Kārtējais mantojums no viduslaiku Europas augstmaņu sarežģīto darījumu peripētijām – cauri gadsimtu vēstures turbulencei neatkarību un pārsvarā pat demokrātiju saglabājusi kolhoza izmēra kalnu valstiņa – laipni lūdzam San Marino. Dibināta samērā ievērojami atpakaļ – 301. gada 3. septembrī. Kartē to atrast nav nemaz tik viegli – pat vikipēdija izlīdzas ar trīskāršu zūmu, lai attēlotu pinnes izmēra veidojumu Itālijas teritorijā, netālu no Rimini.
Lai nokļūtu mikrorepublikā, vispirms ierodos nesezonā izmirušā, slavenajā kūrortpilsētā Rimini. Pludmalē varētu savākt materiālu veselai fotogrāmatai par kiču.
Tomēr mazliet tālāk no tukšās pludmales viss notiek.
Pārvaru vēlmi pēc šopinga bez maksas kopā ar Irinu un atrodu maršruta busu ar viegli iedzelteniem stikliem, kas dodas uz dažus kilometrus iekšzemē attālo San Marino. Nekādas stipri pamanāmas robežas un izmaiņu ainavā nav, noprotu, ka esmu jaunās ārzemēs tikai pēc krāsu fabrikas nosaukuma.
Jo augstāk pakalnā tiek braukts, jo vairāk miglas tiek piedāvāts.
Nonākot galā, ir skaidrs, ka manas iespējas saskatīt valsti ir apdraudētas!
Ar tūristu autobusiem savestie cilvēki šajā baltumā klīst klusi un apdulluši.
Kad dodos iekšā pilsētā, saprotu, ka vairāk par pusi dzirdamās valodas uz ielas ir krievu. Arī vizuālais kods atpazīstas ātri.
Kā jau valstij pienākas, ir savs auto numuru dizains.
Policijas automašīnas, atbilstošas valsts izmēram.
Pats policists gan ir normālā mērogā. Tikai piemidzis stāvus.
Sava pastkaste, kas atrodas bīstami tuvu miskastei.
Te ir arī savas eiro monētas, lai gan valsts nav ES. Protams, galvenokārt aiziet kolekcionāru kabatās.
Un valsts ģerbonis. Trīs San Marino simboli – torņi, kurus miglā man izdosies pamanīt knapi, kur nu vēl plašo skatu pāri ielejām no tiem.
Un tad, staigājot pa ieliņām, sāku pamanīt kādu interesantu detaļu.
Ieroču veikali.
Daudz.
Ļoti daudz!
Var nopirkt pat policijas žetonus. Lieta tāda, ka šeit ir vieni no relaksētākajiem ieroču kontroles likumiem Eiropā – rezultāts attiecīgi.
Diezgan ātri kļūst skaidrs, ka vairumam atbraukušo veikali arī ir galvenais galamērķis. Ir jau arī vērts. Lūk, dārga somiņa no slēpju smērei līdzīga materiāla.
Biznesu var izdomāt jebkā. Pastaipot alus pudeles un pieckāršojot tām cenu, piemēram.
Vēsture, migla un skatlogi.
Kādā brīdī mazliet izdodas saskatīt vienu no valsts ģerbonī esošajiem torņiem.
Taču Grande Belleza skati izpaliek. Tā vietā mani izklaidē turīgi ķīniešu tūristi.
Kārtība. Malciņa. Karogs.
Zilbaltajās firmas krāsās ir arī celtniecības žogi.
Pilsētnieka dārziņš.
Pilnīgi parasta detaļa kādā no neskaitāmajām vārtu arkām.
Lai kur es ietu, migla nepāriet. Pa kreisi no mūra slēpjas desmitiem kilometru tālas, satriecošas ainavas.
Tukšums. Klusums. Manas asaras sajaucas ar miglas radītajām, rēnajām rasas lāsēm, kas kondensējas uz vilšanās caurstrāvotās sejas.
Garastāvokli mazliet uzlabo krievu tūristmeitenes aizkustinošais, analogais pašiņš pirms-selfijstiku laikmetā.
Ģerboņa torņi māju fasādēs tiek apspēlēti neskaitāmās kombinācijās, varētu uztaisīt atsevišķa bloga ierakstu no tām.
Kad kļūst skaidrs, ka šodien saule nespīdēs, dodos no kalna lejā, nezināmajā.
Šī tā arī palika mana vienīgā iespēja saskatīt valsti sakarīgi.
Kalna pakājē migla jau mazliet ir atkāpusies.
Kontrasts pat izskatās simpātiski. Manā sejā uzmanīgi atgriežas piesardzīgs, neticīgs smaids.
Firmas krāsas arī šeit.
Arhitektūra, protams, caurcaurēm itāliska.
Interesants automopēds.
Brīžiem sastopas arī pa kādam pleķītim dabas.
Moderna baznīca ar jumtu skārda-jumts-pēc-orkāna stilistikā.
Vietējais bārs izrādās pilns ar brīnišķi analogiem kungiem.
Tuvojas vakars un arī laiks kāpt atpakaļ Rimini autobusā.
Pa logu vēl saskatu mikroskopisku benzīntanku.
Lidmašīnu izgāztuvi.
Un pārmetoši mani vērojošu betona futbolistu.
Kad autobusu apdzen San Marino kinofestivāla mašīna, man pielec, ka šis apmeklējums miglas dēļ ir bijis gluži kā knapi redzošam cilvēkam atnākt uz kinoseansu, aizmirstot mājās savas biezās brilles. Bet filma jau gana interesanta, varbūt kādreiz būs jāatnāk vēlreiz.
