Tagad nožēloju, ka nepavadīju tur vairāk laika, kā arī tik maz fotografēju. Stāsts būtu pilnīgāks. Taču sagaidīšana uz robežas bija tik pārsteidzoša, ka ilgāk par dažām stundām toreiz uzturēties tur negribējās. Šī vieta ir viens no postpadomju iesaldētajiem konfliktiem – pēc neliela, domstarpību izraisīta kariņa, deviņdesmito sākumā, krieviskākais novads pasludināja neatkarību un Krievija vēlīgi turpina atbalstīt savus tautiešus ar savu miera uzturētāju kontingentu un naudu. Pavisam šaura zemes strēmele, ko no pārējās valsts atdala upe Dņestra. Ērtāk uzturēt mieru.
Piedņestra ērti un ātri sasniedzama no Odesas. Tur mūsu paziņa sadzen rokā piedņestriešu robežpunkta priekšnieka uzvārdu, lai, vajadzības gadījumā varam uz to atsaukties. Tā kā ukraiņu karoga brīvdabas šovs ir nokavēts – zilās debesis pelēkas un dzeltenā semičku fabrika noziedējusi, varam mierīgi doties.
Jau robežas ukraiņu pusē mēs, divi aizdomīgi tipi melnā BMW, izsaucam aizdomas. Taču, pēc rūpīgas visa iespējamā izskatīšanas somās un mašīnā, palaiž tālāk. Īstā jautrība sākas piedņestriešu pusē. Formā tērpies kungs ar pasaules virspavēlnieka ambīcijām un konstantā pretīguma izteiksmē savilktu seju badīgi šķiļ semičkas, spļauj tās zemē, un skatās uz mums, mēģinādams saprast stratēģiju. Sākas tāda kā riesta ceremonija, kuras laikā neskaitāmas reizes ir jāizvairās no šī, un citu tēviņu mēģinājumiem no mums izspiest kukuli. Slēdzu iekšā veco, labo muļķa tūrista stratēģiju.
Piekasās pie visa. Sākot ar to, ka transportlīdzekļa pilnvarā ir minēta tikai Moldova – "a zģes ņe Moldova!", un beidzot ar tiešā tekstā pieprasīto "a gģe šnabs dļa nas?" Par katru mazāko kļūdu deklarācija jāpilda par jaunu. Paziņu paziņas, robežpunkta priekšnieka, piesaukšana centīgos kungus satracina vēl vairāk. Kad viņu pacietība sāk izsīkt, liek pasaukt manu ceļojuma kolēģi, kurš aizmirsis papīros ieķeksēt dzimuma ailīti. "B***, ti maļčik iļi ģevočka, što u ķebja meždu nog?" Un vēl daudz nesmuku vārdu, ko nekad nebiju dzirdējis no cilvēka formastērpā. Beigās mums tomēr tiek atmests ar roku un tiekam palaisti, nesamaksājuši kukulī ne kapeikas. Iebraucot, redzam zīmi, ka ārzemniekiem, kas valstī paliek pēc desmitiem vakarā, vajag reģistrēties vietējā milicijā. Vēlēšanās palikt te līdz naktij izzūd momentā.
Tiraspole
Pēc neilga brauciena galvaspilsēta klāt. Pirmie iespaidi – visur maz mašīnu.
Tipiska padomju blokmājpilsēta.
Interesanti, ka alkas pēc sabrukušās impērijas te bijušas tik lielas, ka riteni no jauna nav gudrojuši un mierīgi izmanto veco Moldāvijas PSR karogu un ģerboni. Ar visu sirpi un āmuru. Uz daudziem propagand-patriotiskajiem materiāliem, kas diezgan lielā skaitā redzami pilsētā, ir sauklis ar mazliet izmisīgu, pēc atzinības izslāpušu noskaņu – "Republikai būt!"
Apsveikums pilsētniekiem ir visās oficiālajās – krievu, ukraiņu, un kā pēdējā, arī moldāvu/rumāņu valodā. Joprojām kirilicā, kā padomju laikos. Moldovā lieto latīņu burtus.
Ir visi valsts atribūti, arī savi auto numuri. Atpazīšanas uzlīme ar Moldovas kodu netraucē.
Vide ir caurcaurēm krieviska. Gan pilsētvidē uzrakstos, gan cilvēkos.
Staņislava stils, kā nekā.
Pamanāmas arī drosmīgas novitātes, piemēram bikšminisvārki. Parīze, Milāna? Tiraspole!
Varas pārstāve un Bejonse.
Kopumā centrs ir kārtīgs, tīrs un sakopts. Bruģis, viss kā vajag.
Taču ideoloģisko jūt. Draugs vēro.
Un pārējie arī, tādu pašu separātisku republiku, Abhāzijas un Dienvidosetijas prezidenti.
Kopējā virspusējā sajūta – cilvēki adaptējušies situācijai un mierīgi dzīvo. Piedņestras pases nekur citur pasaulē neatzīst, tāpēc vairumam ir arī moldāvu papīri.
Kas visvairāk krīt acīs – padomju atribūtika. Pat neņemot vērā visur redzamo sirpjāmurģerboni, ir daudz cita. Ļeņins un Padomju nams pašā centrā.
Goda pilsoņi. Ir pat viens kosmonauts skafandrā.
Ir arī piemineklis kosmonautam.
Alus kioski, tipiska padomju laiku relikvija.
Ceļazīmes ar gaismiņu, kā sendienās. Roku darbs.
Vides stendu noformējums.
Un tas viss – nieka simts kilometrus no Odesas.
Saule laidās arvien zemāk, un zinādami, ka mūsu auto pēc desmitiem vakarā var pārvērsties par ķirbi, taisījāmies prom. Netālu no robežas tiek īstenota fantastiska shēma, kā atbrīvot iebraucējus no Piedņestras rubļiem. Tu brauc uz viadukta, mēģini orientēties (pirmsnavigāciju laikmets), ieraugi ārkārtīgi komplicētu shēmu, kā jābrauc, un, iebraucot krustojumā un pēdējā brīdī saprotot, ka vajag griezt pa kreisi, instinktīvi to izdari, pārkāpjot nepārtraukto līniju. Un tad iznāk galvenās lomas tēlotājs miliča formā, smaidīgs, priecīgs, aptur, līdzjūtīgi ieskicē situāciju, un pasauc uz turpat esošo miliču posteni, kur laipni apjautājas, cik tad tie rubļi palikuši. Un ja esi tik naivs, kā es, tad tiec atbrīvots tieši no nosauktās summas, ar visu kvītiņu. Knapi novaldījos, nesācis skaļi smieties.
Izbraukt no republikas nebija nekādu problēmu, gaidītā formā tērptā semičku iznīcinātāja vietā dokumentus pārbaudošā robežsargu meitene bija laipna un smaidīga.
Kišiņeva
Atšķirībā no Piedņestras, Moldova sākumā šķiet nesaprotams, jocīgs rumāņu un krievu kultūru mikslis. Krievu valodu daudz dzird uz ielas, kā arī gandrīz puse uzrakstu ir krieviski, jo pilsētvidē valodas lietojums netiek regulēts. Slāviskais, kombinācijā ar uzrakstiem latīņu burtiem valodā, kas radniecīga itāļu un franču, rada mazu īssavienojumu smadzenēs. Vizuāli – Purčiks.
Pilsētas centrs.
Iedzīvotāji.
Pašā centrā ir vienstāva apbūves rajons, kurā dažviet īsti nav ielu seguma.
Visticamāk, ka aiz sētas izskatās labāk.
Bet ikdienas pelēcību var iekrāsot.
Ja ne mājas, tad vismaz mašīnas mērogā. Ģeniāls tūninga elements, kas parastu žiguli pārvērš par BMW.
Kā tipiska padomju pilsēta, Kišiņeva ir pilna ar pazemes pārejām. Tās tiek aktīvi izmantotas, pat skaistumsaloniem.
Ierašanās vakarā caur vairākiem tādiem tuneļiem aizejam uz laukumu, kurā notiek kāds pasākums. Pārsteidz "gopņiku" īpatsvars. Ļoti daudz skūtas, treniņbikšainas publikas. Kāds klapēja savu draudzeni turpat blakus jauniņam policistam, kas bija pārāk nobijies, lai iejauktos.
Sportistes.
Pašaizsardzība šķiet aktuāla. Lūk, vasaras nometne, kas jūsu bērnu pārvērtīs par kiborgu. Tikai 120 stundas teorijas, un 280 – praktiskās nodarbības.
Lauki. Smuki plašumi pārsvarā.
Bălți
Otra lielākā pilsēta valstī. Nepārlasījāties, moldāviem ir savs īpašais t burts.
Padomju savienībā kopš 1940. gada.
Pilsētas centrā – relikvijas.
Izskatās, ka aktuāla problēma. Uz visām miskastēm noteikti ir uzraksts – nededzināt.
Pilsētas galvenais arhitekts kukuļus saņem tīrā sudrabā. Ja jau iespējams atļaut ko šādu.
Piedāvājumā arī ēdams lamināts.
Vispār badā te nenomirt. Visur izlīmēti sludinājumi, ka iepērk..matus. Nekur citur ko tādu neesmu redzējis.
Taču visvairāk sirdi sasilda Pokahonta, kas veldzējas avotā, kas gāžas ārā no hruščovkas piektā stāva dzīvokļa.
