Turpinām stāstu – tā sākumu vari atrast šeit un šeit. Kur es paliku? Ak, jā – pie ezera Kandi pusdienlaikā strādnieki gleznieciski tupī telefoniņos, sēžot uz tikpat gleznieciska krasta mūra cakām.

Policijas būdiņas logā ierastās meklēto noziedznieku galerijas vietā – galerija ar indīgajām čūskām. Iedvesmojoši.

Par spīti tam, ka ezers atrodas gana lielas pilsētas centrā – te var sastapt dažādus diezgan autentiskus pilsoņus.

Un, protams, pilsētas firmas rozā.

Zālīti?

Brīnišķīgs transporta kompānijas logotips.

Sirsnīgs mēģinājums labiekārtot krastmalu ar puķudobēm labākajās mūsu austrumu kaimiņzemes tradīcijās.

Pārsteigums – satieku bariņu pērtiķu. Vadonis ir riktīgs gopņiks – bravūrīgs un pašpārliecināts. Pat īsti neprasās tam pārāk tuvoties. Arī autobusa pieturā gaidošie uzvedas samērā bijīgi. Iedomājieties, ja pie mums sestā tramvaja pieturā atnāktu gorilla un visus gaidošos padzītu malā.

Kandi centra ielās turpinās tirgus. Krāsas!

Pilsētas centra haosiņā organiski ierakstās arī vecā, kādu laiku jau slēgtā Bogambaras cietuma mūri. 

Eļļā cepts, ass un lēts ielēdiens.

Sarkano lukturu rajons gaļas paviljonā tirgū.

Ir arī neizgaismoti stendi.

Tirgošanās process.

Pretiedeguma maska.

Nastas abos virzienos.

Smagu sirdi atvados no Kandi ziedu dailes un esmu gatavs doties tālāk.

Ne es vienīgais, starp citu.

Vilcienā sapazīstos ar kādu beļģu meiteni, kas dodas uz kādu slavenu vietu, ko bez šīs satikšanās būtu palaidis garām. Tā kā man līdz aizlidošanai ir vēl pāris dienas laika – pievienojos viņai šajā ekspedīcijā. Kratamies ar autobusu un pēc tam arī ar tuktuku. Atsevišķa stāsta vērta epopeja ir ar istabas atrašanu ciematā priekš manis. 

Tuvojoties vakaram rāpjamies kādā klintī un.. tad ir šis.

Kārtējās kalna augšas Budas apsargāts, protams.

Saulriets šajā vietā ir gluži vienkārši neticams. Tālumā redzamais klintsbluķis ir Sigiriya – sens klinšu cietoksnis. Savukārt mēs to vērojam no citas klints – Pidurangalas. Jāatzīst, ka šī ir tāda nabagu versija – ja par kāpienu tālumā redzamajā klintī jāmaksā 30$, tad šeit ir desmit reizes mazāks ziedojums. Paradoksālā kārtā šķiet, ka skats ir tieši desmit reizes labāks – mūsu klints ne tuvu neizskatās tik efektīgi.

Nākamajā dienā jāsāk apaļoties ar manu Šrilankas apli. Kamēr meklēju pilsētā autobusu, pamanu arī kādu dziļu personību.

Un vietējo brīvroku sistēmas piegājienu. Jāuzmanās gan, ka flīze šādi neizkrīt.

Buss atrodas un dodamies. Kādā pilsētiņā pa ceļam labi var redzēt valsts reklāmnelaimi.

Ar plakātiem galvenajās ielās noklātas faktiski visas ēkas.

Krāšņs tirgotājs autobusā. Vēl ir arī kāda nedaudz jukuša čaļa priekšnesums – viņš visu acu priekšā ēd..spuldzīšu stiklus. Ir tik neomulīgi, ka pat nesaņemos fotografēt – kungs stāv tieši blakus manam sēdeklim.

Burka King franšīze.

Interesanti, ka ceļu remontu posmā esošs Buda ir piesegts. Lai neredz strādnieku lažas, vai arī to, kā tiek izsaimniekots budžets?

Pingvīnķivere.

Esmu atpakaļ Kolombo! Arī te koloniālais mantojums mijas ar modernākām arhitektūras kastītēm.

Autoosta ir pilsētas tirgus rajonā. Izkāpjot uzreiz nokļūstu dažādu dažādas pakāpes mīklainuma piedāvājumu epicentrā. 

Jāskatās ir arī zem kājām.

Ielās miera nav.

Nažu asinātāja braucamais te ir krietni advancētāks, kā Dakā novērotajam Bangladešas kolēģim.

Kā daudzviet Āzijā, arī Kolombo ir preču grupu kvartāli. Piemēram, ja dārglietas – tad visa iela vienu vai vairākus kvartālus būs blīvi pilna ar to veikaliem. No mūsu viedokļa – konkurence. No viņu – ērtība salīdzināt cenas un piedāvājumu. Un starp citu – šajās zeltlietu bodēs izrādās negaidīti daudz pircēju. Investīcija.

Turpat aiz stūra papildbizness – uzdarbojas rotaslietu pucētājs.

Kādā šķērsielā tiek krautas mašīnas ar fantastiskām koka kravaskastēm.

Reklāmu miskaste.

Uzeju mošeju negaidīti latviskos toņos.

Interesanti, ka Šrilankā ir nevis YMCA, bet gan YMBA.

Modīgs restorāns.

Statuju deficīts pilsētas krastmalā nav novērojams.

Brīdis, kad restorāna nosaukumu domājot istabā ienāk Mūza un smagi noliek roku uz tava trauslā pleca.

Kolombo televīzijas tornis risinās lotosa pozā. Ja stipri sažmiedz acis, ainava attāli atgādina tādu bišķi tropiskāku Berlīni.

Kā jau minēju pirmajā stāstā – centrā aktīvi būvējas ārzemju kapitāla dāsni donorēti debesskrāpji.

Uz soliņiem mīlinās pārīši. Katra šāda randiņa obligāts aksesuārs ir saulessargs.

Tālāk ejot attopies bērnu preču pludmales zonā.

Var nopirkt pūķi. Vai nenopirkt.

Tūristu lamatas. Paturi pērtiķīti un tad maksā. Žēl pērtiķīša.

Vietējie skolnieki tikuši pie saldējuma.

Klīstot pa pilsētu gadās redzēt lērumu detaļu, tomēr spilgti izceļas šī. Situācija izskatās, it kā kāds būtu nolauzis daudzstāvu autostāvvietas vārtu atslēgu un vienkārši atstājis tur palikušās mašīnas uz vairākiem desmitiem gadu.

Kārtējie našķi. Uzķeros uz trīs garneļu versiju. Eļļas elle.

A – arhitektūra.

Selfiju vīrs.

Ar baneriem bagātīgi izrotāts, acīmredzami reliģiskas ievirzes nams.

Runājošie papagaiļi. Būros, es domāju.

Te var labi redzēt, kā jaunbūvju monstri nāk virsū senajiem koloniālajiem kvartāliem. Ja Singapūrā un Kualalumpurā var redzēt ļoti līdzīgas, lieliski atjaunotas šādu ēku rindas, tad par šo situāciju man ir nelabas aizdomas. Ceru, ka kļūdos.

Par ēkām rūpējas galvenokārt kola.

Sarkanā līmenis.

Senais, slikti aprūpētais skaistums.

Brīdis, kad tu tiec pavisam nemanāmi programmēts savam dzērienam arī uzkost.

Nedaudz dusmīgs suns.

Jocīgs atgadījums ar koku.

Tā vien šķiet, ka dārznieka skatiens burtiski brēc – legalize!

Brīnišķīga vietējās telefonkompānijas skulptūra. Vajadzētu gan apsvērt modeļa maiņu.

Mikrorestorāniņš.

Telefonatkarība ir pārņēmusi visu pasauli, ticiet man.

Katrs piepelnās savu iespēju robežās. Šuvējs, piemēram, mierīgi paralēli tirgo arī loterijas biļetes.

Jums varbūt kādu rezerves daļu?

Vēl viens ielas našķa paveids.

Šādi klaiņojot, diena pamazām iet uz beigām. Kņada ielās nemanāmi kļūst rimtāka.

Cilvēki turpat uz trotuāra ar rokām ietur vakariņas.

Debesīs iezaigojas vakara zelta stundas toņi – līdz ar kāda vietējā zeltlietu zīmola reklāmas sejas mirdzošajām acīm.

Man laiks atvadīties no Kolombo. Pēdējā bilde, kas šajā vakarā tapa – loterijas biļešu tirgotāja, kas ar skatienu noglāsta ielas kaķi, kas saldi guļ turpat uz letes viņas būdiņā.

Šrilankā noteikti vēl ir ko pētīt. Koša, silta, draudzīga, garšīga, interesanta – godīgi sakot, biju domājis, ka te nebūs tik forši. Tūrisma blakusefektu klātbūtne dienvidos gan vietām man jau ir mazliet par stipru – tāpēc nākamreiz ļoti labprāt apskatītos, kā ir ziemeļos. Ja esat tur jau bijuši – padalieties komentāros!