcas virzienā. Nezinu, vai tiešām te ir tik krimināli pēc noteiktas stundas iestāšanās, tomēr sajūta nav tāda, ka vienatnē to gribētos pārbaudīt. Viedokļi dažādi – dzirdu arī, ka galvenā vieta, kur jāuzmanās, esot aiz lidmašīnu skrejceļa, tur dzīvojot kaut kādu pārvietoto cilšu pārstāvji, kas sadzeroties kļūstot absolūti neprognozējami. Grūti neticēt. Visi brīdinājumi gan kontrastē ar daudzajiem pilsētā satiktajiem pretimnācējiem, kas pasveicina, pamāj ar galvu vai vienkārši pasmaida. Agri nākamajā rītā veicu vēl vienu apgaitu. Aust saule, skaisti. Starp citu, šīs provinces nosaukums ir Sandauna, kas ļoti attāli angļu valodu atgādinošajā pidžinu izrunā nozīmē saule lejā, jeb tēlaināk droši vien – saulrieta province. Vistālāk rietumos tomēr.
Turpat pludmalē izvietojusies arī armijas daļa.
Militārā zona sākas turpat aiz simpātiskas tradicionālās laivas.
Vakar tik dzīvais tirgus placis ir tukšs kā izslaucīts.
Lidlaukā nolaižas nacionālās aviokompānijas aparāts, simpātisks tradicionālais ornaments lidmašīnas astei.
Tepat aiz ceļa ir otra pilsētas pludmale. Jau agri no rīta cilvēki pa to kaut kur dodas.
No šejienes startē arī tā saucamās banana boats uz tuvīno pilsētiņu Aitapi, šobrīd vienīgā alternatīva avio tur nokļūt operatīvi, dažās stundās. Brauciens, vismaz ārzemniekiem, maksājot ap 40 eiro un labāk esot doties rīta pusē, kad mazāki viļņi. Mans sākotnējais plāns bija ar šādu laivu doties uz Aitapi un pa džungļu ceļiem tikt vēl tālāk, tomēr dārdzība, problēmas ar bankomātiem un vispārējā sajūta, ka šī īsti nav valsts vientuļam mugursomniekam, liek man šo ideju pārskatīt.
Auduma tarbiņas? Protams.
Rīta grils.
Rīta dīkdieņi.
Detaļas.
Centrālās ielas dzīvīgā atmosfēra tādā agrumā nedaudz pieklususi.
Tomēr vietējie tirdzniecības oligarhi neguļ.
Ielās pamazām parādās arvien vairāk cilvēku. Nemaz ne tik jaunai jaunajai māmiņai uz sejas labi saskatāmi kādas cilts tetovējumi.
Ievēroju, ka pēkšņi cilvēki bariņiem vien sāk doties kādā noteiktā virzienā.
Attopos, svētdienas rīts! Protams – baznīca un dievkalpojums. Arī šie muzikanti steidz uz turieni.
Jā, pie baznīcas viss tiešām notiek.
Pulcēšanās, kāda enerģiska mūķene visus skaļi regulē.
Tā kā īsti nezinu, cikos un vai vispār šodien ir transports uz robežu, dodos atpakaļ uz saviem karaliskajiem apartamentiem, paņemu somu un dodos uz centrālo laukumu gaidīt. Informācija par mikriņa izredzēm ir pretrunīga, tomēr te nīkstot galīgi nav garlaicīgi. Piesienas gan ciemata vājprātīgā, gan satieku Arahisa Vīru.
Pilnīgi negaidīti paveicas arī sastapt kādas cilts tradicionālajā sejas krāsojumā izdaiļotu pārīti. Tas nav nekāds etniskais priekšnesums tūristiem par bargu naudu, tas ir gājiens tepat uz veikalu pēc cīgām! Tīrākā autentika, pilnīgi sirreāli – it sevišķi ņemot vērā arī turpat fonā lēni uz kuģi aizbraucošo tropu mežu.
Paveicas – mikriņš pēc krietnas stundas tomēr uzrodas un ir palicis arī pietiekoši sīknaudas, lai to spētu apmaksāt. Vadītājs gan mēģina iebarot krāšņu stāstu, ka svētdienās esot maz pasažieru un ka man jāmaksā arī par tukšajām vietām. Neņemu vērā, beigās iespiežu saujā viņam uz Vanimo atbraucot maksāto ciparu, neiebilst.
Šoreiz gadās pamanīt arī vietējā Brīvdabas muzeja cienīgākus apdzīvotos punktus.
Un, protams, faktiski katrā šķērsotajā upītē pa kādam, kas mazgā traukus, drēbes vai bērnus.
Papua-Jaungvinejas robežkontrole ilgi neaiztur, ātri tieku novērtēt nākamo brīnumu – turpat neitrālajā joslā starp abām valstīm kāds kungs plaši tirgo vaniļas buntītes.
Vēroju svaigi uzcelto papuasu robežpunktu – tas man nezināmu iemeslu dēļ vēl netiek izmantots, toties jau noder instagramiem. Welkam! Jēzus Kristus ir kungs šajā valstī – to te var izlasīt pilnīgi oficiāli.
Drīz vien esmu atpakaļ Indonēzijā. Zvans Lukmanam, pusotra stunda sagaidīt, dodamies mājās. Sarūsējušajā busiņā atkal noskan kases aparāta džinnng.