Turpinām stāstu – tā pirmo daļu vari atrast šeit. Kad Veligama ir puslīdz izpētīta, nemiers dīda atkal nomainīt dekorācijas. Tāpēc mēģinu noorientēties sabiedriskā transporta piedāvājumā un startēju uz vēl vienu labi zināmu vietu – Ellu. Šrilankiešu autobusi nebeidz sajūsmināt ar saviem bolivudiskajiem sānu noformējuma sižetiem. Nesaprotu – kāpēc ko tādu nevarētu laist arī maršrutā Preiļi-Līvāni?
Krāšņs ceļazīmju namiņš!
Nelielas aizdomas, ka kaut kur te var dabūt tēju.
Neredzēti elegants ceļa norāžu risinājums.
Ella, esmu klāt. Šeit atrodami vairāki Šrilankas tūrisma obligātie jāredz. Pāris slavenas virsotnes, daudzbildēts daudzarku dzelzceļa tilts, kā arī stacija no kuras sākas un beidzas viens no slavenākajiem vilciena maršrutiem ja ne pasaulē, tad Āzijā noteikti. Sāku ar pārgājienu uz vienu no virsotnēm, Ella Rock. Pa ceļam skumji secinu, ka banānu auto noplīsusi riepa, rimčikā būs aizkavēšanās.
Ceļš pamazām ved arvien augstāk, labi pārskatāmas nelielas rīsu terases.
Mopēda pārsegs nedaudz atgādina apsegtu, atklāšanu gaidošu pieminekli Mikimausim.
Skati neliek pārāk stipri vilties.
Pirms attopos, uz milisekundi nobrīnos – ko gan čalis virsotnē dara ar golfa nūju izstieptā rokā.
Klints virsotnē kādā iedobumā paslēpies Buda. Šķiet, tāda vietējā tradīcija – satieku viņu visos uzkāptajos Šrilankas pauguros.
Skaisti. Un apkārt, pavisam nebaidīdamies no augstuma, ganās arī vairāki draudzīgi suņu slaisti.
Atpakaļceļā ciematā sastopu gan vietējo policistu, gan arī no pudelēm būvētu ekomāju.
Ceļmalā deg ekoatkritumi.
Apkārt Ellai plešas lērums tējas plantāciju. Koki, kas atstāti pa vidu krūmiem, esot domāti paēnai. Diezgan pašvaka paēna vispār.
Pa dažādiem maziem celiņiem klīstot, var gūt kripatu ieskata šrilankiešu ikdienā.
Pagalms.
Vecmāmuļa rūpīgā stendā tirgo pašceptus mājas virtuves labumus. Un interesanti, ka te tos mēdz ietīt atvašu skolas burtnīcu lapās. Ēd taukainu pīrādziņu un seko līdzi, kā bērns ticis galā ar matemātikas mājasdarbu.
Laiska saruna ar Budu aci pret aci.
Nezāles dārzā ir bišķi paaugušās, jāatzīst.
Dzimta turpinās.
Betona bloku minirūpnīciņa turpat ceļmalā.
Vispār priecē šejienes cilvēku pozitīvisms. Plati smaidīgs ir pat ceļaruļļa operators. Saule un siltums dara savu.
Vēl viena mājas virtuve turpat pie šosejas.
Izrādās, nelielu veikaliņu vietējie prot uzcelt pat.. gaisā. Airhitektūra!
Autobuss izgriežas tikai ar trešo šosejas zāģējienu.
Ķibele.
Blakusbiznesi.
Friziersalonā viss notiek pa īstam, pacientam labāk neraustīties.
Malkas sagāde ģimenes pavardam mierīgi var tikt deleģēta arī dāmām.
Ieklīstu kādas britu kompānijas tējas plantācijā. Telefona karte rāda, ka caur šejieni ved parastais ceļš, tomēr uz rollera garāmbraucot man blakus piestājis kompānijas darbinieks skaidro, ka šī tomēr esot privāta teritorija. Tomēr pretenzijas manam maršrutam neceļ, vienīgi lūdz, lai bildes ar redzamu kompānijas nosaukumu netiktu publicētas internetos – vienreiz no priekšniecības brāziens jau esot par šo saņemts. Kompānijas nosaukumu tāpēc izlaidīsim, tomēr šeit var uzmest aci plantācijas strādnieku ciematam. Salīdzinot ar citām vietējām būdiņām – visnotaļ pieklājīgi.
Šādi savukārt izskatās kādā nelielā blakus ciematā. Acīmredzami, ka plantācijas īpašnieki šo vietu pārāk nesponsorē.
Veļas krūmi.
Daiļrunīga priekšvēlēšanu aģitācija. Pieļauju, ka princips līdzīgs kā dažās valstīs Āfrikā – partijas nosaukumu vietā lieto savu īpašo krāsu un simbolu – lai lasīt neprotošie varētu tos atpazīt. Nu un seja ar ņipro ciema ierēdni – tas jau pats par sevi.
Brīnīdamies par vietējām detaļām, pamazām esmu nonācis līdz vietējam megaobjektam – deviņarku tiltam. Te spieto tūristu pūlīši, dāsni bildējoties un gaidot nākamo vilcienu.
Atzīšos, ka pacietības tam nedaudz pietrūkst. Tilts gan skaists sanācis, to nevar noliegt.
Dienas izskaņā pēdējais Ellas objekts – tā saucamā mazā Ādama virsotne. Pa ceļam te uzdarbojas kāds blēdis ar divām kobrām – vairākas reizes noprasu, vai par bildēšanu ir jāmaksā. Atbilde noliedzoši izvairīga. Un, tiklīdz tomēr pavēršu objektīvu viņa virzienā, momentā tiek pieprasīta pārspīlēta cena. Atgādinu, ka viņš vēl tikko par maksāšanu neko neprasīja un tieku vaļā ar nelielu samierināšanās naudiņu – ka neiemet ar čūsku.
Virsotnē notiek fotosesija un kārtējā Budas lēnprātība.
Skats!
Kā visur Šrilankā, klaiņojoši suņi ir pat šī kalna virsotnē. Kāda suņudāma pat pamanījusies šeit piedzemdēt vairākus šādus tenterējošus fotomodeļus.
Pietiks pārgājienu šodien, saule virzās uz horizontu, es savukārt – nopelnītu vakariņu un dzēriena virzienā. Pa ceļam sastopu oluvīru.
Lai gan nekad nav patikuši lieli pūļi, tomēr saprotu, ka šeit esot neizmēģināt kaut gabaliņu pabraukt ar slaveno vilcienu būtu muļķīgi. Nākamajā dienā uz rīta reisu pat neceru – pārāk agri. Tomēr ierodoties stacijā agrā pēcpusdienā sāku apjaust, kas mani tuvākajās stundās sagaida.
Vilciens ir tik pilns, ka slavenos skatus pa tikpat slaveni braucot atvērtajām durvīm sākumā varu vērot vien šādā izpildījumā.
Žilbinošās tūrisma industrijas monētas otra puse.
Kādā brīdī izdodas pavirzīties tuvāk durvīm un attiecīgi arī gaisam. Tieši laikā uz ceļazīmju kapiem.
Skati tiešām samērā gleznieciski.
Turpat pie kājām sasēdušies drosmīgāki kolēģi, kam dažu staciju peronos nākas stilbus strauji reaģēt uz augšu – lai pēkšņa betona apmale tos nenorautu.
Un tad sākas tie skati.
Daudzās tējas plantācijās var redzēt vākšanas procesu. Tiek ņemtas tikai augšējās, svaigās lapiņas un mestas pār plecu uz muguras esošajos maisos.
Krūmi aug blīvi, pārvietošanās starp tiem notiek pa slīpām taciņām, tā ka šāda konstrukcija ir tiešām optimāls variants ražas savākšanai.
Līkums pēc līkuma. Ja ieskatās – vilciena logi un durvis ir pilni ar tādu pašu vērotāju galvām, rokām un kājām. Nereti esmu liecinieks arī izmisīgām līdz-pusei-pa-durvīm-kamēr-vēl-smukais-līkumiņš instagramsesijām.
Saimniecība. Akurāti.
Plantāciju ēnas koki šeit nezināmu iemeslu dēļ atkāpušies uz tālāko malu.
Iebraucot lielu koku birzī, vilciena līkums pēkšņi šķiet mazs – kā uz rotaļu dzelceļa uzlikts.
Apsēšanai sagatavots lauks.
Brīnišķīgi burtveidoli Talavakeles stacijā. Izklausās pēc lamuvārda somiski.
Tējas plantācijām pa vidu, izrādās, mierīgi var ierīkot arī sporta laukumu!
Nu, šim vienkārši jāiet uz filmām. Top Gear te noteikti tāpat jau ir bijis.
Kad beidzot nonāku teiksmainajā Kandi, patiešām jūtu tādu juteklisku vaibu. Gluži kā no antīko košļājamo gumiju Love Is... papīrīšu sižetiem. Visticamāk par iepriekšējo teikumu neizpratnē esošā Z paaudze par to var painteresēties pie savām mammām.
Milzīgu rozā ziedu pilni koki. Ielas galā tālumā vēlīgi smaidošs, gigantisks Buda. Kur es esmu nonācis?
Ar alkoholu arī šī vieta šķiet uz cietu Jūs.
Tomēr nonākot līdz centrālajiem rajoniem viss tomēr sasēžas atpakaļ vietās.
Tā pati visai dažādi smaržīgā, ņudzīgā Šrilanka vien būs.
Kompozīcija.
Pilsētā joprojām labi jūtama britu koloniālā ietekme. Pat pazemes pārejā.
Ēkas laika gaitā ir mazliet sagurušas. Tomēr restaurācijas vietā tās daudzviet tiek izrotātas ar dažādiem krāsainiem baneriem.
Tirgus notiek turpat uz ielas.
Dārglietu veikalā apsargs saviem pienākumiem piegājis pa nopietno.
Pie tempļiem tiek pārdoti ziedi reliģiskajām ceremonijām.
Ja ieskatās – ziedi cilvēkiem te tiešām patīk.
Vīnogu uzbrukums autobusam.
Strādnieks diendusā.
Uzraušos kārtējā kalna galā pie kārtējā Budas.
Šis ir daudzstāvu Buda, lielākais no Šrilankā līdz šim sastaptajiem. Gribu burtiski ielīst viņam galvā, tomēr tā ir slēgta – tieku uzkāpt tikai līdz bažīgam skatam pār pleciņu.
Un pār šo pleciņu paveras lielisks skats uz pilsētu. Kreisajā pusē labi redzams senais, koloniālais centrs.
Lai neliktos par maz – Budas pakājē stāv arī neliela to pielūdzoša mūka statuja.
Un šķiet, ka te ir arī neliels klosteris. Trāpos uz pavisam negaidītu skatu – kāds šeit dzīvojošs mūks ar šļūteni mazgā saulē pārkarsušu rotveileru.
Suņu suga, kas man līdz šim ar budismu īsti negāja kopā.
Drīz vien esmu atpakaļ centrā. Gājēju pārejas te uzmana policists. Un pat gādīgi palīdz skolniecēm šķērsot brauktuvi.
Ja ieskatās – ielas ir reģionam netipiski tīras.
Našķi. Desmit rūpijas ir apmēram pieci mūsu centi.
Arī Šrilanka smuki ietilpst citos stāstos jau pieminētā žļembājamā rieksta izplatības areālā. Tāpēc tirgotavās nereti var redzēt rūpīgas konstrukcijas no šim procesam nepieciešamo lapām.
Līdzīgā formā tiek izkārtotas arī loterijas biļetes. Prātīgi – šāds vēdeklis tā vien mudina papētīt numurus un izvēlēties savējo, laimīgo.
Ar miltiem nobēries krāvējs tikko saņēmis samaksu par savu darbu.
Pārdošanā plaši pieejama Apple produkcija.
Knapi noturējos, neiegājis šajā frizētavā.
Vēsturiskā mantojuma novērtēšana Kandi pilsētai gan vēl ir priekšā. Galvenais, lai līdz tam to nenojauc.
Šķiet, ka vietējie tomēr vairāk dzīvo šeit un tagad. Kā šis omulīgi smaidošais biļešu pārdevējs, piemēram.
Ja man prasīto vienu lietu, ar ko man asociējas šī pilsēta, tad – šis. Tādu daudzumu rozā ielās līdz šim nekad vēl nebiju redzējis.
