Senegāla skaitās viens no veiksmīgākajiem postkoloniālajiem transformācijas uz demokrātiju piemēriem. Protams, šeit ir savas nianses, taču atšķirībā no kaimiņzemju spilgtajiem piedzīvojumiem, šī valsts ir teicamniece. Bijusī Francijas kolonija – attiecīgi skaidra arī valoda un lielā mērā arī kultūras telpa.
Esmu lasījis viena pieredzējuša ceļotāja viedokli par to, ka franciski runājošās Āfrikas valstu iedzīvotāji pret ceļotājiem ir nedraudzīgāk noskaņoti, nekā angliski, vai portugāliski runājošie. Mūsu šī ceļojuma pieredze trīs valstīs ar attiecīgajām valodām liek piekrist šim apgalvojumam, taču tas vairāk attiecas uz Dakāru – dienvidu provinces Kasamansas iedzīvotāji nelikās tik lecīgi. Tomēr neviens te pārāk nemīl kameru, tāpēc fotografēt bieži vien nācās diezgan diskrēti.
Nonākam šeit dienvidos ar mērķi izmēģināt vīzas iegūšanas laimi Gvinejas-Bisavas konsulātā, kā arī izvairīties no Gambijas vēlēšanu neprognozējamajām sekām. Robeža no Bandžulas atrodas pavisam netālu, to sasniedzam ātri. Taču tad gadās neraža – uz vairākām stundām iestrēgstam busiņa piepildīšanās gaidīšanas rituālā. Kad tas tomēr ir galā – samērā ātri nonākam Kasamansas lielākajā pilsētā Ziguančorā. Apmetušies interneta meklētājos neatrodamajā, brīnišķīgajā Hotel de Flamboyant, ejam izpētīt pilsētu. Sākam ar skvēru.
Pirmais iespaids nav pārāk labs, taču ar laiku mainās. Izrādās, izejam pludmalē vispiešmucētākajā iespējamajā vietā. Jā, jā – cūka dubļus atradīs, kā tautā saka.
Tomēr sākumā šķiet, ka Gambijas prezidenta vēlēšanas ar visām izrietošajām sekām nupat būtu notikušas tieši šeit.
Abi ar Ivaru nospriežam, ka salīdzinot ar Gambiju cilvēki šeit ir daudz drūmākām sejām, šķiet nomāktāki. Šī fotogrāfija nav tikai sakritība.
Nevar jau zināt, varbūt viņiem sāp acis par vietējo jauno projektu arhitektūru?
Smaidi nezib.
Ielas malā ievēroju šādu pret trotuāru atvērta tipa biroju. Ar ko meitene nodarbojas, tā arī netapa skaidrs.
Kādā citā ieliņā uzsākts vērienīgs labiekārtošanas projekts, kas ir diezgan lielā kontrastā ar ēku stāvokli. Mans austrumeiropieša prāts no prieka met kūleni, čukstot, ka mēra krustdēlam īpašumā ir neliela bruģa rūpnīciņa.
Viens no skaistākajiem logotipiem, kādu līdz šim esmu redzējis.
Bērnus te neminstinoties liek pie darba – lai tirgo cigaretes, saldumus un kafiju.
Zaļumu pilsētā pietiek.
Tie arī tiek kaut kur vesti.
Nevaru vien nopriecāties par sieviešu tērpu košajām variācijām.
Mototaksists atpūtā.
Ejam meklēt Gvinejas-Bisavas konsulātu. Klīstam pa dzīvojamo rajonu ieliņām, pa ceļam novērojot vietējo dzīvesveidu. Puikas ārā spēlē galda futbolu.
Konsulātam jābūt kaut kur tepat ap stūri.
Ļoti dzīvīgs stadions turpat pie diplomātiskās iestādes, visiem pat tajā nepietiek vietas – viena no spēlēm notiek arī turpat uz smilšainās ielas. Futbols šeit ir ļoti populārs, visi sīkie sapņo kļūt par nākamajām Premjerlīgas zvaigznēm.
Paralēli futbolam turpat ielas malā tiek taisītas un arī izstādītas visnotaļ iespaidīgas mēbeles.
Mikroskopiska pop-up kafejnīciņa, kas te parādās brīžos, kad tante atnāk uz ielas stūri, noliek plastmasas krēslu un no līdzatnestajiem pāris spaiņiem izceļ visus piedāvājamos labumus.
Trāpām arī meiteņu sporta tērpu parādē.
Vietējo logu īpatnība – te ļoti populāras ir regulējamas stikla žalūzijas.
Nākamajā dienā dabūjam vīzu un uzreiz dodamies uz autoostu. Milzīgā teritorijā izvietojušies desmitiem pasažierus gaidošu busiņu visos virzienos. Starp tiem staigā dažādu lietu tirgotāji – šeit redzams pulksteņu un saulesbriļļu pārnēsājamais panelis.
Senegālas īpatnība, atšķirībā no apmeklētajām kaimiņvalstīm – ciematos iedzīvotāji paši uz ceļa izvieto šķēršļus, kas liek samazināt ātrumu apdzīvotā vietā. Ideja izskatās visai aizdomīgi, tomēr strādā.
Džinsu diena.
Ogļu vagonu vietā tiek izmantoti ogļu maisu velosipēdi.
Redzot šādu skatu ceļmalā, neviļus satrūksties – Āfrikā mačetēm nav tā labākā slava.
Kokos bieži redzami vietējie stārķa izstrādājumi – marabu. No attāluma teju neatšķirami.
Tie mēdz ligzdot kolonijās un burtiski ieņem veselus kokus, noklājot visu, kas apakšā ar dūšīgu balta klīstera kārtu. Garāmgājējs bažīgi pēta, vai nedabūs porciju sev uz galvas.
Dārgs džips kontrastē ar nedārgu arhitektūru. Šai ziņā – kā dažviet pie mums.
Ir svētdienas rīts, ielās mierīgi pastaigājas ne tikai cilvēki.
Izmetam līkumu līdz zivju tirgum.
Marabu pacietīgi gaida ūdensmalā.
Grozi kā gribi – liels.
Panorāma.
Analogais transports mājup no tirgus.
Šajā vietā stāstā iespraucas neliela ģeogrāfiska nobīde, ko gleznaini atdalīsim ar šo skaisto baobaba koka augļu bildi. Uz Dakāru no šejienes sākumā iecerētā prāmja vietā aizlidojam ar lidmašīnu. Par to būs atsevišķs stāsts, taču Senegālas iespaidus turpinām ar redzēto pa ceļam no Dakāras atpakaļ uz Bandžulu Gambijā.
-----
Lai gan ir agrs rīts, Dakāras ielas jau pārblīvē sastrēgumi. Mikriņi ir tik pārbāzti, ka daļa pasažieru karājas ārpus aizmugurējām durvīm.
Mazliet vizuāli neveikla situācija kādā ceļmalas mājdzīvnieku tirgū.
Kad tuvumā nav mammas kāju, pie kurām paslēpties, noder arī gultas piedāvātās.
Ceļmalās mētājas ne tikai gultas, bet arī reliģisko līderu portreti.
Kāda nepretencioza pilsētiņa pa ceļam.
Modes butiks ir drošībā.
Ieliņas, kurās var atgadīties jebkas. Vai arī neatgadīties.
Glezna, citādi šo nevaru nosaukt.
Un tad sāk parādīties baobabi!
Veseli meži ari tiem.
Šis koks ir brīnišķīgs, tā siluets ir atpazīstams arī no liela attāluma.
Te, protams, tiek mēģināts audzēt arī citas sugas, tomēr karalis ir skaidrs.
Ķieģeļu rūpnīciņa baobaba ēnā.
Kas šī varētu būt par šķiedru?
Skaista senegāliešu madāma.
Izskatās, ka skolas forma tikpat labi noder arī sporta stundu laikā.
Ik pa laikam šoseju šķērso gani ar lieliem, lēniem lopu bariem.
Ratu un zirgu laukums. Droši vien notiek kāds vietējā līmeņa EXPO.
Kādā brīdī asfaltētā šoseja pazūd un mēs sākam braukt pa plašu, izžuvušu gultni.
Teju sālsezers.
Autentisks ciematiņš.
Vēl viena jauno futbolistu kalve.
Kā jau Francijas ietekmes sfērā – bagetes neviens nav atcēlis.
Nedaudz apokaliptiska krastmala.
Kungs ar spieķi ēnā zem koka mazliet atgādina ķīniešu imperatoru. Un nenoliedzami te izskatās galvenais.
Un pirms pašas Gambijas robežas – pēdējais Senegālas lopu bars pāri šosejai. Kā plūdi, lēns un nenovēršams. Atliek tikai nogaidīt. Atvadāmies no grūti komunicējamās franču valodas vides un vēl nenojaušam, ka sastapšanās ar gaidīto angliski runājošo gambijiešu viesmīlību izrādīsies mēģinājums izspiest no mums naudu teju skaidrā angļu valodā.
Turpinājumā – piedzīvojumi Senegālas leģendārajā galvaspilsētā.