Nākamā pietura manā Centrālamerikas pērļu virtenē ir Salvadora. Dažādu apsvērumu dēļ Nikaragvai šoreiz pārlidoju pāri, nolaižoties izmēros nelielās valstiņas galvenajā lidostā – kas tāpat atrodas savus 50 kilometrus uz dienvidiem no galvaspilsētas, ko sauc ļoti līdzīgi kā valsti – Sansalvadora. Nosaukumu dāļātāji nav pārāk lauzījuši galvu – tulkojumā no spāņu valodas valsts nosaukums ir sirsnīgs un vienkāršs – Pestītājs. Un galvaspilsētai tad ir ticis vēl bišķiņ dāsnāks vārdiņš – Svētais Pestītājs.
Pirmais pārsteigums rodas turpat lidostā, kur ierēdnis mani uzreiz atpestī no 12 dolāriem. Pirms brauciena speciāli esmu izpētījis, ka Eiropas Savienības valstīm nekādas iebraukšanas maksas un vīzas nav. Taču ierēdnis spītīgi apgalvo pretējo – Latvijas pilsoņiem esot jāmaksā. Pēc spraigas diskusijas saprotu, ka netikšu cauri un salūztu. Pēcāk noskaidroju – tiešām! Latvija un Bulgārija ir vienīgās ES valstis, kas ar Salvadoru nav noslēgušas līgumu par šādu robežas inkasāciju – attiecīgi arī aplauziens. Sveicieni Ārlietu ministrijai un pirkstiņi krustā, ka šo nelielo, taču nepatīkamo niansi izdosies drīzumā sakārtot.
Otrs brīnumiņš – tupat lidostā, tieši pirms izejas uz pilsētu ir iekārtots prezidenta kabineta fotostūrītis. Gados jaunais prezidents Najibs Bukele ir tiešām slavens un, par spīti dažādiem ekscentriskiem izgājieniem, tautā šobrīd ir ļoti iecienīts. Kā neiecienīsi, ja vēļ nesen baisie noziedzības statistikas cipari ir kritušies grandiozos apmēros? Interesanti gan, ka slikto zēnu apkarošanas metodes te ir diezgan nežēlīgas – man stāsta, ka īsā laikā esot arestēti desmitiem tūkstoši aizdomās par sakariem ar bandām turētu cilvēku, ar atrāvienu padarot Salvadoru par valsti ar lielāko cietumnieku skaitu uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju (rupji sakot, katram simtajam pilsonim sēžot ķurķī).
Maksāšanas vienība valstī ir ASV dolārs. Oficiāli arī bitkoins (jo spilgtais prezidents kā pirmais pasaulē kādā valstī ir atzinis šo kripto fāteri par leģitīmu maksāšanas līdzekli), taču realitātē pilsoņu ikdienas lietojumā līdz tam vēl ir ļoti tālu.
Maldos pa lidostas teritoriju, meklēju autobusu, kas kursēs uz centru. To gaidot, saprotu, ka iecienīts sabiedriskais transports ir arī šāds interesants, ganāmpulku pārvadātāju iedvesmots, formāts.
Tieku līdz centram, ieeju veikalā – salīdzinot ar Kostariku cenas patīkami pārsteidz! Aptuveni rēķinot, viss šķiet pusotru vai pat divas reizes lētāks.
Vakarā kādā ēstūzītī tieši pirms tā slēgšanas beidzot paspēju nobaudīt slavenās centrālamerikāņu pupusas, tādus no kukurūzas vai rīsu miltiem ceptus, ar sieru, gaļu un citām piedevām pildītus plāceņus. Maksā pāris monētas, ir garšīgas un barojošas. Uz galda stāv arī mērces pudele un burka ar tādiem kā marinētiem dārzeņiem – noprotu, ka šis komplets jālieto kopā, taču marinādei vēl nesaņemos. Gan vēlāk.
Nākamajā rītā beidzot metu apli pa galvaspilsētas centru. Kolorītums sākas turpat aiz stūra – kāda kundze vecā telefonbūdiņā iekārtojusi savu veikaliņu.
Jau pieminētās pupusas mēdz cept turpat uz trotuāra. Ir speciāla, ar gāzes balonu darbināma plīts, kurā uguns sakarsē plakanu metāla virsmu un kuras bronzē plāceņi. Mājās sagatavo mīklu un tik ķepina.
Vides plakātu stends norāda, ka gājējiem Sansalvadorā nav pārāk liela priekšroka.
Bedre? Apiesiet.
Trotuārs? Izsprauksieties.
Te joprojām sastopama arī tāda profesija kā kurpju tīrītājs.
Un, protams, arī noziedzības tīrītāji. Armijniekus ar ieročiem ielās var manīt ik pa brīdim.
Un kā ar bitkoinu? Esot Salvadorā vairākas dienas, reālu iespēju ar to norēķināties sastopu tikai vienā vienīgā vietā – pērkot ne pārāk garšīgu rīta kafiju vietējā KFC.
Toties kaut ko nopirkt ar brīnišķīgo ASV dolāru – nekādu problēmu! Galvaspilsētas centra ielas mazpamazām ir pārvērtušās par tirgu. Burtiski – ar neskaitāmiem ielu pārdevējiem un pat stihiskas apbūves būdiņām, kas rindojās ielu malās. Varbūt kādu plastmasas zīdainīti, senjor?
Nažu pārdevēja mierīgi iekabina Edvardam Šķērrocim.
Ļoti daudz manekenu. Ļoti daudz arī visnotaļ erotiski tērptu manekenu, arī Ziemassvētku motīvos. Teikšu kā ir – ielās redzamo sieviešu figūru realitāte ne pārāk sapas ar plastmasas modeļu uzburto – diez kā pārdevēji tās abas salāgo.
Ja tirgotājam nav kur atstāt bērnu, tas tiek ņemts līdzi uz darbiņu.
Pastaigājoties var paķert arī kādu našķi, piemēram svaigu kokosriekstu.
Vai ceptu plantānu.
Vai atvēsinošu dzērienu no polietilēna maisiņa ar salmiņu.
Turpat blakus stihiskajām tirgus būdiņām uz ielas atrodami arī dažādi tirdzniecības centri. Uzskatāmi tiek lūgts ieročus neienest.
Manekeni tā, uz trijnieciņu.
Prezidenta personas kults pamazām uzņem apgriezienus. Najibs tiek andelēts gan kā lelle,
gan uz krekliņiem,
magnētiņiem,
un pat ūdens pudelēm. Nu bet tiešām – no noziedzības atveldzējošs prezidents!
Man savukārt laiks atveldzēties ar kārtējo pupusu porciju. Starp citu, ēstuvīt kur šis dievišķais apaļums ir baudāms te tā arī sauc – pupusērijas.
Pēc tam laiks nedaudz atveldzēt arī apaugušo bārdu. Superdraudzīgs bārberis šajā jautājumā izpalīdz par diviem dolāriem.
Vietējā veikalā saprotu, ka vietējo kukusniedru kandžu te mēdz tirgot arī litra tetrapakās. Nopērku krietni mazāku blašķīti pagaršošanai – garšo visnotaļ baisi.
Toties meitenes te ir iecienīts likt gan uz kandžas etiķetēm, gan sporta zāļu durvīm.
Diendusa.
Pilsētas centrā ir lērums interesantas arhitektūras. Tāds koloniālais ārtdeko.
Ēkas ir zemas, taču ar savu šarmu.
Un pat ja kādā vietā arhitektūras risinājums mazāk izteiksmīgs, te palīdz milzu uzraksts JĒZUSKRISTUS.
Interesanti, ka reliģiski citāti un zīmējumi sastopami arī uz vietējā fāstfūda restorāna sienām.
Tā nemanot pienāk vakars – turpinu klīst pa tirgus ielām, kas vienlaicīgi ir arī galvaspilsētas centra ielas.
Tirdzniecība nenorimst arī vakarā.
Ģimenes izbrauciens iepirkties.
Viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem Salvadorā man ir iecienīta vietējā izklaide – kukurūzas bingo! Klīstot apkārt, pavisam nejauši uzeju pāris tādas vietas.
Ideja tāda – vadītājs aparātā griež tādas kā loto bumbiņas, taču cik atceros, uz tām nav cipari, bet gan bildītes. Onkulis tad mikrofonā saka, kāda bildīte atrodas uz bumbiņas un visi pārējie tad to attiecīgi meklē uz galda savā priekšā.
Ja atrod, tad uz attiecīgā kvadrātiņa liek kukurūzas graudiņu, kas pagrābjams turpat no čupiņas uz galda. Visu šo procesu žirgti aptekalē darbinieces, kas uzpasē likmes un iekasē un izmaksā naudiņas. Ja vadītājs sauktu ciparus, es vēl varētu pamēģināt piedalīties, taču mikrofonā deklamētiem vārdiem mana spāņu valoda diemžēl ir pārāk slābena. Jebkurā gadījumā, skats uz šo pasākumu ir episks – kādu brīdi vēroju to visu, bet brīdī, kad vairums spēlētāju sāk pievērst uzmanību manā virzienā un kaut ko visai zālei smieklīgu piezīmē arī vakara vadītājs – pamāju ar rociņu un notinos.
Turpat blakusmājā bingozālei atrodas cita izklaide – dzirnavas uz pieprasījumu. Atnāc un pats samal to, kas tev vajadzīgs.
Izkļūstot no tirgus rajona acu priekšā atklājas lepna ēka.
Tā ir nesen atklātā Salvadoras Nacionālā bibliotēka. Tas pilsētai un valstij ir liels notikums – abas dienas, kamēr esmu pilsētā, visu dienu ēkas priekšā tiek organizēta supergara rinda tiem, kas vēlas šo jauno brīnumu apskatīt. Diemžēl tā arī nesaņemos to izstāvēt.
Valdības ēkai priekšā valsts nosaukuma burtiņi – šī jaukā fotovietu epidēmija jau sen ir sasniegusi arī Centrālameriku.
Paeejot nostāk no valdības ēku laukuma un bibliotēkas burzmas, jau ir mierīgāk.
Nākamajā rītā turpinu pētīt pilsētu.
Pusdienlaikā ielas ir pilnas, šķiet, ka te ar siestām pārāk neaizraujas.
Tirgus rajona vidū atrodas skaista baznīca.
Un turpat lejā pie tās vārtiem, andelemandele.
Kāds gādīgi atslējis ielas altārīša aizlūzušo krustiņu.
Pilsēta čum un mudž.
Uz visām pusēm tiek stiepts un tirgots.
Ar nelielu kontrol, protams.
Ir paēst.
Ir apģērbties.
Ir tradicionāli dārzeņi.
Ir dārzeņi ar inovācijām mobilitātē.
Ir sarunas.
Ir mūzika.
Ir ledusskapji.
Ir saskaņotas krāsas.
Un ir Bārbiju lietas.
Ir zobupasta.
Ir žurku zāles.
Īsumā, ielās ir interesanti.
Cilvēki te strādā, ēd, dzer un arī atpūšas.
Smags, godīgs darbs Salvadorā noteikti nav kaut kas tāds, no kā jākautrējas.
To redz un novērtē visi.
Vesels kvartāls ar kolorītiem kungiem, kas ar antīkām mašīnām turpat uz trotuāra šuj un pāršuj jebko. Brīnišķīgi un neaizmirstami.
Nākamreiz – turpinām novērojumus šajā kolorītajā pilsētā. Un novērotā būs gana daudz.