Tā kā laiks Salvadorā man diemžēl ir ierobežots, paskatoties kartē, nākas nedaudz savaldīt arī sevi – ir skaidrs, ka visu valsti šoreiz kvalitatīvi apskatīt nevaru paspēt. Ceļojuma maršruts šoreiz veidojas ceļojuma gaitā, tāpēc esmu patīkami fleksibls pieņemt lēmumus pēdējā brīdī. Tā kā nolemju valsti pamest, dodoties ziemeļu virzienā, pētu, kas interesants varētu būt pa ceļam. Un pamanu mazu pilsētiņu pie skaista ezera, kam turklāt ir arī labi saglabājūšies koloniālās arhitektūras kvartāli. Plāns ir gatavs.
Pēc nelielas odisejas autoostas sasniegšanā, atrodu īsto busiņu uz Sučitoto. Par 50 kilometru braucienu biļete maksā ap diviem dolāriem.
Dodamies ceļā, draudzīgi pamājot autoostas teritorijā notiekošajiem Ziemassvētkiem.
Ceļš sākumā ved caur samērā blīvi apdzīvotām priekšpilsētām.
Arī šo pilsētiņu centros notiek dzīvs un priecīgs tirdziņš.
Un cukurūdens slāpi arī neviens nav atcēlis – arī Salvadorā kola ir nopērkama ērtos trīslitru bunduļos.
Artefakti pa ceļam. Reģionā šādi pieminekļi parasti norāda uz tuvīnas aviobāzes klātbūtni.
Vietējie.
Sabiedriskie pikapi mani joprojām nebeidz pārsteigt ar savu ietilpību.
Baznīciņa, kas atgādina transformeru robota seju.
Un par kristietības simboliem runājot, lūk, kundze nes mājās zivi.
Sastopami arī šādi simboli.
Arī uz dzīvojamo māju durvīm.
Izkāpju Sučitoto autoostā, jeb, pareizāk sakot, ieliņā, kurā piestāj autobusi no galvaspilsētas un dodos meklēt savu hosteli. Pirmā lokālā detaļa, kas krīt acīs ir šādi stencili uz daudzu māju sienām, tulkojumā – "šajā mājā mēs vēlamies dzīvi bez vardarbības pret sievietēm". Izskatās pēc kaut kāda gana nopietni organizēta projekta.
Hosteli atrodu, saulriets tuvojas, dodos ātri lūkot galveno vietējo magnēto – Suchitlan ezeru. Kas patiesībā izrādās uzpludināta upe.
Turpat aiz hosteļa atrodu šauru, aizvēsturiska bruģa klātu taciņu, kas slīpi un līkumoti ved lejup no kalna.
Taciņas malās pieticīgas mājiņas, taču dažām ir visnotaļ intriģējoši fasādes rotājumi.
Vēl aiz pāris līkumiem man virsū sāk skriet cūka. Izvairos, cūka pazūd aiz celiņa līkuma kalnup, taču drīz vien ir atpakaļ – kāds suns izpilda savu gana pienākumu.
Žoga risinājums.
Tuvojos ezeram, skats ir episks.
Diez, vietējie to kaut nedaudz novērtē?
Nonākot lejā, gan mazliet iedunkā realitāte. Pie paša ezera ir pāris pussabrukušas letes, kur var iedzert aliņu un kaut ko uzēst. Turpat zālītē guļ piedzēries onkulis. Un betonētajā krastmalā divi čaļi zaļos kreklos stāsta viens otram varoņdarbus, paralēli triecot iekšā pudeli šņabja.
Ezers ir pilns ar ūdenszālēm un arī tūristu laiviņām. Tās domātas vietējai publikai, Sučitoto nedēļas nogalēs ir populārs galamērķis galvaspilsētas iedzīvotājiem.
Te pat ir vesels tūrisma centrs ar interesantu skulptūru pie ieejas.
Saule taisās uz rietēšanu, ar peldošo šoreiz neizbraucu – vēl gribu paspēt papētīt pilsētiņu.
Pa citu, tikpat skaisti bruģētu taku raušos atpakaļ kalnā.
Pa ceļam vērojot interesantus arhitektoniskos risinājumus.
Un neiztrūkstošo puiku ar trīslitrīgo kolas bunduli uz pleciem.
Vakara gaismas smuki iekrāso tekstūras.
Vietējais tūnings.
Pie savas mājas lieveņa sēž kundīte un kaut ko aizrautīgi izšuj. Un priecīga arī nodemonstrē man rezultātu.
Vēl neredzēts fasādes izrotāšanas paņēmiens – piekrāsošana ar šīfera loksni.
Vēsturisks tornītis savukārt apvilkts ar dzeloņstieplēm, lai atturētu kaislīgus apmeklētājus.
Eju pa vienu no bruģētajām ielām un tad ap stūri pēkšņi ir šis. Dzīvē, protams, izskatās vēl iespaidīgāk.
Nedaudz zemāk izvietojies vietējais Kaķu nams.
Saimnieki nebaidās nemaz.
Un vēl nedaudz uz priekšu – pilsētiņas randiņu spots. Te sastopu tikai vairākus vietējos pārīšus.
Pilsētas parku apjož šāds koši dzeltens mūra žogs. Tam ļoti organiski pielāgojusies arī tuvīnā kafejnīca.
Sučitoto centrs ir labi saglabājies koloniālās arhitektūras kvartālu ansamblis.
Kopā ar šādiem vintāžas auto viss kopā izskatās autentiski un lieliski.
Centrālajā laukumā ir arī kvaltiatīvi atjaunota baznīca. Tās pakājē gan norisinās gana skaļš vietējās tūrisma industrijas ņiguņegu.
Kāds veikalnieks izgudrojis asprātīgu veidu, kā demonstrēt krekla krāsas košumus – ar speciālu būri, kurā manekenu iekļauj fluorescējošās lampas.
Arī šeit valda Ziemassvētku priekšnojautas. Ja nav egles, var izrotāt arī lapu koku!
Pa ceļam uz hosteli neviļus nākas ielūkoties cilvēku mājvietās. Vienstāva mājiņām ieejas durvis ir restotas, taču vakaros iekšdurvis ir vaļā, ļaujot ikvienam garāmgājējam apskatīties labumus viesistabā.
Turpat hostelim kaimiņos pamanu pabalējušu uzrakstu Pupuseria un labi atpazīstamo plāceņu plīti priekštelpā. Ārā pie galdiņa sēž divas sievietes, uzjautāju vai var dabūt kādu pupusu vakariņām. Kāda runa – tūlīt tiek ieslēgta krāsns un aiziets uz virtuvi pēc plāceņu mīklas spainīša. Kamēr gaidu, mani hipnitizē pupusērijas sargs.
Par dažām naudiņām iegūstu ekskluzīvas, karstas, garšīgas vakariņas. Līdzņemšanai domātās asās mērcītes iepako šādos maisiņos.
Nākamājā rītā uzēdu tradicionālās brokastis – ceptu plantānu ar neiztrūkstošo pupiņu biezeni, tortilju un biezpienu. Un dodos pētīt tālāk šo brīnišķīgo vietu.
Rīta gaismās viss izskatās spilgts un tīrs.
Pat Ziemassvētku alksnis iemirdzas skaistās krāsās.
Ja sniega nav, tas ir jāizdomā.
Vēl svarīgs novērojums, ka restes ir pašsaprotamas ne tikai galvaspilsētā.
Pārtikas veikals var nebūt ar restēm, bet aptiekas gan – visas kā viena.
Interesanti, ka vienīgais pilsētas lielveikals nosaukts par "Super Jehova".
Apmeklēju pasta nodaļu suvenīrpastkartei uz mājām. Tās nopirkšana gan izrādās vesels piedzīvojums, izzondējot visus centra veikaliņus, jo pasts tādas ekstras nepiedāvā.
Nogurdinoši, piekrītu. Taču dienai vajag vēl kādu mērķi. Kartē esmu izpētījis, ka dažus kilometrus no pilsētas atrodams gana iespaidīgs ūdenskritums, aizsoļos līdz tam.
Ceļā es neesmu viens.
Skaidrajās zilajās debesīs pamanu mākoni, taču, ieskatoties rūpīgāk, saprotu, ka tas ir zirnekļu tīklu gubenieks elektrības vados.
Kādā pagalmā gozējas iespaidīgs Mercedes kravas auto, tāds pats ar kādiem traku latviešu bariņš pirms kāda laika taisīja ekspedīcijas uz Āfriku un ne tikai. Logo zīmes saimnieks mašīnas purniņam nav taupījis.
Ja soļojot vajag kādu atspirdzinājumu, vietējo veikaliņu var pamanīt pa gabalu – tas noklāts ar dažādiem reklāmas plakātiem.
Pirmais un iespaidīgākais grafiti ar arahisa riekstu, kāds mūžā redzēts.
Ceļmalās ir smuki džunglīgi, taču ne vienmēr īsti tīrs. Pāris vietās uzduros īstai izgāztuvei.
Taču galapunktā skats attaisno visu.
Pats ūdenskritums gan izrādās pašvaks – ir sausā sezona un visa jauda pagaidām ir iztvaikojusi gaisā.
Vietējie pagalmi.
Novēroju, ka šis ir Salvadorai raksturīgs, apaļas ūdens (vai interesantāku šķidrumu) krūkas veids. Esmu tādas redzējis arī Bangladešā un tur sievietes tās nesa uz galvas. Nebrīnītos, ka arī šeit ir bijusi vai ir līdzīga pieeja.
Glezna.
Var droši teikt, ka reljefs te visu padara par gleznu.
Var droši filmēt centrālamerikāņu vesternus.
Pēc vesterna scenārija te noteikti dzīvo sliktais zēns.
Šis? Nu nē, neizskatās baigi sliktais.
Šis gan varētu būt, izskatās maķenīt nešpetnāks!
Un te – labie, brauc glābt galveno varoni.
Vienvārdsakot – smukais vēsturiskums te ļauj atraisīties iztēlei.
Un iegūt dažus kadrus, ko mierīgi varētu rāmēt pie sienas.
Arī iedzīvotāji saprot un novērtē skaistumu, kas viņiem te ir.
Neļauj to apgānīt.
Arī otrajā vakarā tā pati kundzīte joprojām izšuj, sēžot pie savas mājas lieveņa.
Šādā vietā dzīvojot, skaistums ir vienkārši asinīs.
Bez variantiem.
Pat ja tev ir vecs pikaps, noformē to tā, kā piedienas.
Atkal tuvojas vakars.
Bārberšopa darbinieki garlaikojas.
Vietējie dodas savās gaitās.
Rietošā saule iekrāso košās mājeles vēl košākos toņos.
Skaisti.
Taču ar to vien nepaēdīsi. Jāsāk meklēt kaut kas vakariņām.
Kundzītes savas mājas priekšā uzštellējušas pavardu un cep pīrādziņus. Nolemju atbalstīt mazo uzņēmumu.
Pīrāgi tiek ietīti kopā ar dūšīgu salātu porciju, taču diemžēl eļļainums un pārcepums tos nekvalificē par pietiekošu ēdienreizi – nākas vien iet sameklēt kādu izsalkumu nofinalizējošu pupusu.
Nakamajā rītā ar tā saucamo chicken bus startēju uz ziemeļiem. Šie visā Centrālamerikā kursējošie autobusi patiesībā ir veci, oranžie amerikāņu skolas autobusi, kas šeit, pārkrāsoti un pietūnēti izdzīvo savu reinkarnāciju. Cāļu buss tāpēc, ka iedzīvotāji mēdzot mierīgi pārvadāt arī dažāda kalibra lopiņus. To gan nepieredzu, taču cāļu olas kādas kundzes klēpī – pa pilnam!
Kāds vīrietis iekāpj un sāk ilgi, izteiksmīgi, skaistā spāņu valodā deklamēt dzeju. Sākumā šķiet, ka vismaz katoļu misionārs, taču patiesība izrādās prozaiskāka – kungs vienkārši pārdod kaut kādas tabletes.
Pa logu pamanās princese. Kā man pēc tam skaidro – tā izskatoties padsmitgadnieču dzimšanas dienas svinības, ļoti svarīgs notikums meiteņu dzīvē, kam par godu attiecīgi arī jāsapucējas – Disneja kleitas esot obligātas.
Izlaidumu turpat ceļmalā svin arī šie nebēdnīgie kumeļi.
Aguillares pilsētiņā kādā trokšņainā krustojumā nākas nomainīt autobusu. Vēroju sadzīves ainiņas, kamēr gaidu nākamo. Sirdi plosa skats, kā šis aklais kungs pamanās gan iekāpt tajā pašā autobusā, kurā es, gan kaut kā nokļūt arī savā galamērķī.
Arī šeit populāra tēma ir mobilā aptieka kāda manīga vīriņa personā. Nekāda vaina, vietējie nebaidās un pērk!
Pēc pāris stundām jau esmu pie Hondurasas robežas. Piemiņai vēl nobildēju vietējo auto numurzīmi, uz kā gozējas Salvadoras karogs.
Samainu nedaudz naudiņas uz hondurasiešu lempīrām un esmu gatavs robežas šķērsojienam.
Nu, nosacīti gatavs, jo tikai pēc divdesmit minūšu stāvēšanas rindā, man beidzot pielec, ka šī ir rinda Salvadorā IEBRAUCĒJIEM. Manējā ir telpas otrā pusē. Nu, nekas – pieredze skaista tāpat.
Un tad jau pirmie soļi Hondurasā – valstī ar vēl nelāgāku starptautisko slavu pa kriminālo līniju kā vēl nesen Salvadorai. Vai tur ir tik traki? Paskatīsimies.