Kad plānoju savu braucienu uz Ņūfaundlendu, ieskatos kartē rūpīgāk. Lūk, salas dienvidos vīd divas saliņas, kas no pārējām atdalītas ar robežlīniju. Sāku interesēties vairāk – izrādās, ka tā vairs nav nekāda Kanāda, bet gan Francijas aizjūras teritorija! Pēdējā dažus gadsimtus atpakaļ esošās milzu impērijas palieka Ziemeļamerikas kontinentā, francūžiem iemetot krūmos gan Kvebekas, gan Luiziānas, gan visas pārējās šeit esošās daudzās bises. Nu ko, ir skaidrs, ka iespēju laist garām nedrīkst. Lidojumi šurp ir nežēlīgi dārgi, tāpēc otra opcija ir prāmītis, kas ved šurp no Ņūfaundlendas pilsētiņas ar brīnišķīgu nosaukumu – Fortune. Ir rudens, prāmis vairs nekursē katru dienu, tomēr pamanos savā grafikā visu salikt tā, lai varu Senpjērā pavadīt divas naktis un arī veiksmīgi tikt atpakaļ pie sava īres auto, kas mani pacietīgi gaida Kanādā. Prāmis automašīnas neved, un godīgi sakot, Senpjērā arī īsti daudz nav kur aizbraukt. Viss ir tik mazs, ka pāris stundās izstaigājams kājām. Nedaudz vairāk kā seši tūkstoši iedzīvotāju. Burtiski drupača Francijas.
Fortūnas ostā rūsē dažādi izteiksmīgiem nosaukumiem apveltīti zvejas kuģīši.
Esmu sagatavojies ērtam ceļojumam ar cerību arī pārbraucienu pavadīt uz klāja. Mans sapnis tiek ātri apcirpts – ātrums ir liels, viļņi lieli, nevienam netiek ļauts iet ārā. Tā vietā tiek piedāvāti šādā siltumnīcas plēves stadijā aizķepuši logi ar skatu uz majestātisko okeānu. Nu ok.
Viļņi tiešām ir lieli un daļa pasažieru drīz vien sāk enerģiski lietot sēdekļu atzveltnēs bagātīgi izvietotos vemjammaisiņus. Atmiņā palicis arī kāds sākotnēji lecīgs vīrietis, kurš savas sirdsdāmas priekšā visādi iztaisās, taču kādā brīdī arī neiztur un neticamā lecienā iegremdē galvu stūrī esošajā atkritumu mucā, lai dūšīgi atbrīvotos no sava satura. Kuģa komanda rēc un jautā kungam, vai viņš gadījumā nav futbola vārtsargs, ka spēj veikt tik profesionālu horizontālo lidojienu. Man kaut kā izdodas noturēties bez zaudējumiem.
Francijas aizjūras teritorijas parasti aprīkotas ar visiem pamatzemes atribūtiem – ceļazīmes, automašīnu numuri, karogi – viss arī Āfrikā izskatīsies tāds pats kā Francijā. Naivi iedomājos, ka varbūt te pat varētu būt spēkā ES kolektīvais telefona tarifs. Taču tas tiešām ir naivi – nekāda Šengena te nav – pasē tiek iespiests zīmogs un tarifi ir tikpat draudzīgi kā Kanādā. Pirmais iespaids – ostas robežpunkts izskatās diezgan provinciāli.
Nu ko, ejam skatīties.
Mājiņas ir krāsainākas kā Ņūfaunlendā, viss ir krietni sapucētāks un akurātāks. Izskatās, ka Francijas valdība gana dāsni dotē šo savu mazo aizokeāna hobiju. Piemēram, lai izvairītos no draugu būšanas, policisti te tiekot importēti no cietzemes un, kā man teica vietējie, algas tiem te esot pat par 40% lielākas kā Francijā.
Tīrība, kārtība, tukšums.
Eiropas Savienības auto numurs Ziemeļamerikā.
Ir arī kaut kādas dīvainas, paštaisītas numuru variācijas.
Jumta strādnieki savu drošību uztic vecam Renault.
Pilsētīņā teju visur ir perfekts asfalts un faktiski neviena gruža.
Dūšīgākās ziemās gan te mēdz izskatīties nedaudz citādi.
Viegli vieglprātīgi francisks dekors. Atkritumu kastes gan precīzi tādas pašas kā Ņūfaunlendā.
Pret vakarpusi beidzot ieraugu arī dažus vietējos iedzīvotājus.
Centra nomalē ir iespaidīga kapsēta.
Jēzus tiek izvietots guļus uz kapavietu betona virsmām, nedaudz atgādinot atpūtniekus Spānijas pludmalēs.
Tepat kapsētā arī negaidīti cilvēcisks un simpātisks piemineklis pasaules karā kritušajiem karavīriem. Tā kā Senpjēra ir Francijas daļa, jauni vīrieši bija spiesti doties karot uz Eiropu arī no šejienes.
Māju ieejas vēja dēļ nopakotas ar šādām pretbrāzmu piebūvītēm.
Kāds tā arī nav spējis aprakt veco kaķīti un tā izbāzeni ielicis savas istabas logā.
Klīstu pa tukšajām ieliņām un pēkšņi, vou, dzīviba! Vesels bars pilsētnieku sapulcējies kādā laukumā starp mājām un spēlē tradicionālo franču bumbu spēli – petanque.
Skati vietām ir ļoti iespaidīgi, tāds mazs Sanfrancisko.
Nolemju izpētīt pārējo salu un dodos kalnā.
Nav jākāpj pārāk tālu, lai pēkšņi pārskatītu teju visu karalisti.
Un tad pēkšņi sākas daba.
Vienīgais Senpjēras mežs, apmēram hektāru liels. Nekas augstāks salā neaug.
Toties te ir savs ekvivalents Zelta Rudenim. Rubīnrudens. Mazu, brūkleņveidīgu augu lapiņas kļuvušas sarkanas, iekrāsojot veselas pauguru nogāzes.
Vēl mazliet augstāk aug tikai akmeņi. Tālumā redzama otra sala – krietni lielākā, taču stipri mazāk apdzīvotā Mikelona. Šaurums starp abām salām tiek uzskatīts par ļoti bīstamu kuģošanai, šajos ūdeņos esot līdz pat 600 kuģu vraku.
Nonāku salas augstākajā punktā. Vējš ir tik stiprs, ka var burtiski stāvēt 45 grādu leņķī pret to.
Kāpju atpakaļ uz pilsētu.
Nomalē uzcelta visai moderna.. termocentrāle?
Vispār patīkami skatīties, ka vietējiem ir salīdzinoši gaumīga izpratne par arhitektūru un pilsētvidi.
Kompozīcija.
Vēsturiski te viss ir par un ap zvejniecību. Domāju, ka tas ir arī iemesls, kāpēc Francija liedzās pamest šo zemes krikumu – bagātīgi zvejas lauki apkārt tam. Mūsdienās, savukārt, notiek cerīgi izpētes darbi naftas un gāzes lauku meklējumos.
Testosterons.
Pag, ko te ir aizmirsuši briti?
Nosacīti gaumīgs jaunais projekts.
Valdības ēka.
Kopumā jau, protams, neliels provinciālisms te ir jūtams. Kaut vai skatlogu noformējums.
Politiskās partijas štābiņš.
Mis Senpjēra un Mikelona birojs dāsni izlicis logā savu preci.
Te pat ir savs Francijas televīzijas atzars. Un svin 50 gadu jubileju.
Autosalons, no kura jāizbrauc caur logu.
Basku karogs. Daļa ieceļotāju ir šīs tautas pārstāvji, tāpēc to var manīt plīvojot gan atsevišķi, gan arī iedizainētu provinces karogā.
Jūtama ir arī basku kultūra. Lūk, piemēram, tradicionālās spēles pelotas laukums.
Dzīvība vairāk gan joprojām manāma petangas laukumā.
Kāpnes, kas ved uz debesīm, ir nedaudz apdrupušas.
Tikpat, cik klusas un mierīgas ir debesis virs vietējās lidostas.
Lidojumu nav pārāk daudz.
Senpjēras nomale atklāj arī dažas mazliet haotiskākas saimniecības.
Bērni dauzās pa klusajām ieliņām.
Pilsētas sporta laukums.
Galvenais lielveikals.
Grafiti.
Estētiskais elements.
Salas smilšu pulksteni atgādinošo kontūru nereti var manīt vietējo uzņēmumu noformējumos.
Pa ieliņām arī šeit braukā ziemeļamerikāņu skolu autobusi. Tikai franciskoti.
Stenlija kausa izstrādājums.
Vietējās baznīcas rokturis ir kristiešu simbola, zivs formā.
Senpjēras sveiciens Krievijai!
Pilsētas centra parkā nav koku, toties ir šāds Titānika motīvs.
Kā Senpjērieši izklaidējas? Pamanu šo vietu un vakarā noteikti nolemju tajā iegriezties.
Dodoties uz naktsdzīves epicentru, top skaidrs, ka naktī šī vieta ir vēl krietni klusāka un tukšāka kā dienā.
Esmu pārsteigts – te ir veseli divi pāri ielai savstarpēji konkurējoši bāri, kas šai nomalei ir neticami advancēti gan dzērienu, gan atmosfēras ziņā. Vietējie ir iereibuši, taču absolūti neagresīvi, un izrāda pieklājīgu interesi par svešinieku. Te dabūjams pat vietējais alus!
Otrā bārā atmosfēra ir mazliet nomācošāka – notiek pensionāru deju vakars.
Šādā vietā ir viegli mosties bez paģirām. Pamazām jādodas uz prāmi. Pa ceļam pamanu vēl dažas detaļas. Tipisks vietējais drēbju žāvējamais stiprajā vējā – šādas konstrukcijas ar ritenīti ir pie daudzām mājām.
Ciku-caku dekorācijas.
Spēcīgs, avangardisks pieteikums kāpņu risinājumā.
Izrādās, jehovieši tikuši pat līdz šai mīlīgajai nekurienei.
Nu viss, tagad gan uz prāmi. Taksim pat neuzzvanu – osta ir pārāk tuvu.
Lietas te notiek sirsnīgi un vienkārši.
