Kad Džida ir mazliet aptaustīta, dzimst plāns uzmest aci arī kādai citai valsts daļai. Paskenējot karti, kļūst skaidrs, ka kalendārs ir nepielūdzams un visu valsti apgūt nebūs iespējams gluži vienkārši fiziski. Uz Saūda Arābijas otrā pusē esošo galvaspilsētu Rijādu ved ilgs brauciens pa vienmuļu tuksnesi, savukārt senās nabatiešu civilizācijas atstātās slavenās drupas Al Ulā šķiet bišķi par vecu un putekļainu. Gribas apskatīties, kā saūdi dzīvojas mūsdienās, fonā iedabūjot pēc iespējas dažādākas ainavas. Un šim mērķim atbilst viens virziens – gar jūru, uz dienvidiem, uz kalniem! Tā arī darām.
Aizpildot žūksni papīru, autonomā tiekam pie kosmiska paskata Hyundai kumeļa.
Pirmais ko veiksmīgi izdarām, ieperamies piedrazotā, industriālā Džidas nomalē. Izrādās, mašīna mums ir draudzīgi izsniegta ar faktiski tukšu bāku, atliek navigācijā drudžaini meklēt tuvāko benzīntanku, kas atrodas čuhņā aiz vairākām galvu reibinošām virāžām cauri autobāņu krustojumiem. Uzpildāmies, brauciens var sākties, skats ir aptuveni šāds.
Toties var pavērot vietējās reālijas. Šis ir dažāda kalibra autoservisu rajoniņš, tie strīpā rindojas cits aiz cita.
Kad beidzot izspraucamies uz bāņa mums vajadzīgajā virzienā, konstatējam, ka asfalts ne vienmēr ir tik gluds, kā naftas lielvalstij pienāktos.
Toties pārliecinamies, ka braucam pareizajā virzienā – uz dienvidiem, uz Jemenu.
Ceļmalās ik pa brīdim redzamas improvizētas tirgotāju nojumītes. Nav gan darba laiks, cik saprotams.
Te gan viss notiek.
Kaut kas maskējas aiz ornamentiem milzu staba galā.
Ik pa brīdim bāni vēlas šķērsot arī dažādi pilsoņi. Sevišķi droši te neizskatās nekas.
Šosejas mošeja.
Pirmie kamieļi! Tādus būs iespēja redzēt vēl daudz. Stipri vairāk kā redzamas govis mūsdienu Latvijas ceļmalās.
Ir pat speciāla ceļazīme!
Ne viena vien.
Mīklaina vietējā tradīcija kravas automašīnu aizmugures izrotāt ar milzu M burtu. Idejas?
Dzīve arī piespiež apgūt vietējo ciparu rakstību.
Kādu brīdi ripojot, kartē ieraugās miestiņš jūras krastā. Jāpiebrauc. Realitāte izrādās spriganāka, kā cerēts. Mūsu priekšā ir totāli pamests, pussabrucis kūrorts!
Sirsnīgs noformējums ar koku stumbru motīviem un citas relikvijas te ir ik uz soļa.
Viss kopā gan izskatās diezgan saguris, jāatzīst.
Jūras krastā gan ir neliela ostiņa, un te, moluskiem aplipusi, notiek arī neliela saimnieciskā darbība. Darbības veicējs no pietauvotās laivas gan, mūs ieraugot, nikni vicinās, lai ātrāk pazūdam. Ok, pazūdam.
Tālāk ceļš vijas gar burvīgu metāla egļu mežu. Spriežam, ka šis varētu vest uz gruntīgu elektrības kabeli, kas vai nu vienā, vai otrā virzienā savieno enerģijas kārotājus caur Sarkanās jūras apakšu ar Āfriku. Otrā krastā atrodas Sudāna.
Egļu mežam seko kārtējie kamieļu meži.
To, ka šī ir visnotaļ kontrolēta valsts, apliecina ik pēc noteiktas distances esošie kontrolpunkti. Caurbraucot gan nekāda pastiprināta apskate nenotika, taču tā ir operatīvi aktualizējama. Jemenas virziens, abas valstis savā starpā nesatiek, pārsteigumi var saorganizēties nemanot.
Tipisks saūdu lielceļa benzīnanks. Komplektā parasti ietilpst pats tanks, ēstuve, neliels supermārkets un autoserviss, viens vai vairāki savstarpēji konkurējoši kafijas kioski, kā arī neizbēgami – mošeja.
Re, pat to visu apstiprinoša ceļazīme.
Vienā no benzīntanku ēstuvēm nobaudām pirmo patiesi autentisko vietējo maltīti. Nosacīta higiēna, galds plēvēs, blakus pusdienojošie tālbraucēji visi kā viens basām kājām tup uz paklājiem. Atliek tikai mērcēt svaigi cepto pankūkmaizīti asā dārzeņu sautējumā un baudīt atmosfēru! Bija tiešām garšīgi.
Savukārt turpat blakus esošajā, neiztrūkstošajā veikaliņā pamanās šāds, neredzēts līdzeklis cīņai pret žurkām. Līme! Bail pat domāt, kā tas izskatās darbībā.
Iebraucam 70 tūkstošus lielā mazpilsētā Al Lith.
Promenāde izpildīta Disnejlendas žanrā.
Ir pat piramīdas.
Un gliemežvāktornis, kas nolūkojas uz valdošās dinastijas galvenajām sejām. Diez, šis ir Shell pirksts?
Lai vai kā, pērles te birst ārā viena pēc otras, kā konveijerā.
Visam fonā mākslīgais zāliens vairākās krāsās. Un tālumā – tipisks vietējās ģimenes pikniks, turpat pie auto, uz paklāja, bariņā.
Dodamies tālāk, drosmīgi šķērsojot dažādus potenciāli biedējošus apvidus.
Un jo tālāk no Džidas, jo mazāk starptautiskotu tekstu uz ceļazīmēm. Saprast nevar pilnīgi neko.
Mums jau pazīstamais, aizkustinošais drive-thru kafejnīcas formāts.
Tuvojamies tāsdienas galamērķim. Ceļmalā pamanītais milzu ganāmpulka gans vakara saulē izskatās teju bībeliski.
Tāpat izskatās arī nepielūdzama smilšukāpa, ko netraucē cilvēku uzstādīts, smieklīgs žodziņš.
Toties šis cilvēku uzstādītais, spožais benzīntanks gan raisa cieņu un bijību.
Būkingā pēdējā mirklī izdodas norezervēt viesnīcu Al Qunfudhah pilsētā. Ierodoties, sagaida saimnieki.
Un, ieejot plašajā un tiešām laba līmeņa numuriņā, diemžēl sagaida arī vietējais pārvaldnieks, kas momentā netiek pažēlots ar čību. Vakars paiet minot, ar cik prusakiem vēl būs jāizcīnās, taču laimīgā kārtā šis istabā izrādās vienīgais. Durvju šķirbu uz vannasistabu gan nākas nobloķēt ar dvieli.
Garastāvokli palīdz uzlabot netālu esošajā kafejnīcā sastapts lācis.
Un, protams, nedaudz šopinga. Ieejot vietējā tirdzniecības centrā vēlreiz var pārliecināties par zelta nozīmi šīs sabiedrības dzīvē.
Jāspīd ir visam!
Un tas spīd!
Vakara noslēgumā malks atveldzējoša vietējā aliņa. Strikto arābu zemju klasika – alus gigantu vietējās, bezalkoholiskās garšu variācijas, paspilgtinātas ar eksotisku augļu garšām. Goidīgi sakot, granātābolu aliņam attiecīgajos apstākļos nav ne vainas.
Nākamais rīts sākas ar eksotisku putnu šķirņu vērošanu.
Izrādās, tumsā nepamanījām, ka viesnīcai ir sava pludmale. Ar karstumu smuki kontrastē mākslīgās kažokādas, uzklātas uz siena ķīpām – uzsit tāda tipiska Latvijas festivāla atpūtas zonas sajūtu otrajā dienā.
Jāapiet aplītis pa pilsētu. Pirmais, kas te krīt acīs, ir visai pieticīgajām ēku arhitektūras virāžām kontrastējošas, bagātīgi rotātas durvis.
Durvīs jābūt zeltam vai vismaz dūšīgai porcijai ornamentu. Un kaut kur pagalmā jāmētājas arī lielam ūdens bundulim.
Minimošeja. Un gan ūdens bunduļi, gan ornamentiem rotātas durvis arīdzan.
Ir cerības uz labāku labiekārtošanu. Izskatās gan, ka flīzes te stāv jau labu laiciņu.
Ūdens būšanām vietējie te tiešām pieiet nopietni.
Lokālais krūmājs.
Interesanti, ka austrumu motīvus celtnieki mēģina radīt arī ar vienkāršākiem līdzekļiem, ne tikai zeltu.
Interesanta nianse konservatīvajā nikābu valstī – ceļazīmē redzamajai meitenei svārki virs celīša.
Laiks doties tālāk uz dienvidiem. Kāpjot mašīnā saprotam, ka esam tikuši pie katru rītu sagurstošas priekšējās riepas. Izbrauciena atlikušāš dienas katrs rīts sākas ar autoservisa meklējumiem, lai šo nebēdnieci atkal piepumpētu.
Arhitektūras izvirtības Al Qunfudhah piepilsētā.
Ceļmalās ik pa brīdim redzamas atkabinātas kravas auto piekabes, kurās sakrautas siena ķīpas. Mazumtirdzniecība vietējiem zemniekiem? Un fonā interesanta austrumu detaļa – baložu māja. Tādu atceros redzējis arī Irānā.
Nogriežam nost no lielās šosejas, kas ved gar Sarkanās jūras piekrasti un stūrējam uz austrumiem. Drīz vien pie apvāršņa uzpampst kalnu grēda.
Piestājot kādā ciematā, uzejam tukšu tirgus laukumu, pa kuru siro kazu bars, izmisīgi meklējot kaut ko garšīgu.
To pašu nedaudz tālāk turpat šosejas malā meklē arī pāris kamieļi. Jāpiestāj, lai apskatītu tos tuvāk – diemžēl jāizsecina, ka saimnieki mēdz tiem sasiet priekškājas, lai ierobežotu ātras bēgšanas idejas.
Nedaudz vēlāk gadās ieraudzīt pat īstu tuksneša karavānu!
Cits tukšs tirgus paviljons.
Interesanta uzparikte uz kravas auto, vizuāli atgādina mobilu naftas pumpi.
Jo tālāk, jo ainavas iespaidīgākas.
Jāsadzīvo gan ar apziņu, ka ceļojot pa Saūda Arābiju šajā reģionā, nemaz ne tik bieži ir posmi, kuros mierīgi vērot neskartu dabu. Visur, kur nav mežonīgi, neapbūvējami kalni, šosejas malās būs redzama apbūve, lielāki un mazāki ciemati. Tā te ir dzīvības artērija un cilvēki dzīvo, vienmērīgi izretojušies gar to.
Nekuriene Saūdu izpratnē izskatās šādi.
Nepieradinātākus skatus (un kārtējos kamieļus) var atrast, tikai braucot pa mazākiem neceļiem.
Kādā pilsētiņā redzamais, kārtējais tirgus paviljons beidzot nav tukšs. Redzama rosība, lielā laukumā noparkota vesela flote ar baltiem pikapiem. Izrādās – dzīvnieku tirgus!
Pircēji un pārdevēji ir tikai vīrieši. Skatās, izvēlas, un pāri visam – dzen klaču.
Un, protams, salīdzina un dīžājas ar saviem guvumiem.
Veiktos pirkumus pārdevēju palīgi bez ceremonijām uzreiz stiepj uz pikapa kravas kasti.
Tur nu tie pacietīgi gaida sava ceļojuma turpinājumu.
Kolorīti redzēt, ka Saūdi nebaidās sasmērēt rokas arī šādas piezemētās nodarbēs, kā gaļas sagāde. Kaut kā šķiet, ka Dubajas iedzīvotāji ar tādām lietām paši vairs nenodarbojas. Varbūt maldos.
Braucam tālāk. Kādā benzīntankā sastaptajai bankomāta bankai ir nedaudz nepieklājīgs logotips.
Vietējo apstādījumu centieni ir līdzvērtīgi Rīgas domes centieniem ar kokiem kastēs Čaka ielā.
Par dzimteni uzstājīgi atgādina arī pa priekšu braucošā kravas mašīna.
Vienmuļajā, tuksnešainajā kalnu ainavā aci brīžiem priecē dažādi mākslinieciski risinājumi. Te, piemēram, globuss, kas simboliski parāda, kā izskatīsies pasaule, kad būs izpumpēta pēdējā naftas lāse.
Te savukārt skaista tējas ceremonija. Zeltu neviens nav atcēlis arī laukos.
Ēka var būt pieticīga, bet būs labāk, ja tā spīdēs.
Ja nav zelta, ainavu var izrotāt arī vienkārši ar dzelteniem autobusiem.
Interesants vietējās satiksmes risinājums. Krustojumos esošo sarkano var legāli apbraukt pa sānceliņu labajā pusē. Mēs, protams, to vienmēr tikai pamanījām, kad sarkanais bija jau iededzies.
Vēl viena lokālā nianse – apzīmējumi, kas rāda ūdens dziļumu. Dziļākas ceļa ieplakas kalnos lietavu rezultātā var strauji pārplūst – tāpēc šoferiem nāk talkā šāds špikeris, kas palīdz izrēķināt, vai mašīna vēl var paspēt izbraukt cauri dižpeļķei, vai jau ir par vēlu.
Un tad, palīkumojuši pa kalnu ceļu labirintiem, attopamies Rijal Almaa – vienā no zināmākajiem valsts vēsturiskajiem ciematiem, kas cierē arī uz vietu UNESCO vēsturiskā mantojuma sarakstā.
Ciematu ir skāris renovācijas stāsts un tas būtībā ir pārvērts par tūrisma objektu. Lai pakāptos pa ieliņām, ir jāpērk biļete.
Akmeņi salikti smuki, baltā krāsa atsvaidzināta, lodziņos krāsaini slēģi ielikti.
Raksturīgais arhitektūras šaha dēlītis atbalsojas arī logotipā.
Esam trāpījuši te īpašā dienā – 22. februārī ir Valsts Dibināšanas diena. Attiecīgi ciemata amfiteātrī jau ir sariktēta skatuve, skaļas tumbas un sāk ierasties pirmie skatītāji. Lieki piebilst, ka esam vienīgie rietumnieki.
Galdu noformējums skaisti sasaucas ar tradicionālā tērpa krokām.
Uzkrītoši, ka šeit, Asir reģionā, sievietēm ir īpašas galvassegas, oranžs apsējs ap galvu. Sākumā neticas, bet internetā vairākos avotos atrodu apliecinājumu, ka tas norāda, ka sieviete nav precējusies.
Lai viss būtu vēl interesantāk, Asir reģiona vīrieši nēsā... vainadziņus.
Lai vai kā, pasākuma vietā ierodas arvien jaunas un jaunas ģimenes.
Un pilna mēroga pikniks var sākties.
Vēl pēdējais skats uz slaveno ciematu un mums jādodas tālāk. Ja ieskatās, tā nomalēs vēl var redzēt mājas, līdz kam renovācijas pirksts tā arī nav aizsniedzies.
Tuvojoties lielai kalnu pārejai, kas mūs šķir no Abhas, sagaida pārsteigums. Ceļmalā tusē milzīgs bars ar pērtiķiem! Tie diedelē našķus no garāmbraucošajām automašīnām un vispār uzvedas ļoti relaksēti un pat bravūrīgi.
Tiklīdz piestājam, čaļi nekautrējoties nāk pie logiem, skatās iekšā, viens pat uzlec mašīnai uz jumta.
Aug arī jaunā paaudze.
Un, atvainojiet, turpat arī nekautrējoties top jaunā paaudze. Vecs tēviņš burtiski pagrābj garāmejošu jaunu mātīti un to bez ceremonijām izmanto. Te burtiski ož pēc panta!
Un vēl interesanti, ka daži ceļmalas suņi ir kooperējušies ar pērtiķiem un siro kopā.
Kad kādā citā vietā piestājam zaļajā pieturā, betonā ieraugu šādus mūsu mazo brālēnu atstātos nospiedumus. Pie vēlāk brauciena laikā gana bieži redzamajiem pērtiķiem tā arī īsti nesanāk pierast – baigā eksotika.
Tuvojas vakars, pa nežēlīgi stāviem un virāžīgiem līkumiem lēnām rāpjamies kalnā.
Un pārejas augstākajā punktā tiekam atalgoti ar tīri tā neko skatu.
Nobraucot kalnu grēdai otrā pusē, līdz ar tumsas iestāšanos, beidzot nonākam miljona cilvēku apdzivotajā dienvidu metropolē Abhā. Te iet valā Valsts Dibināšanas dienas svinības – karogi, izrotātas mašīnas, viss kā nākas. Un, godīgi sakot, vērojot dažas pārlieku ekstātiskas sejas, rodas aizdomas, ka par spīti alkohola faktiskai neesamībai valstī, gluži skaidrā prātā daudzi svinētāji te nav.
Pilsētas centrā šurpu-turpu staigā veseli pūļi. Ir pat vietējie baikeri un Mini ar karalisko ģimeni uz jumta.
Nu, bet mēs savukārt dodamies meklēt, kur ieturēties.
Atceļā uz viesnīcu aci piesaista pamatīgs, zaļām gaismām izgaismots kuģis. Pēc tam dienasgaismā saprotam, ka tas ir... kalns.
Kad aizsargplēves mānija aiziet nedaudz par tālu. Toties visi redz, ka faktiski svaigs auto.
Pamostoties nākamajā dienā vismaz ir skaidrs virziens, kurā mums jādodas – uz Meku, šoreiz burtiski.
Bet pirms tam – vēl līkums pa centru, brokastu meklējumos. Pašā gana lielās pilsētas vidū pilnīgi mierīgi izplājušies dārziņi.
Pavisam netālu no tiem – kapiņi.
Pie mošejas kāds uz sienas uzšņāpis aizliegumu klausīties notis.
Kamieļu gaļas veikals.
Pēc ilgiem meklējumiem atrodam brokastu vietu un drīz jau ir laiks doties atpakaļ, uz ziemeļiem.
Nākamajā stāstā – ceļš atpakaļ uz Džidu, nelegāli attopoties arī Mekā.