Esmu ievērojis, ka ziemeļu dabai piemīt maģiska spēja kaut kā mazināt, absorbēt cilvēku ietekmi. Jo vairāk uz ziemeļiem, jo mazāk agresivitātes, mazāk noziedzības, un, nu jā – mazāk cilvēku. Arī īpaši panīkušas vietas tur izskatās salīdzinoši gleznaini un ne tik traģiski, kā mūsu platuma grādu krūmājos ieaugušās. Pat Krievija tur ir krietni citādāka, nekā tā, kas stereotipiskā, vairuma prātos mītošā. Teiksim tā – lai dabūtu pa seju, vajag pacensties.
Paskatīsimies.
Pa ceļam uz Kolas pussalu. Ir rudens, sezonas veikals notiek pilnā sparā.
Dāmas arī ievākušas ražu.
Nezinu kā ar kolu, taču maķi te kopē bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Pie kāda klinšaina ūdenskrituma novērojamas labāko holandiešu gleznotāju cienīgas kompozīcijas.
Ja nevar piepildīt sapni par tirkīzzilu baseinu, tam vismaz var tuvināties.
Kara pilsētiņa, netālu no Baltās jūras. Militāristi, no rīta paskatoties logā, ikreiz atviegloti ierauga bumbvedēju, kas tūlīt-tūlīt ietrieksies viņu mājā.
Kāds ciemats pa ceļam. Suņi stāv rindā uz vardarbību. Bars kaudamies mums sekoja visu laiku, kamēr bijām tur, izšķirt neizdevās.
Daba kļūst arvien ziemeļnieciskāka. Vēl viens suns pa ceļam.
Apatīti
Pirmā lielākā pilsēta Kolas pussalā. Skats pa kopš padomju laikiem nemaz nemainījušās viesnīcas logu jau ir visnotaļ polārs.
Šeit ir lielākās apatīta iegulas un attiecīgi arī ieguves industrija Eiropā. Varētu vēl pastāstīt, ka no tā iegūst minerālmēslus un, slīpējot, arī krāsainus kreļļakmeņus. Taču ķīmijā man bija trijnieks, ja tas interesē, labāk lasiet šeit.
Daudz interesantāk ir tas, kā izskatās mans viesnīcas matracis.
Vietējais tirgus.
Adījumu tante organiski iekļaujas produkcijā.
Risinājums aizkaru tirdzniecībā. Ja aiz loga visu laiku ir balts, tad vēl kaut ko baltu tam priekšā nekarināsi.
Stāsts.
Tematiski figurāls dārza ansamblis.
Mītiskas šaha mutantspēles "RUSPRIZ" reklāmdēlis. No kauliņiem atpazīstu tikai bandinieku, laidni, zirgu un karali. Papildinājums ir lielisks: raķete, trijjūgs, desantnieks - komandieris, āksts. Ziemas vakari pilnīgi noteikti nav garlaicīgi.
Var pievērst uzmanību, kā rūpnīcu izmeši gadu gaitā ietekmē baltos silikātķieģeļus.
Pabrauksim tuvāk kalniem. Uzreiz aiz pilsētas sākas industriālā zona.
No apceres par nenovēršamo kaitīgo gāzu ieelpu domas novērš nebēdnīgi zīmējumi uz pieturām. Būs ok!;)
Kirovska.
Atrodoties nepilnus 20 km no Apatītiem, pilsēta ir daudz tuvāk Hibīnu kalniem.
Reljefs glābj pasauli. Pat necilākais grausts ar kalniem fonā sāk izskatīties majestātiski.
Ja tā krietni samiedz acis – ar Kirovska atšķiras no Šveices?
Varbūt tikai ar to, ka mājas te mēdz krāsot RGB toņos, lai cilvēki ziemā tās var atrast.
Garāža bez apkures te nav iedomājama. Polārajā naktī, veči, aizmukuši no savām madāmām, noteikti te iet viens pie otra ciemos uz vienu litriņu. Silti, omulīgi.
Saku – kalni risina!
Vietējā ziemas sportu industrija nesezonā rūsē. Izskatās pēc tramplīna. Galvenais – neiemaukt kādā būvgružu kaudzē, kādu te netrūkst.
Un tad ir pārsteigums. Pie Kirovskas pacēlāja mūs sagaida Latvija! Kāpēc, no kurienes – tuvumā nebija neviena, kas izstāstītu.
Kāds tepat kalna galā izmetis puskonteineru ar desām.
Cilvēkiem ziemeļos ir jāturas kopā.
Oļeņegorska.
Pilsētiņa pa ceļam uz Murmansku. Ar savu akmeņu šovu.
Sardzi pie karoga.
Universālveikalu.
Zagsu / frizētavu.
Murmanska
Pilsēta arhitektoniski – diezgan nekāda. Pirmais iespaids ir šāds. Un mainās tas visai negribīgi.
Reljefs šoreiz izpalīdz tikai nedaudz.
Iedzīvotāji. Pats centrs.
Vasaru te novērtē, pilnīgi noteikti.
Arī Murmanskā ir savs betona Aļoša, piemineklis padomju arktikas aizstāvjiem otrā pasaules kara laikā. Tā pakājē mūsdienu Aļošas mētā salto.
Un sildās pie mūžīgās uguns.
Vispār šis ziemeļu reģions ir pārblīvēts ar dažādām piemiņas vietām, pieminekļiem un tehnikas parādēm. Lūk, rindā starp jau pierastajām lidmašīnām mētājas pat maza atombumbiņa! Neaizmirsīsi, ka ienaidnieks nebeidz uzglūnēt.
