Nu ko, dodamies atpakaļ uz ziemeļiem. Laimīga ceļavēja novēlējums gan izdevies tāds pagarāks.
Baucot cauri ciematiem bieži vērojama gana autentiska vēsturiskā arhitektūra.
Te gan, pilnīgi nepārprotami, vērienīgi ir uzdarbojies kāds mūsdienu sultāns.
Savukārt šeit jau grūtāk saprast, vai šāds tornis ar iebūvētu jaunavu ir smuki restaurēts oriģināls, vai interpretācija par vēsturiskām tēmām.
Torņu deficīts te nepastāv, jāatzīst.
Kaut kas briest.
Ja redzam šādu jaunākos brālēnus nebarot zīmi, tad skaidrs, ka drīzumā gaidāmi vēl interesantāki zvēriņi.
Un tā arī ir. Sirojošu pērtiķu bari vietām ceļa malā ir tik lieli, ka doma izkāpt no mašīnas nenāk pat prātā. Nedaudz piebremzējot, bars momentā draudīgi metas pie mašīnas, cerībā kaut ko izdiedelēt. Pat jaunās māmiņas.
Stiprais vējš smuki parāda, cik bieza spalva ir vecākam mūsu brālēnu eksemplāram.
Un viņi nav tikai tuksnešanās nekurienēs. Dažviet mazie radinieki nekautrīgi šiverējas arī turpat ciemata centrā.
Manifestācija
Tāpat kā ceļā uz Abhu, arī braucot atpakaļ uz ziemeļiem apbūve gar šoseju ir visai blīva. Sanāk šķērsot neskaitāmus, kilometriem garus ciematus un pilsētiņas, robežu starp kuriem īsti nevar saprast.
Cilvēku neremdināmajā tieksmē būvēties šosejas malā iejaucas vien kalni.
Patīkama atelpa...
..no tipiskajiem vietējās civilizācijas labumiem.
Grāmatu maiņas punkts.
Kādā vietā redzama norāde uz pilsdrupām. Piemetam malā, jāapskatās. Soļojot uz tām, labi redzams, cik piezemēta ir vietējā lauku arhitektūra.
Pati pils gan brūk kopā un par to neviens pārāk nerūpējas.
Apbrīnojama gan ir rūpība, ar kādu te ir likti kopā akmeņi, lai stūris ierakstītos klints reljefā.
Paveras labs skats uz vietējo ciematu un dārzu terasēm, kur ar tiešām respektējamu apņēmību šajos tuksnešainajos apstākļos kaut kas tiek mēģināts arī izaudzēt.
Apstākļi gan te ir paskarbi, mums apliecināja kāds dusmīgs vietējās floras pārstāvis.
Sveicieni Ukrainai!
Braucam tālāk. Kalnu grēda vairākās vietās tiek smuki izmantota patriotiskiem vēstījumiem. Šajā gadījumā diezgan improvizētā formā apspēlēta valsts kontūra.
Vietējais iedzīvotājs. Ceļmalās gan cilvēku ir pamaz, pārāk populāri ir pārvietoties ar auto. Un ir nelielas aizdomas, ka tie daži, kas soļo pa apmalēm ir strādīgi viesi no Pakistānas vai Bangladešas.
Daži strādīgie šeptējas tepat. Lūk piemēram kāds pilsonis tirgo bunti, par ko tā arī neizdevās saprast – šī ir malka vai kušķis ar zobubirstes kociņiem kaut kāda Šreka milzīgajai mutei.
Pašus Saūdus toties var sastapt pie mošejas. Kā citādi.
Kopumā ainava ir skaista, kalnainais reljefs to ļoti patīkami atdzīvina.
Ir gan simpātiskas terases.
Gan tīri iespaidīgas virsotnes.
Egļu izstāde.
Šķiet, ka populārākais auto Saūda Arābijā ir pavecs, balts pikaps ar milzīgu uzrakstu TOYOTA uz aizmugurējā vāka. Pāris reizes palaimējās redzēt arī aizkustinošas, radošas interpretācijas par tēmu.
Un arī šis. Mednieks laikam.
Uz nakti piestājam kādā provinciālā pilsētiņā, kurā, diezgan saprotami, neviens pārāk nerunā angliski. Attiecīgi neiztiek bez pārpratumiem. Piemēram, vietējā ēstuvē neliela cāļa gabala vietā tiek atnesta rīsu kaudzītē pašvaki noslēpta, vesela vista. Nākas skaidroties, jo ir aizdomas, ka angļu valodas nezināšana ir labs alibi, lai dabūtu lielāku pirkuma čeku. Man par pārsteigumu, zīmju valoda nostrādā – porcija tiek pārskatīta uz mazāku un pat atgriezta naudas starpība.
Viesnīcas televizorā priecē valsts televīzijas kanāla diktores autentiskais meikaps.
No rīta jāiedzer kafija vietējā tašņilovkā. Pēc ēdiena piebrauc arī leģendāra paskata automobilis.
Nākamais uzdevums – pakāpties no visa ciemata labi redzamajā paugurā. Google Maps šajā jautājumā īsti nepalīdz, ved uz tepat priekšā redzamo mērķi ar 40 kilometru līkumu. Nākas stūrmaņot manuāli.
Kalna pakāji vietējo mazo celiņu labirintos tiešām izdodas atrast un tajā pakāpjoties, skats ir iespaidīgs.
Pamanās pat dažas smukas rotaļu mašīnītes.
Pa ceļam nepārtraukti vērojas detaļas. Skaisti Šeherazades pasaku motīvi tiek mēģināti iebūvēt raupjā ķieģeļu jaunbūvē.
Rezignēts kamielis apcer nepanesamo esības vieglumu, būdams piesiets pie kamieļu gaļas veikala.
Ceļazīmes arvien uzstājīgāk atgādina, ka tuvojamies Svētajai Pilsētai.
Ceļmalā pamanās antīks Mercedes kravinieks, ar ļoti līdzīgiem dinozauriem, tikai ugunsdzēsēju auto modifikācijā, divtūkstošajos gados bariņš latviešu veica neticamas ekspedīcijas pāri visai Āfrikai, Āzijai un Dienvidamerikai. Pagūglējiet Saules vārti, Pasaules jumts, Āfrikas josta.
Kā daudzviet Āfrikā, iespējams arī te aitas bildei ir ne tikai dekoratīva nozīme, bet gan tīri informatīva. Lai arī lasītnepratējs var saprast, par ko ir bizness.
Tuvajiem Austrumiem netipisks publiskas vaļības brīdis kādā citā ceļmalas attēlā.
Citur savukārt – paplašinātā realitāte.
Mošejas spiežas benzīntankiem arvien tuvāk. Transporta artērijas te iet rokrokā ar dvēseles artērijām.
Optimisms.
Vietējā nianse, kas mani nebeidz vien sajūsmināt – riepu tirgotavas te izskatās mats matā kā bonbongu veikals!
Ļoti bieži redzamas šādas atpūtas vietas, kurās ģimenes var piestāt, noslēpjoties gan no saules, gan garāmbraucēju skatieniem.
Te gan – vairāk pa vienkāršo.
Ātrgaitas ceļš kalnos izskatās neierasti. Un, ja tā padomā, latvietim jebkurš ātrgaitas ceļš izskatās neierasti.
Simpātiski, ka vietējais apģērbs atspoguļojas arī piktogrammās.
Kādā pilsētiņā acīmredzami notiek nozīmīgs medus rūpals – pilna ceļmala ar stilizētām šūnām un pat milzu bitēm, kas man gan vairāk atgādina gigantiskus, biedējošus sirseņus.
Sapnis par kokiem.
Sapnis par... eem... kukurūzu?
Skaisti. Apbūves blīvums gan mazinās tikai augstāk kalnos. Visur citur ap ceļu faktiski vienmēr būs aplipusi lielāka vai mazāka apdzīvotība.
Ģimene.
Ģimenes galva uz tevi nolūkojas arī ikreiz, kad gribi nopirkt kafiju.
Tāpat kā laipnās, bārdainās sejas no plakātiem un riāliem, uz mums pa laikam no kāda paugura nogāzes vēlīgi noraugās arī omulīgas naftas cisternas. Valsts ekonomikas pamati joprojām galvenokārt sakņojas šajā tematikā.
Izskatās, ka par staigāšanu bez abajas nekāds dižais pēriens te vairs nedraud.
Arhitektūras pērles.
Teju bībelisks skats.
Fake news.
Vietējie brauc bravūrīgi. Vairākas reizes vaļējām mutēm novērojam personāžus, kas, putekļiem kūpot mauc pa autobāņa pretējo pusi, jo ir noslinkojuši aizripot līdz apgriešanās vietai.
Reku, vēl viens!
Oāze. Tiklīdz ir kāds pavēnis, apakšā mudīgi uzaug dārziņš.
Oāze te ir arī enerģijas ziņā – dienas laikā bez nekādiem kompleksiem deg ceļa apgaismojums.
Pat vienkāršākām ēkām netiek pažēlots nedaudz pūļu kāda sienas ornamenta izveidei.
Saulei spoži rietot sanāk pamanīt arī pavisam spoži baltu kamieļu bariņu.
Un tad jau arī satumst, visā krāšņumā atklājoties Saūdu kaislībai uz diožu virtenēm. Tās te karina pat brīdinošos nolūkos ceļa remontdarbu laikā, nerunājot nemaz par visneiedomājamākajiem pilsētu noformējuma dekoriem.
Jau vēlākā vakarā nonākam Taifas pilsētā, kas ir pavisam netālu no Mekas. Jāuzkrāj spēki, nolemjam ieturēties vietējā ātrās ēdināšanas leģendā Al Baik, ar cālīti-miljonāru logotipā.
Kad cālis ir apskrubināts, navigācijā tiek ielikts ceļojuma galamērķis Džida, dodamies. Milzu digitālās ceļazīmes gan mēģina no šī soļa atrunāt.
Un tad notiek misēklis. Satiksme ir spraiga, jūtami virs 100 km/h. Turamies vidējā joslā, telefonā navigācija rāda treknu svītru taisni uz priekšu. Un tad negaidīti materializējas divas ceļazīmes. Obligatory for Non Muslims norāda uz mazu, neapgaismotu nobrauktuvi kaut kur tumsā pa labi, savukārt tieši virs joslas, pa kuru traucamies mēs, ir teksts Muslims Only! Pagūstu vien šo faktu nobildēt, taču noreaģēt un pārkārtoties, lai nogrieztos pa labi vairs neizdodas. Pabraucam garām un drīz vien esam pie mītiskā milzu kontrolpunkta, kas stiepjas pāri visām joslām un kurā uniformēti kungi ieskatās automašīnās, lai nepieļautu neticīgo iekļūšanu Svētajā Pilsētā. Mums paveicas, jo tikumības vagari tieši ir iegrimuši spraigā sarunā un mūsu Hyundai nepievērš nekādu uzmanību.
Beidzot noorientējamies un saprotam, ka navigācija, ignorējot mūsu ticību, ir izdomājusi vest pa iekšējo apvedceļu, kas atrodas jau aiz tikumības kontrolpunkta. Viss būtu labi, taču māc neliela, urdoša baža, ka, izbraucot Džidas virzienā varētu būt vēl viens kontrolpunkts, kurā jau būtu grūtāk pierādīt faktu, ka braucam tikai pa apvedceļu. Nu, vismaz pa logu var ar savām acīm vērot leģendāro, jopojām nepabeigto Abraj Kudai gigaviesnīcu, kas atrodas teju pie paša svētuma epicentra, melnā kuba, Kaabas. Normāla gigantomānija, kas var mēroties spēkiem ar Ziemeļkoreju – plānotās izmaksas 3,5 miljardi dolāru, 10 tūkstoši istabu. Šajā brīdī esam no tā tikai kādu 5 kilometru attālumā. Piedzīvojot šo visu, papildu emocijas sniedz arī gluži vienkārši nenormālā satiksme, kurā pa svaigi ieklātu asfaltu bez vēl iezīmētām joslām negantā ātrumā haotiski mauc simtiem karstgalvju.
Tuvojoties ārējam apvedceļam spriedzīte aug, taču mums noveicas. Nekāda kontrolpunkta Džidas virzienā vienkārši nav. Un te atliek vien nopriecāties par jau citu ceļazīmi, kas mēģina šaipusē braucošos neticīgos nodabūt no ceļa. Esam pamanījušies apmeklēt Meku nesodīti. Jau mājās esot un meklējot informāciju par šāda pārkāpuma sekām, internetos atrodamās atbildes nav viennozīmīgas. Sākot no izraidīšanas no valsts un beidzot ar brīdinājumu un izvešanu no pilsētas. Nez, pēdējā vakarā pirms izlidošanas mājup šīs hipotēzes negribējās pārbaudīt.
Islams, protams, mūs nekur nepamet. Viesnīcas numurā sagaida neistrukstošais Korāns un lūgšanu paklājiņš.
Pēc tik spraigiem piedzīvojumiem bišķi jāatlaiž. Ūdenspīpe būs pašā laikā.
Uz kafejnīcas putekļainā galdiņa vēl gan pirms tam nākas spraigi vienoties par šīs baudas cenu ar angliski ne vārda nerunājošu oficiantu.
Dūms kopā ar atdzesētu vīnogu aliņu šķiet debešķīgs. Jau dziļā naktī dodoties atpakaļ uz viesnīcu atklājam visu diennakti strādājošu supermārketu, kurā visas preces izvietotas vairumtirdzniecības cienīgos apjomos. Vai varbūt tas ir kāds viltīgs veids, kā ar astoņām konservu šķirnēm piepildīt visu lielveikalu, nez.
Nākamajā dienā nododam autonomā mašīnu. Par spiti labi zināmajam, starptautiskajam zīmolam, kantori vajā dažādas neražas. Nestrādā ne karšu aparāts, ne printeris. Nomas darbinieks mani ar to pašu daudz pieredzējušo Hyundai ved uz bankomātu.
Līdz braucienam uz lidostu vēl atliek dažas stundas, kas izmantojas, izmetot pēdējo aplīti pa Džidu. Vērtīgi, jo attopos, ka paklāju aušanas pasākums patiesībā ir tas pats, kas printeris!
Naftas reģions liek par sevi manīt arī autoparkā.
Daudzviet pilsētā redz vietējo rūpes par dzīvniekiem. Trauciņi kaķiem padzerties, dāsna baložu baru subsidēšana ar baltmaižu drupaču centneriem un tamlīdzīgas cilvēciskuma izpratnes. Tomēr šīm rūpēm ir viena blakne – dažviet kāds ielas stūris var pārvērsties par slikti smakojošu pūstoša ēdiena aizgaldu. Šeit viens tāds piemērs.
Vēl aplītis pa vecpilsētu, apskatot joprojām manuālu preču piegādi šauro ieliņu veikaliņiem.
Jāieķer arī kāda zobbirstu kociņu buntīte mājiniekiem. Kas diemžēl, laicīgi neizpakota no koka sulu sargājošā celofāna, ātri vien pārvērtās pelējumsēņu ballītē.
Pusdienlaikā esam liecinieki vecpilsētas tirgotāju autentiskajām ieturēšanās paražām.
Arī ēstūžos pusdienlaikā čum un mudž.
Atvadāmies no Al Balad, cerams, ka līdz maz iespējamajai nākamajai tikšanās reizei modernizācija nebūs uzvarējusi vēl palikušo autentiskumu pilnībā.
Pamazām jādodas uz lidostu. Pa ceļam ieraugām sirsnīgu pieminekli, kā šķiet, arābu kaulēšanās mākslai.
Izsaucam Uber un kopā ar vadītāju pa ceļam noskatījāmies arī kādu jūtūba koncertu.
Pēdējā nianse, kas pamanās pie pašas lidostas, ir milzīgā platībā izbūvētie saulsargi Mekas svētceļniekiem Hadža laikā. Īsi pēc mūsu brauciena, jūnijā uz ikgadējo svētceļojumu te vienlaikus sagāzīsies pusotrs miljons ticīgo. Loģistikai jābūt pietiekoši virtuozai. Mums, savukārt, laiks doties pretējā virzienā, atpakaļ uz ziemas pelēkumā salstošo Eiropu.
Līdzās vispārējai vietējo cilvēku laipnībai un viesmīlībai, Saūda Arābijai, protams, ir arī otra puse. Viena no divām valstīm pasaulē, kuras oficiālajā nosaukumā ir valdošās dinastijas uzvārds (otra ir Jordānijas Hašemitu karaliste) – šī zeme tiek valdīta ar stingru roku, dažādos demokrātijas indeksos vērtēta kā Hard Autocracy. Ikdienā to manījām ievērojamajā policijas automašīnu klātbūtnē ielās un, protams, vēlīgajos prinču portretu skatienos no burtiski katra veikaliņa sienas. Par spīti samtainajam acu skatienam, kroņprincim Mohammedam bin Salmanam, īsāk sauktam par MBS, ir ļoti pretrunīga reputācija. Pēc kādas īpaši skandalozas un nežēlīgas oponenta (pagūglējiet "Jamal Khashoggi") pazušanas, princis tika pie iesaukas Mr. Bone Saw. Nu, toties ledusskapja magnētiņi viņiem sanāk skaisti.
Savelkot kopā visu šajā valstī pieredzēto – tur ir vērts aizbraukt, lai pieredzētu milzīgas, vēl nesen faktiski nepieejamas, konservatīvas valsts transformāciju un atvēršanos pasaulei. Lai paspētu apskatīties Džidas vecpilsētu, kamēr tā nav pārvērsta 1001 nakts pasaku butaforijā. Lai piedzīvotu sajūtu, ka joprojām esi viens no ļoti retajiem rietumniekiem uz ielas, tajā pašā laikā izbaudot jebkādas uzbāzības trūkumu. Aizbraukt ir vērts, taču to, vai aizbraucot vēlies neizbēgami atbalstīt šīs valsts iekārtu ar savu eiro – jāizlemj katram pašam.