Šoreiz – neliels stāsts no Seulas ēnainās puses. Prostitūcija šeit teorētiski skaitās nelegāla, taču, kā daudzviet pasaulē – valdība mēdz pievērt acis uz to. Pilsētā ir vairāki vieglas uzvedības rajoni, taču tikai viens orientējas uz ārzemniekiem. Līdzīgi kā Japānā, šis dalījums tiek uztverts strikti un sevi cienošs korejietis nekad neietu pie meitenes, kas izklaidējas arī ar bālģīmjiem. Internacionālais pasākums arī loģiski atrodas ārzemnieku visvairāk apdzīvotajā, izklaides rajonā Itaevonā un saucas sirsnīgi – Hooker Hill. 

Tepat blakus atrodas arī liela ASV karabāze, kas, par spīti neretiem virsnieku liegumiem, dāsni mēdzot kvartālam piespēlēt klientus. Shēma ir vienkārša – pēc ieiešanas bārā, tiek piedāvāts nopirkt pārcenotu dzērienu, un tad tiek apspriests darījums. Vairāk par 75 eiro par pilnu servisu maksājot tikai galīgi zaļknābji un naivuļi. Salīdzinot ar Bangkokas industrijas vērienu, Hooker Hill izskatās ārkārtīgi kusli. Taču, izejot līkumu pa galveno ieliņu, durvis sāk vērties un piedāvājumi notikt. Saprotams, lielā fotokamera šeit ir nevietā, tāpēc pastaigas laikā plaukstā noslēpjas neliels GoPro, ar ko arī izskaidrojama attēlu aizdomīgā kvalitāte, piedošanu. Pirms stāsta – viena svarīga piezīme. Šis ir tikai un vienīgi neitrāls notiekošo procesu vērojums no malas bez kāda ideoloģiska mērķa atbalstīt vai kritizēt šo industriju un tās darbinieces. 

Sāku soļot. Šis tiešām arī ir pakalns, ceļš ved diezgan stāvus augšup – simboliski iedvesmojot kungus uz varoņdarbiem.

Ielas sākums ir patumšs, bet mazliet augstāk parādās krāsas. Garām soļojot, neonizēto bāriņu durvis paveras, meitenēm izsakot aicinājumus ienākt.

Mazliet patērzēju ar daiļavu, ievācot informāciju par tāmi.

Paugura augšpusē kādu bāru apdzīvo jau krietni cienījamāka vecuma kundzes, ko nespēj noslēpt pat neticami bieza grima kārta.

Lai gan ir apmēram vienpadsmit vakarā, ieliņa ir aizdomīgi klusa. Varbūt vēl par agru?

Bāri maskējas aiz nevainīgiem nosaukumiem.

Taču biznesu nenoslēpsi. Pie bankomāta novērojams randiņš neļaus samelot.

Nākamajā dienā apmeklēju otru slavenāko meiteņu epicentru – iecienītāko vietējo vidū un vienu no trim lielākajiem Seulā. Taču neraža, esmu nokavējis! Burtiski pēdējā mēneša laikā tas ir izdemolēts un drīzumā tiks nojaukts, lai atbrīvotu vietu lielam nekustamo projektam. Tikai dažus mēnešus atpakaļ te izskatījās apmēram šādi – dažas bildes no internetiem.

Kopā dažās ieliņās sarūmējās veseli 156 bordeļi ar vairāk kā 1000 dāmām. Lielākā popularitāte rajonam esot bijusi deviņdesmitajos. 

Rajona nosaukums ir kombinācija no turpat blakus esošās dzelzceļa stacijas un trīsciparu skaitļa, kas apzīmē te kādreiz braukušo autobusa līniju – Cheongnyangni 588. Sarunvalodā tas izklausās vēl mīļāk, korejiski šie skaitļi skan Oh Pal Pal.

Pēc tam, kad 2004. gadā likums prostitūciju padarījis nelegālu – ar teorētisku sodāmību gan pakalpojuma sniedzējiem, gan klientiem – pircēju skaits strauji samazinājies. Pasākumam nepalīdz arī straujā online virziena attīstība industrijā.

OK Google, paldies, tālāk es pats. Kad ierodos objektā, viss ir tukšs un kluss.

Izdemolēšana jau ir notikusi.

Līdz 2020. gadam te sola uzsliet 65 stāvus augstu debesskrāpi un attīstīt darījumu rajonu.

Ieliņas ir izmirušas, kopā ar mani te manāmi vēl tikai pāris tādi paši interesenti.

Bija sarkanie lukturi, tagad ar sarkano krāsu aizpūsts spogulis.

Citviet demontāža gājusi tālāk – jau slienas tādi kā celtniecības žogi.

Industriāli.

Kāpnītes veda uz augšstāva atpūtas istabām.

Izskatās, ka demontāžas pirmā fāze bijusi prasta, huligāniska visa sadauzīšana, lai vienkārši izdzītu mazo bordeļu darbinieces. Ēkas nojauc pēc tam.

Par spīti uz spoguļiem izgāztajam naidam, bijušo skatlogu stikla lauskas ir rūpīgi savāktas.

Uguni toties joprojām var nodzēst.

Dažviet vitrīnas ir saglabājušās, bet arī uz tām redzami tuvīnā likteņa treknie krusti.

Un tad mani sagaida pārsteigums. Pašā rajona stūrī viens kantoris joprojām ir atvērts! Darbiniece īsina laiku adot.

Dāmas neizskatās kā tikko vidusskolu pabeigušas. Internetā var izlasīt šausmu stāstus par naiviem seuliešiem, kas atsaukušies padzīvojušāku kundžu aicinājumiem. Un tad sapratuši, ka istabā viņus ievedusī vecmāmiņa nav vis iestādes patronese, bet gan tūlīt sniegs spilgtus atpūtas pakalpojumus.

Viņas kategoriski nevēlas fotografēties, ko var saprast. Skats ir sirreāls – pēdējās divas sievietes izdemolētā milzu bordeļu rajonā.

Pietiks, dodos prom.

Kad esmu atpakaļ pie stacijas – pēdējais pārsteigums. Ar motorolleru pie manis piebrauc kungs. Acīmredzami, ka abu sieviešu izsaukts. Viņš diezgan agresīvi korejiski ar mani skaidrojas, rāda uz kameru. Pielietoju savu klasisko taktiktu šādās konfliktsituācijās – tēloju labticīgu tūristu muļķi, par ko, starptautiskus vārdus lietojot, smaidot viņam paziņoju un dodos prom. Kādu kvartālu vēl ir mazliet neomulīgi, nepamet sajūta, ka viņam varētu pievienoties papildspēki, kas pieliktu punktu manam fotoaparātam. Taču viss beidzas labi – neseko ne motorollers, ne represijas.