Solovku salas ir slavenas ar savu klosteri, kā arī ar to, ka tieši te tika izveidota pirmā padomju "darba nometne", saukta arī par gulagu. Šis cietums tika izvietots arī klostera teritorijā, uzreiz pēc tam, kad Ļeņins bija apostījis gaisu Kremlī. Tuvojoties otrajam pasaules karam, sargoties no neērtām liecībām, kas varētu nonākt salīdzinoši tuvo rietumvalstu redzeslokā, cietums tika slēgts. Savukārt kopš padomju valsts beigām klosteris atkal kalpo sākotnējiem mērķiem.
Taču negremdēsimies smagā apcerē par pagātni. Paskatīsimies, kā tur dzīvo cilvēki šodien. Lai nonāktu Solovku salās, jānogriežas no Murmanskas lielceļa uz pilsētiņu Kemu, un jāpabrauc gabaliņš līdz jūrai, līdz ciematam Rabočeostrovsk. Te var sajust īstas, neatšķaidītas Krievijas garšu.
Rabočeostrovska.
No rīta izeju apskatīt apkārtni. Bieza migla. Ūdenim bēgumā promesot, Baltās jūras pludmale izskatās īpaši spocīgi.
Veikaliņš vēl ciet.
Izskatās, ka ūdeni pieved ar cisternu. Katram dzīvoklim sava muca. Pamatne ir klinšaina, varētu būt problēmas ar kaut cik nopietnas akas izrakšanu.
Rīta rutīna.
Pagalms. Ar mauriņiem ziemeļos laiku netērē.
Koka pagalms.
Rūpīgs ielas nosaukums.
Gaumīgs dārziņš.
Virve šajā vietā izraisa visnotaļ neveselīgas fantāzijas.
Mācītājmājā pa labi dzīvo jauns mūks no Tveras, kas atbraucis, lai praktizētos klosterī uz salas, vai tamlīdzīgi. Iepazīstamies ar viņu iepriekšējā dienā. Gaidot iespēju uz tikt uz salu, mūks absolūti nesmādē šņabi un, cik vien mēs viņu šajās pāris dienās satiekam, ir nepārtrauktā reibumā. Vietējie alkāni, kā arī uz salu aizbraukušos tūristus atpakaļ gaidošais autobusu šoferis ir sajūsmā par viņu. Sabiedrības dvēsele, kam pilnīgi noteikti nav aicinājums nīkt klosterī. Tiešām neesmu drošs, vai viņš beigās līdz tam nokļuva.
Stabus nevar ierakt klintīs, tāpēc tos nostiprina šādi. Nepievērsiet uzmanību ledusskapim.
Un tad man tiek izsisti korķi. Iepriekšējā vakarā svētceļnieku viesnīciņā noskatāmies jaudīgu krievu filmu, ar Pjotru Mamonovu galvenajā lomā, "Sala". Darbība attiecīgi notiek uz salas, mazā klosterī, kur Mamonova varonis, mūks, dara blēņas un it kā dziedē cilvēkus.
Taustos uz priekšu pa miglu, līdz priekšā sāk vīdēt kādas ēkas aprises. Tiešām? Tieši tā pati mazā baznīciņa, kas filmā! Sajūta, vēl svaigā filmas iespaidā – absolūti sirreāla. Visu vēl spocīgāku padara tālumā miglā pa bēguma seklo ūdeni brienošs cilvēks, absolūtajā klusumā skaļi dzirdami tikai tā soļu šļaksti.
Nemana nekādas dzīvības pazīmes, lai gan uzraksti sola, ka te kāds uzturas. Ir neomulīgi, nepamet sajūta, ka no iekšpuses tūlīt pie lodziņa pieklauvēs kāds mūkzombijs. Taisos prom.
Jūra arī neizskatās pārāk aicinoši.
Satieku vīriņu ar koka mugursomu. Vai portatīvo stropu.
Vēl viens pagalms atpakaļceļā. Redzot šo, rodas jautājums – kā ūdens problēma tiek risināta ziemā?
Kadrs ostā, jau no kuģa klāja. Pēdējā brīdī ierodas noslēpumains kungs, apkrāvies ar daudziem saiņiem. Uz klāja viņš ātri sametas, sāk mums stāstīt nebeidzamas vēsturiskas lekcijas, rādīt avīžu izgriezumus. Un ik pa brīdim sauc kādu no mums uz klāja, lai nobildējam viņu ar jūru fonā. Izrādās, pie īstas jūras viņš ir pirmoreiz. Nonācis Solovkos, viņš pazudīs, meklējot kādu savu paziņu. Pēc kāda laika satikts, kopā ar paziņu būs paspējis tikt pie vēl pamatīgāka reibuma, kā arī izliksies, ka mūs vairs nepazīst.
Attauvojamies.
Tumšo kuģa salonu gaišāku dara pāris iluminatori un apgaismības laikmeta gleznu reprodukcijas.
Priekšā – nezināmais.
Tikpat nezināms ir – kā problēmu gadījumā tikt pie glābšanas ekipējuma. Jācer, ka uz kuģa kaut kur mētājas fleksis.
Pēc dažām stundām – pirmās saliņas. Apgaismīga sajūta. Arī migla notinas.
Klosteris redzams labi, pa gabalu un ir pamatīgs.
Solovecka
Osta un visa galvenā darbība uz salas atrodas ciematā, kas izveidojusies ap klosteri. Līdz komunistu zvērībām salās saimniekoja mūki, nometnes laikā te attiecīgi darbojās ieslodzītie un viņu sargi. Padomju laikā, sešdesmitajos, te atvēra brīvdabas muzeju, kā arī atvēra salu plašākai publikai. Tā, no muzeja un klostera darbiniekiem sākotnēji, izauga šī apmēram 840 cilvēku apdzīvotā vieta.
Teritorija ir plaša, un mājas, pārsvarā koka, ir izmētātas visai neregulāri.
Ir arī panelene. Ar privātu dārzu.
Pat šajā dabiskajā, plašajā, ziemeļnieciskajā vidē krievu dvēsele nespēj sevī apspiest alkas pēc tai tik tuvā žogu motīva.
Uz ostu ved betona lielceļš.
Dabu papildina bagātīgs objektu klāsts.
Ceļš uz klosteri. Autoparks – pārsvarā vietējais.
Pats klosteris daļēji ir atjaunots, daļēji aug nezālēs.
Bet darbi notiek. Droši vien sakritība, bet visi redzamie strādājošie izrādījās sievietes. Tačka, ķieģeļi, normāli.
Vīriem ir nopietnākas darīšanas.
Torņa sīpols ir taisīts no koka. Izskatās ļoti glīti.
Vieta netiek izniekota veltīgi.
Taču smukās klostera bildes var apskatīties citur internetos. Pilsētu – mazāk. Lūk, reāla Soloveckas ainava. Iespējams, cietuma barakas.
Īsts brīvdabas muzejs.
Ir arī viens jaunais projekts. Vai siltinātais, drīzāk.
Spilgtas krāsas ziemeļos tradicionāli ļauj nenojūgties no tumsas un pelēkuma.
Šeit pavadīta ziema varētu būt neaizmirstama pieredze.
Kaut kāda valdības dienesta būdiņa ar savu žogu izskatās pēc vientuļa kapa.
Pēdējais skats atpakaļ.
Kuģis jau taurē, laiks doties.
