It kā tikai ķērpji un pa kādam ziemeļbriedim, taču Aukstā kara laikā šī bija viena no tikai divām vietām, kurā PSRS robežojās ar baisāko ideoloģisko pretinieku – NATO bloka valsti. Krievijas pusē josla 30 km no robežas bija pilnībā slēgta, sargtorņi, totāla militarizācija. Norvēģu pusē – vienkārši slēgti vārtiņi uz Ļaunā Burvja zemi no pasakām. Lūk, bilde no gūgles, 1987. gads. 

Kā parasti, mazliet vairāk zin vikipēdija. Vēsture ir diezgan interesanta, šī esot vienīgā Krievijas robežlīnija ar citu valsti, kuru nekad nav šķērsojusi karadarbība. Lai šeit nokļūtu, no Murmanskas jābrauc nepilni 200 km uz rietumiem. Ceļš ved cauri vietām ar intriģējošiem nosaukumiem – Sputņik, Zapoļarnij. Realitātē tie izrādās armijas garnizoni, kurus bišķ noraustos bildēt – turpat ceļa malā sākas nožogotas teritorijas, sargu būdiņas. Pa vārtiem redzama kara tehnika, ceļmalā kursē jauniesaukto vads ar sārtiem vaigiem, pufaikās, kas mazliet par lielu.

Pēdējā apdzīvotā vieta pirms robežas ir Niķeļa. Tieši tāds pats nosaukums, kā minerālam, ko te iegūst. Tikai 7 km attālumā no Norvēģijas, šī ir mājvieta leģendārajai krievu oligarhu rūpnīcai "Norilsk Nikel", kas slavena ar tās īpašnieku kaislīgajām cīņām par uzņēmuma miljardu piederību. Strādniekiem te esot salīdzinoši labas algas, kā arī pat divu, triju mēnešu atvaļinājumi. Taču ir viens "bet". Atceros kaut kur lasīto, nezinu cik ticamo: "ja no rūpnīcas vējš pūš uz pilsētas pusi, visiem sāp galva un jāguļ mājās slimiem". Vide pamatīgi sačakarēta, vienvārdsakot.

Nokļuvuši Niķeļā, apstājamies pie kāda veikala, lai, šķiet, apakšveļas pārdevējai, apjautātos, vai tuvumā nav kāda viesnīca. Minūtes laikā tiek noskaidrots, ka arī enerģiskā dāma kādreiz dzīvojusi Rīgā, ka mums būs radiem uz Elizabetes ielu jāved paka ar skaidru naudu, kā arī tas, ka vakarā mēs visi iešot uz vietējo bāru-restorānu "Belaja noč", kārtīgi iedzert šņabi. Taisamies ātrāk pazust, jo dāma visiem sūknē ārā enerģiju ar ātrumu apmēram litrs sekundē. Uz atvadām vēl dzirdam: "Neuztraucieties, jūs būsiet kopā ar mani, ja kādas problēmas, ātri izsauksim miliciju!" 

Pilsētiņas parādes iela, redzams arī vietējais nakts epicentrs, "Belaja noč". 

Viesnīca atrodas parastas mājas trešajā stāvā un realitātē ir kojas rūpnīcas strādniekiem. Trenuškas, makaronu vārīšana virtuvē, visa klasika. Bildē – puse ceļojuma komandas, askētiskas pusdienas.

Nākamajā rītā pēc nelielas, piesardzīgas pastaigas, mēģinot neuzskriet virsū ķertajai apakšveļas pārdevējai, sākam ceļu uz Rietumiem. Grants ceļi te ir melni. Fonā – lielākā daļa Niķeļas.

Rūpnīcas tuvumā visa dzīvība ir nonīkusi, sajūta ir diezgan apokaliptiska.

Dažus kilometrus no šejienes ir tās sarkanās norvēģu mājiņas ar neizbēgamajiem elektriskajiem svečturiem logos.

Cilvēki, kam pienākas divu, triju mēnešu atvaļinājums.

Benzīntanks.

Vēl ir ko apbērt.

Starp citu, mūsu ekspedīcijas transportlīdzeklis. Komandas kolēģa ideja uzlīmēt noslēpumainus ciparus uz sāniem izrādās ģeniāls psiholoģisks manevrs – auto šādi izskatās trafarēts! Milicija mūs Krievijā neaptur ne reizi, vien dažreiz noskatās pakaļ ar nelielas vilšanās caurstrāvotu skatienu.

Uz robežu. Ja ieskatās miglubildē, priekšā krūmiem ir smuks dzeloņstiepļu žodziņš. Lai gan Niķeļa taisnā līnijā ir tikai dažus kilometrus līdz norvēģiem, pa ceļu jābrauc kādi trīsdesmit. Kādā brīdī vienkārši apstājamies, jo šosejai priekšā ir.. aizslēgti vārti! Pēc kāda laiciņa no būdas izlien sargkareivis, pārbauda pases un atslēdz tos. Līdz robežpunktam vēl ir kāds gabals.

Vienīgajā robežpunktā starp abām valstīm viss notiek korekti, abās pusēs. Iepriekšējā naktī, aizmiegot strādnieku kojās Niķeļā, domāju – kā tur diez būs, otrā pusē? Nu nevar taču būt, ka tepat blakus šai pilsētai ir tāda pati Norvēģija, kā ierasts! Iespaidīga daba, kārtīgas mājiņas, sakoptība? Neticas, nu nevar tā būt! Izrādās – var gan.

Braucam uz vietu, kur robeža satiekas ar Barenca jūru. Ceļš ved gar upīti, kas arī ir robeža, tur lejā, starp abiem stabiņiem.

Suvenīrs. Stabiņš ir skaists, no koka, un to neizdodas izraut. Fonā redzama robežsargu taka. Sapņu darbs, ja nav ziema.

Kāds te pamanās arī dzīvot. Kalns, tālumā, jau ir Krievijā. Atceraties Niķeļu?

Ceļa galā ir mazs miests, Grense Jakobselv. Te atrodas Karaļa Oskara II kapela. 19. gadsimtā, kad robeža bija noteikta tikai aptuveni, jūrā nereti izcēlās konflikti starp norvēģu un krievu zvejniekiem. Vietējais apgabala gubernators pat pieprasījis, lai aktīvākajos zvejas mēnešos šurp tiktu sūtīts norvēģu flotes karakuģis. Tā vietā tika atsūtīts trablšūteris, valdības pārstāvis ar tādu pašu uzvārdu kā Tūram Heijerdālam, lai veiktu neatkarīgu izmeklēšanu. Apskatījis situāciju, viņš ieteica risinājumu, kas nošāva abus zaķus. Ir jāuzceļ luterāņu baznīca, kas ir gan pa gabalu labi saredzams robežas simbols, gan atrisina vietējo iedzīvotāju vēlmi pēc baznīcas, kuras būvniecība ilgu laiku tika atcelta tieši neskaidrās robežsituācijas dēļ. Saules apspīdētais kalns ir Krievijā.

Pārsimt metrus tālāk ceļš beidzas, atduroties klinšainā krastā. Sarkanie stabiņi – lai ziemas baltumā var nojaust, ka un kur ceļš vispār ir.

Pēc divām nedēļām Krievijā, vietējās publiskās tualetes tīrība šķiet vienkārši šokējoša. Šķiet, ka tur bija pat.. papīrs.

Aiz pļavām redzamās klintis jau ir Krievija. Zemnieki tāpat te dzīvo vienā mierā.

Uz Norvēģijas pusi, kā gan savādāk, sākas fjordi.

Tālāk nonākam Kirkenesā. Šī varētu būt vienīgā pilsēta Norvēģijā, kur ielu nosaukumi tiek dublēti kirilicā.

Šeit ir konkurētspējīga osta, no kuras baidās Murmanska. Tik ļoti, ka plānotais dzelzceļš, kas savienotu abas, tiekot dažādiem paņēmieniem sabotēts no neieinteresētu ierēdņu puses. Tas gan netraucē te redzēt daudz krievu kuģu.

Pilsēta ir pēc norvēģu standartiem pieticīga, taču salīdzinot ar tās dienas rītā redzēto, šķiet luksusa piesātināta. Tirdzniecības centri, kafijotavas.. neticami.

Tas viss – tikai pāris dienu brauciena attālumā no Latvijas. Ar šādām ainavām pa ceļam.