Turpinām klejot pa galvaspilsētu Sansalvadoru, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē neko citu kā Svētais Pestītājs. Par spīti vēl dažus gadus atpakaļ esošajai, nelāgajai slepkavību epicentra slavai, šobrīd pilsēta ir dzīvīga, draudzīga un atvērta tādam retam gringo kā man. Jāpēta, kamēr var!
Ielas joprojām mutuļo no visdažādākajiem piedāvājumiem, kas cer tevi atpestīt no kādas monētas.
Par spīti bitkoinam, ekonomiskā situācija ir tāda, ka tā vai citādi piepelnīties mēģina ļoti daudzi.
Tirdziņš notiek visur.
Prieks sejās savukārt – ne visur.
Atspirdzinājumu kungs. Starp citu, līdzīgi kā Haiti, arī Salvadorā ūdeni mēdz pārdot plastmasas maisiņos – nokod stūrīti un ērti izžmiedz saturu sevī iekšā.
Ceptu zivtiņu madāma.
Šļūtenes draudzīgi mijas ar auglīšiem.
Dažviet mantu kalnā pārdevēju var ieraudzīt, tikai rūpīgāk ieskatoties.
Citviet kundzi knapi var pamanīt zem pudeļu paletes, ko tā nes sev uz galvas. Sievietes Salvadorā ir spēcīgas, par to vispār nav šaubu.
Zobupastu? Lūdzu!
Baloži noskatās, kā mājās tiek nests attālu putnubrāļu genocīds.
Ne viss, protams, tiek andelēts uz ielas. Slēgtiem veikaliņiem priekšā bieži vien ir dūšīgas restes – tāpat kā visur kaimiņzemēs.
Parasta pārtikas bodīte.
Rotaslietu veikalam restes jau piestāv saprotamāk.
Te pārdevēja slēdz veikalu, kas jau tāpat atrodas dubultā drošībā.
Gana daudz manu arī dažādu slēdzeņu un atslēgu reklāmas.
Ar šādām lietām te neknapinās – pat ne simts vai tūkstoš, bet uzreiz 100 000 atslēgas!
Taču arī tas var nepalīdzēt, tāpēc salvadorieši nekreņķē un ļaujas plūsmai, paļaujoties uz kādu no Visaugstākajiem. Uzraksts uz mašīnas vējstikla – Mīlu tevi, Jehova!
Un vēl salvadorieši ļaujas veiksmei. Lūk, uzeju vēl vienu kukurūzas bingo, par ko jau stāstīju iepriekšējā stāstā.
Nostāvu labu laiku, vērodams šo fascinējošo lokālo izklaidi. Lieliski.
Un kur nu vēl neiztrūkstošās loterijas biļešu pārdevējas. Veiksme salvadoriešu prātos ir lielā vērtē.
Vēl pamanās tas, ka pilsētā ļoti maz redz bērnu ratiņus – ielas un trotuāri, maigi izsakoties, nav pārāk piemēroti to ritenīšiem. Tā nu visapkārt redzami daudzi vecāki, kas bērnus vienkārši nes rokās.
Nu, var vest arī kravas kastē.
Satiksme nav pārāk ātra, gan neizkritīs.
Lūk, satiksme.
Staigājot un brīnoties drīz vien nonāku atpakaļ laukumā pie jaunās bibliotēkas.
Tās priekšā joprojām rinda, kas gaida ēkas apskati. Un telšu rinda, lai gaidītāji neizcepjas saulē. Pēc atmosfēras pasākums nedaudz atgādina ieeju kādā mūzikas festivālā.
Ieskatos ēkas fasādē rūpīgāk – opā, tajā gozējas smuki un sarkani hieroglifi! Izrādās, Ķīna tiešām lielā mērā ir finansējusi ēkas celtniecību visnotaļ pretrunīgi vērtētās "Belt and Road" iniciatīvas, jeb "Jaunā zīda ceļa" ietvaros. Īsāk sakot, tālās Austrumu lielvalsts maigās varas cimds maigi kutina arī Centrālameriku.
Bibliotēka atvērta burtiski pāris dienas pirms manas ierašanās, taču ķīniešu strādnieki vēl steidz nest pēdējās rīģipša plāksnes.
Laukumu pie bibliotēkas smuki uzrauga arī bruņoti apsargi.
Paiesimies vēl pa turpat blakus esošajiem, centra turīgākajiem kvartāliem.
Pāris sakoptajās vēsturiskā centra ieliņās te izskatās gluži kā kādā vidēja izmēra Dienvideiropas pilsētā, smuki.
Ir pat maķenīt ielu mākslas un ļoti dzīvespriecīga tuvējās kafejnīcas oficiante.
Nekas, paejot pāris kvartālus nostāk un esi atpakaļ reālajā Sansalvadoras kņadā. Vecpilsēta te tiešām ir mikroskopiska.
Centra tekstūras.
Aci priecē interesanta tradīcija – dejas parkos.
Mūziķu blicīte mauc un publika, teiksim tā, labākajos gados pilnīgi bez kompleksiem dūšīgi uzdejo tādu kā līnijdeju un flamenko mīlas augli.
Dejās piedalās pat Miss Universe no Meksikas! Šajās dienās leģendārais konkurss notiek tieši Sansalvadorā – beidzot saprotu, kāpēc tik grūti bija atrast brīvu viesnīcu!
Pēc tādām deju virāžām mūziķiem ir jāatvelk elpa.
Jāatveldzējas.
Turpat pa vidu dančiem arī neiztrūkstošā andele. Sākot no rotaslietām,
un beidzot ar dzīviem trusēniem. Dāma ratiņkrēslā man sajūsmināta apliecina, ka jā, tie tiešām domāti ēšanai.
Nu nē, paldies. Labāk kādu bonbongu.
Godīgi sakot, redzēt visus veidus, kā cilvēki gados piepelnās nav viegli – ir skaidrs, ka pensiju sistēma šeit pārāk labi nedarbojas. Taču no otras puses – vismaz mierinājums, ka nav jādomā par apkuri.
Ielās bieži redzams skats – tirgotāja staigā apkārt ar visu manekenu.
Bail pat domāt, cik kilometri šādā darbdienā tiek pievārēti.
Bet, kā jau teicu, sievietes te ir stipras.
Un labā ziņa, ka stipras un dažkārt sevi atļaujas arī iepriecināt.
Vēl citi sevi iepriecina ar kādu svaigi pagatavotu kokteilīti. To pagatavo turpat uz trotuāra, mikseri stāv strīpā.
Un tad jau atkal laiks kādai brīnišķīgai, izsalkumu remdējošai pupusai.
Vai kādam auglītim. Te ir ļoti populāri augļus pirkt jau nomizotus un sagrieztus, celofāna maisiņos.
Plaši pieejami ir arī no mīklas gatavoti garšas šedevri.
Savukārt no gaļas ēdieniem gan šeit mēģinu izvairīties – pārāk daudz pierādījumu tam, ka atvēsināšana te ne vienmēr ir modē. Piemēram, auga lapās ietītu vistiņu piedāvā no šādām dzelzs bļodām turpat pusdienlaika tveicē. Tā vienmēr būs nedaudz loterija – vēders priecāsies vai kļūs ļoti neapmierināts.
Joprojām sajūsminos par centra arhitektūru.
Klīstot apkārt var uzdoties gan šādam brīnišķīgam retro kinoteātrim.
Gan nosūbējušam tirdzniecības centram ar pikseļu zirnekli uz fasādes.
Un te vispār skaistums, frizētavas "El Chelito" ēka. El Chelito salvadoriešu spāņu slengā nozīmē – blondā, gaišā.
Un šī vecā arhitektūra joprojām dzīvo, mainās un nemitīgi pielāgojas.
Tieši tāpat kā ikviens salvadorietis.
Un stāstu pabeidzot – vēl dažas ielās novērotās detaļas.
Zēns ar bļodu.
Kaislīga pudeļu korķīšu dambrete.
Zelts un sudrabs.
Ziemassvētku jampadracis.
Kādas kundzes cieši sažmiegts kucēns.
Un draudzīgs, tipisks veikala apsargs ar visnotaļ iespaidīgu šaujamo.
Par veikaliem runājot, lokālā detaļa, kas pārsteidz, ir fakts, ka sporta apavus te mēdz pārdot... ielaminētus.
Smuki plēvītē, lai ielas puteklis un šmucīte netiek klāt. Diez, kā ar piemērīšanu.
Nu, toties kurpjušņores gan ērti var piemeklēt turpat aiz stūra.
Viss, tagad gan laiks doties tālāk, ārā no pilsētas. Ar kādu no vietējiem busiņiem, kuros katrā pieturā iekāps vismaz viens dažādu ēdamu un arī neēdamu lietu tirgotājs.
Kurā būs vismaz viens salvadoriešu kovbojs.
Un, protams, arī cieši sažmiegts kucēns.
Tālāk laižam uz ziemeļiem, uz Salvadoras laukiem!