Ruhnu. Tā igauniski sauc šo saliņu, 12 kvadrātkilometrus zemes Rīgas līča ziemeļos, 36 kilometrus no Kolkas raga. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados starp Latviju un Igauniju norisinājās vesels kariņš preses slejās par to, kurai valstij tad mazais sauszemes pleķis īsti pienākas. Taču tajā laikā salu (neskaitot roņus) apdzīvoja zviedri un uzreiz pēc neatkarības iegūšanas, igauņu steidzīgi noorganizētajā referendumā, tie izvēlējās mūsu ziemeļu draugu politisko paspārni. Lielā mērā arī tāpēc, ka zviedru minoritāte apdzīvoja arī citas igauņu salas, savukārt ar Latviju vienīgā vēsturiskā saikne – braukšana uz Rīgu tirgot roņādas. Īsi pirms otrā pasaules kara beigām faktiski visi zviedri aši aizbēga uz etnisko dzimteni, savā vietā atstājot tukšas mājas igauņu ģimeņu ienākšanai.
Saliņa man nedeva mieru jau sen, tāpēc, padzirdējis, ka mans paziņa, Latvijā dzīvojošs amerikānis Mets bieži burā pa līci ar savu jahtu, saprotu, ka šī ir mana iespēja tur nokļūt. Tā kādā jūnija piektdienas novakarē arī notiek, savācamies neliela, visai asprātīga kompānija Andrejsalas ostā un gatavojamies doties. Beidzot. Uz turieni.
Sagatavošanās darbi pirms ostas muliņa pamešanas – atvadas no radiniekiem, igauņu valodas sarunvārdu atkārtošana kontaktiem ar iezemietēm.
Jahta ir pārpilna ar noslēpumainām, man līdz šim nezināmām detaļām. Pētīt un mēģināt saprast katras nozīmi ir kaifs.
Piemēram, šādas debespušu skrūvītes.
Kapteinis Mets. Atpazīstams pēc jūrnieku krekla, dabiski. Kuģošana tagad notiek moderni – aifonā ir speciāla aplikācija, kas precīzi nosaka vajadzīgo kursu.
Pirms dodamies ceļā, saprotams, jāiebrauc benzīntankā.
Ostā tāds arī ir, speciāli laivām!
Viss kā nākas, te var nopirkt pat aliņu un čipšus.
Uzpildes process.
Beidzot viss gatavs. Dodamies pa Daugavu jūras virzienā.
Jahta ir gudra un stūrē autopilotā. Savukārt komanda nododas nelielai, taču spēcīgai piektdienas vakara ballītei, ko mierīga prāta labad atstāsim ārpus šī stāsta rāmjiem. Kas notiek ceļā uz Roņu salu, tas paliek ceļā uz Roņu salu.
Pirmais un vienīgais, ko ieraugu no rīta pamodies, ir kapteinis. Mets stāv pie stūres un visai apņēmīgi kaut ko vēro pie horizonta.
Pagriežos un sastingstu. Tur tā ir!
Pēc kuģošanas noteikumiem, tuvojoties ostai, mastā jāuzvelk mūs pieņemošās valsts karodziņš. Mūsu senču nelielās neizveicības dēļ tas diemžēl nav Latvijas.
Sala tuvojas, satraukums aug. Var sākt izšķirt pirmās detaļas.
Osta, tajā redzams pat neliels prāmis.
Absolūti tukša, neskarta pludmale. Principā, Rīgas līcī vienīgā iespēja sakarīgi uzspēlēt Robinsona Krūzo spēli.
Krustneši tuvojas krastam.
Osta nav pārāk liela, kas saprotams.
Vēl viena jahta ar Latvijas karogu. Pieļauju, ka vairums kuģotāju šeit varētu būt no mūsu pēc salām izsalkušajiem dienvidiem. Pašiem igauņiem ir lērums citu salu, kur jahtot. Kā dubļu.
Mūsu superkuģis, Daphne. Vēl joprojām gan piederīgs Zviedrijas reģistram, šajā valstī arī ticis iegādāts.
Ostā viss ir uzkrītoši kārtīgi. Mastos plīvo Latvijas, Somijas, Igaunijas un Roņu salas karogi. Kā redzams, iecienītākā auto marka salā ir pikaps.
Izrādās, arī Roņu salā ir mode uz personificētajiem auto numuriem. Man vienmēr licies brīnišķīgi, ka cilvēki uz auto liek savu vārdu. Sajūtas ziņā līdzvērtīgi tā likšanai uz sava mantu skapīša bērnudārzā.
Arī ostas bārs / kafejnīca ir sterili tīrs. Te ir pat sava velonoma.
Iepazīstos ar dažādiem kolorītiem tēliem, kas rīta agrumā dzīvojas pa ostu. Supermierīgs igauņu ostas darbinieks un omulīgs, jau astoņos no rīta mazliet iereibis citas latviešu jahtas kapteinis pārspriež lietas.
Tālāk notikumi sāk risināties paši un mūs ar Metu ierauj savā virpulī. Apkārt uzrodas vēl kaut kādi nepazīstami cilvēki.
Un pēc mirkļa pikapa kravas kastē visi joņojam nezināmā virzienā.
Gūstu pirmo priekšstatu par vietējo arhitektūru. Iedomātā brīvdabas muzeja vietā redzamas visai padomiska izskata ēciņas.
Toties te ir gluži pilnvērtīgi meži!
Nonākam galamērķī. Izrādās, mūs atved ekskursijā uz salas bāku. Tā atrodas augstākajā punktā, trīsdesmit metrus augsta paugura virsotnē.
Saimniecības ēkas ir no koka un izskatās saglabājušās no cara laikiem.
Bāka ir no metāla un mazliet atgādina vertikālu naftas vadu.
Turas kopā ar gruntīgām kniedēm.
Zīmola birka virsū, kā nākas. Tā tika uzražota Francijā, 1877. gadā, kantorī Forges et Chantiers de la Mediterranee un tad atvesta uz šejieni salikšanai kopā. Runā, ka projektējis esot pats slavenais Gustavs Eifelis, bet papētot internetu atklājas, ka tam īsti neesot pierādījumu.
Braucam atpakaļ. Salā, izrādās, ir arī sava ātrā palīdzība. 97 iedzīvotāji tomēr.
Ieraugām pirmo vietējo iedzīvotāju.
Vairāk piemērus vietējai arhitektūrai.
Un pat vietējo autobusu. Salas ceļu kopgarums gan nepārsniedz 10 - 15 kilometrus.
Pagalms.
Apbūvē redzami gan padomju laika silikātķieģeļu šedevri.
Gan salīdzinoši mazliet glītāks zviedru mantojums.
Novērojam pat kādas filmēšanas grupas darbību. Kopumā tiešām nerodas sajūta, ka atrodies absolūtā nekurienē, kurā valda atpalicība un izmisums.
Tiekam aizvesti atpakaļ uz ostu, no kurienes pēc kāda laika saņemos sākt otru iekšzemes iekarošanas tūri. Katram, kas dodas salā iekšā, tiek demonstrēti šādi noteikumi. Ātrāk par 50 braukt nedrīkstot.
Pie ostas redzamas vairākas neizteiksmīgas ēkas.
Un tepat ir arī vietējā lidosta. Kas būtībā ir vienkārši nopļauts, līdzens lauks.
Lidostas termināls.
Uz vienīgo ciematu ved simpātisks, kvalitatīvs celiņš.
Celiņa sākumā apskatāms igauņu humora paraugs – ceļazīme, kas aizliedz burāt pa asfaltu. Lai gan – iespējams, pārsvarā viegli iereibušie latviešu viesi kādreiz ir radījuši precedentu. Nebrīnītos.
Un vēl viens hīts. Ceļmalas grāvī atrodas memoriāls ar mopēdu, pālī, grāvī iebraukušam vietējam.
Soļoju un nespēju atcerēties nevienu iemeslu, kāpēc ostā neattapos paņemt velosipēdu.
Pacietības mērs drīz ir pilns un nostopēju pirmo un vienīgo mašīnu, ko uz ceļa satieku – ar kravas piekabi, kurā sakrauta kaudze ar vecām mēbelēm. Vietējie ir lādzīgi un, kā jau uz mazas salas – šķiet tādi mazliet naivi un ir tendēti uzticēties, izpalīdzēt. Kas brīnišķīgi.
Ciemata centrā tomēr noķerama arī tā sākotnēji iedomātā brīvdabas muzeja sajūta. Skatu gan mazliet bojā visuresošā ātrās palīdzības mašīna.
Apskatu salas galveno tūrisma objektu – taras punktu.
Pudeles glīti krājas vecā, neapdzīvotā mājelē.
Otra svarīgākā apskates vieta te ir baznīcas. Viena pie otras uzbūvētas divas. Mazākā ir no koka un ļoti veca, 1644. gads. Iedzīvotāju skaits auga, spiešanās misēs kļuva neizturama, tāpēc 1912. gadā blakus tapa šikāka būve no akmens.
Vecās baznīcas interjers sajūtu ziņā atgādina pirtiņu.
Jaunākā jau ir cēlāka, protams.
Garīgā informācija ir gan zviedriski, gan igauniski.
Attopos baznīcas tornī, kur bez putekļu sūcēja un ērģelēm interesantā kompozīcijā novietots arī vecs zvans.
Daži mūsu jahtas komandas biedri tā aizraujas, ka paspēj iekarot abu baznīcu smailes, kas laikam gan nav visai legāli.
Turpat pie sienām ir arī vecu kapu pārpalikums. Krusti ar jumtiņiem izskatās pēc zviedru tradīcijas.
Roņu salas lauku idille, vizuāli neatšķirama no mūsu lauku idilles.
Vietējais veikals. Pie tā – pastkastītes visiem ciemata iedzīvotājiem.
Brīnišķīgi padomju laika vizuālie risinājumi veikala skatlogā.
Diena ir iesilusi, no iespaidiem ir mazliet sagurts, saulīte mūsu virzienā raida izmeklēti maigus ultravioletos starus – ar kolēģi nolemjam turpat pļaviņā pie veikala mazliet nosnausties. Pēc brīža tas ļoti nepatīk kārtējā pikapā garāmbraucošiem vietējiem un tie mūs pamodina, uzstājīgi vēloties aizvest atpakaļ uz ostu. Kas viņiem arī izdodas. Pieļauju, ka viņi bažījas, ka pie veikala guļoši ķermeņi varētu iekļūt iepriekšredzētās filmēšanas grupas veidotajā materiālā un neatgriezeniski sabojāt salas tēlu.
Atliek izpētīt salas dienviddaļas apkārtni.
Te priecē zālē ieaudzis volejbola laukums.
Baltsmilšains celiņš uz pludmali.
Un pati pludmale, diezgan neuzrunājoša, ar diviem vēja ģeneratoriem pie horizonta.
Vakarā apmeklējam vietējo balli ostas bārā. Sabrauc dažādas bīstamības pakāpes paskata vietējie, pēc sajūtu inerces liekas, ka vajadzētu būt starpvalstu attiecību risināšanas mēģinājumiem, kā jau lauku ballē. Bet – nekā, visi ir ļoti pozitīvi, neskatoties uz to, ka viens no mūsu atraktīvajiem komandas locekļiem deju placī ieradies bez apaviem, tikai ar vilnas zeķēm kājās. Lieliski pavadām laiku un iededzinām savos mīkstajos atmiņu diskos informāciju, ka Roņu sala ir lādzīga vieta, no kuras var pamācīties nomaļas lauku vides kārtībā uzturēšanas mākslu. Un tad, ar vieglām galvassāpēm, nākamā diena paiet šūpojoties atpakaļ uz Rīgu.
