Par Singapūru dzirdēti dažādi nostāsti un stereotipi. Ekonomiskais tīģerlēciens, no nabadzīgas Lielbritānijas kolonijas dažu desmitu gadu laikā kļūstot par vienu no bagātākajām un veiksmīgākajām pasaules valstīm. Sterilā tīrība, valstij pat aizliedzot importēt potenciāli piemēslojošo košļājamo gumiju (izņemot to, kas ārstnieciskiem nolūkiem). Likumi, kas padara iespēju valstī braukāt ar savu personisko auto par tikai ļoti pārtikušu cilvēku nodarbi. Un, protams, arī ārkārtīgi striktā attieksme pret narkotikām un to kontrabandu, kas ārzemju ciniķiem liek dēvēt šo paradīzes nostūri par "Disnejlendu ar nāvessodu". Līdzīgs termins tiek veltīts arī šeit bangojošās patērētāju kultūras dēļ – "vienīgais lielveikals, kam ir pārstāvja krēsls ANO". Vienvārdsakot – vieta intriģējoša. Skatamies.
Jau pielidojot ir skaidrs, ka te viss notiek diezgan nopietni. Singapūrā atrodas šobrīd otra lielākā konteineru osta pasaulē, piekāpjoties tikai Šanhajai.
Nomales guļamrajoniem par prieku arī jahtiņas pulcējas skaistā riesta dejā.
Pēc apdzīvotības blīvuma valstī Singapūra piekāpjas tikai Monako. Taču te viss risināts gana gudri, un pilsētplānotāji pamanījušies pusi valsts teritorijas izbrīvēt dažādiem zaļumiem. Tāpēc šī vieta tiek dēvēta arī par Dārzu Pilsētu. Tas ir brīnišķīgi, taču vēlāk redzēsim, kā dažos rajonos cilvēki saspiežas tajā atlikušajā pusē valsts teritorijas.
Vietas pietiek arī plašam golfa laukumam.
Svaigi rūpnieciskie rajoni pie pašas lidostas.
Katru viesi sagaida sirsnīgs bezpieturzīmju brīdinājums. Pretnarkotiku likumi ir ļoti skarbi un attiecas uz visiem, arī ārzemniekiem. Pat ja kāds tiek pieķerts trafikingā lidojot caur valsti tranzītā un nešķērsojot muitas un robežsardzes pārbaudes joslu – iznākums ir neizbēgams – pakāršana nākamajā piektdienā pēc sprieduma nolasīšanas. Sodāmas skaitās arī narkotiku lietošanas pēdas organismā, pat, ja tas ir noticis, vēl neiebraucot Singapūrā. Par šo, protams, nekar, taču lieli naudassodi, vai pat paviesošanās cietumā ir reāla. Papildu spriedzīti notur fakts, ka policija lidostā dažreiz rīko kontroltestu akcijas dārgo valsts viesu urīnam. Par atsacīšanos kooperēties arī draud sirsnīgs sods.
Pa ceļam no lidostas pilsētu plosa skarbs tropu lietusgāziens. Pirmā detaļa, kas visur krīt acīs – jumtiņi virs daudziem trotuāriem, kas palīdz neizmirkt biežajās un pēkšņajās lietavās.
Lielākā iedzīvotāju grupa, ap 75%, ir ķīnieši. Viņu un arī angļu valodas ietekme ir vispārjūtama, pārējās lielās iedzīvotāju grupas, indiešus un malajiešus, atstumjot mazliet ēnā.
Taču svarīga informācija draudzīgi tiek iztulkota visās valodās.
Vieta skaitās ļoti droša. Taču uzeju arī šādu policijas cepienu par kaut ko pagājšnedēļ notikušu.
Automašīnām ir skaistas, melnas numurzīmes, pēc britu parauga.
Visur ir gana tīrs, un metro ir tiešām sterils – taču džungļu klimats paņem savu un ēku sienas mēdz sākt apdzīvot augi un pelējuma valsts pārstāvji.
Arī darījumu rajonā ir daudz detaļu, kas piesien aci. Kā piemēram šie krāsu kontrasti.
Vai kādas biroju ēkas vestibils ar izgaismotu mākslīgo ūdenskritumu.
Debesskrāpju puduris ir blīvs un starp ēkām demonstrē jocīgus komercreklāmas elementus.
Skulptūra, kas veltīta mēģinājumam sakārtot mana tēta garāžu.
Uz betona bizneskastu fona teju sirreāli izskatās vēsturiska metro ieeja. Kas, ļoti iespējams, arī ir butaforija.
Britu mantojums ir jūtams. Ejot garām tādai ēkai, pilnīgi sadzirdi Čērčila frakas čaukstu kapličā kaut kur tālu Eiropā.
Par Dārzu Pilsētu nav melots. Zaļuma kušķi spraucas no visurienes, nemaz nav sajūta, ka patiesībā soļo pa noslogotas autostrādes malu.
Uzraksti uz zīmēm dažviet ir pat piecās valodās.
Nonāku līdz ar valsts simboliem pārblīvētajai krastmalai. Marina Bay Sands viesnīca, ūdeni vemjošs jūraslauva un lotosa formā uzplaukušais, tā sauktais Mākslzinātnes muzejs neskaitāmajos tūristos izraisa masveidīgu vēlmi fotografēties visneiedomājamākajos veidos.
Šo procesu var vērot bezgalīgi.
Pat biznesa brauciens neizsprūk no strūklas, kas gāžas pa lauvas muti.
Diezgan daudz modernas un arī pārmodernas arhitektūras. Šī atgādina bēdīgi slaveno, smirdīgo duriana augli.
Debesskrāpji un neizbēgamie apstādījumi. Bildēts speciāli mammai.
Satumst. Pilsēta nezaudē fotogēniskumu.
Viesnīcas darbinieki pīpē, izlikušies pa apmali un nosit laiku viedtālruņos.
Valsts parlaments atrodas simpātiskā, vēsturiskā ēkā. Mazliet gan ietaupīts uz izgaismojumu.
Darījumu rajonā šī problēma nepastāv.
Viesstrādnieki sāk darbināt Ziemassvētku rotājumus.
Katru vakaru noteiktā laikā no Marina Bay Sands jumta tiek šaudīts lāzeršovs. Izskatās labi.
Šajā pārticības un perfekto pilsoņu citadelē man tomēr paveicas kadrā noķert arī pavisam īstu un cilvēcisku dzērājvīriņu.
Pārējie turpina kultivēt žilbinošo priekšstatu.
Tā kā viss valstī ir gana sablīvēts, viesnīcas ir dārgas. Nolemju apvienot nakšņošanu ar slavenās komfortzonas paplašināšanu – paliekot divu kubikmetru istabiņā kapsulu hostelī. Nav tik traki kā izskatās, salīdzinot ar parastām hosteļa koju istabām daudz vairāk miera un privātuma, pat savs televizors. Lai viss nešķistu pārāk cukuraini, ievāru nelielu situāciju – paņēmis uz gultasvietas uzlikto, salocīto, oranžo drāniņu steidzos uz dušu. Pēc tam, lepni apsējis šo dvieli ap vidukli, dušas telpā tīru zobus un demonstrējos pārējiem iemītniekiem. Līdz man nāk atklāsmes mirklis – dvielis ir mazliet par lielu un mazliet pārāk slikti uzsūc ūdeni. Bungu rīboņa un stāsta kulminācija – esmu noslaucījies ar savu segu.
Izsarkstot kaunu, bildēju savu rezidenci no iekšpuses. Pavāja kamera telefonam, atvainojos.
Nākamajā dienā valsts apskate turpinās. Kārtējie segtie trotuāri.
Metro visi rātni gatavi palaist no vagona izejošos.
Skaistāko ieraudzīto meiteni paspēju fiksēt vien aizejot.
Centrā labi saglabājusies vēsturiskā, koloniālā arhitektūra.
Vietējo rīta rituāli.
Tā arī nesapratu – bezpajumtnieks, vai kartona biznesa īpašnieks. Miskastes gan tomēr inspicēja.
Indiešu tempļi atgādina gruntīgu skābes tripu.
Tukšs, samircis suvenīru tirgus.
Dāma ar diviem rozā telefoniem.
Ķīnu te jūt.
Trīs pasaules vienā kadrā.
Vietējās masāžas reklāmas stends pārāk stipri atgādina eksorcisma rituālu.
Vecajās mājiņās trepes uz dzīvojamo otro stāvu ir ļoti stāvas un te mēdz darboties baso kāju likums.
Dubulta aizsardzība.
Blīvā apbūve tiek papildināta ar jaunām panelenēm.
Ne tik perfekti sterili vietējie iedzīvotāji.
Tipiska lokālā detaļa vecajā apbūvē – rezerves vārtiņi ārējām durvīm.
Indiešu tempļa apkārtne ir nosēta ar apmeklētāju iešļūcenēm.
Ja jau esmu šeit, jāapskatās arī tirgus.
Zivis pārdod, jau fotogēniski sapakotas pa porcijām.
Daži darbinieki izskatās, kā no filmas Zāģis.
Skatieni ir daudznozīmīgi, taču tomēr kaut kā izsprūku no kinžala mugurā.
Iegādāties, protams, var visdažādākos mošķus.
Diemžēl arī šādu nākamās zupas saturu.
Sieviete un ķidas.
Daudzsološi.
Ir arī šādi nesaprotami gardumi.
Vai pat kaut kas šāds. Šķiet, drīzāk gan iederētos erotisko preču veikalā.
Taču visvairāk mani pārsteidz šis.
Tik ļoti, ka nākamajā dienā man tomēr paslīd dakšiņa un pagaršoju. Atnes podiņā, izskatās šādi un garšo pēc vistas.
Vienu pēcpusdienu veltu, lai pavizinātos ar metro un netīšām šķērsoju robežu ar Malaiziju. Tādā veidā šī valsts kļūst par vienīgo, kuras apmeklēšanai neesmu iztērējis tieši nevienu centu. Robežpilsētā Johor Baru varu iebraukt ar Singapūras kompānijas autobusu, maksājot ar savu vairāku dienu biļeškarti. Pa ceļam redzu cenu, kas vietējiem jāmaksā par puses valsts atdošanu – parastie dzīvojamie rajoni ir baisi klaustrofobiski.
Nenoskaidroju cenas, taču visticamāk, tās arī šiem sapņu mitekļiem ir astronomiskas.
Galvenais Singapūras/Malaizijas robežpunkts atgādina drūmu nākotnes cietoksni no kādas sci-fi filmas. Ir jau arī no kā sargāties – dzīves līmenis abās robežas pusēs ir diezgan uzkrītoši atšķirīgs. Šeit skats no Malaizijas puses.
Esot atpakaļ Singapūrā, apskatos turīgo Orchid Road, krietni atšķirīgāku rajonu no pierobežas panelenēm.
Zaļumu te ir īpaši daudz.
Ceļmalās droši aug sēnes.
Arī šāds risinājums.
Tekstūras un ritmi.
Vēl viena lokālā iezīme ir tā sauktle fūdkorti. Pēc Dienvidausturmāzijas standartiem superdārgajā valstī šī ir lieliska iespēja garšīgi paēst par apmēram trim eiro. Daudzviet pilsētā ir tādi kā angāri ar neskaitāmiem kioskiņiem un sēdvietām – atliek tikai izvēloties norādīt ar pirkstu uz kārtējo neatpazīstamo austrumu virtuves ēdamobjektu.
Kundze ieturas.
Ceļojumu pabeidzu, apmeklējot Geylang – vietējo sarkano lukturu kvartālu. Pa ceļam – kārtējā fantastiskā lokālā detaļa – laimes skaitļa automāts. Vīriņš, nākdams ar kulīti no veikala, iemet monētiņu, uzzina savu aktuālo laimīgo skaitli, un priecīgs dodas tālāk. Ērti un noderīgi.
Bordeļu rajons izskatās, un laikam arī ir krāsains garāžu rajons. Katru priekamāju apsargā drūms kuilis, fotografēt ir riskanti, izlīdzos ar telefonu. Šis ir dārgais gals, tumšākos iekšpagalmos prostitūtas stāv bariņos un ķer klientus tāpat. Par lielu pārsteigumu uzduros arī pūlim ar indiešu meitenēm, kā pieklājas, krāsainos sari, kas sniedzās līdz pat zemei, nekādas vizuālas piedauzības.
Tāda, lūk, "Disnejlenda ar nāvessodu".