Svalbāra ir vistālākie ziemeļi, kuros var nokļūt no Eiropas, nemaksājot vājprātīgas summas speciāli organizētās, ekskluzīvās tūrisma ekpedīcijās, vai neesot tikpat ekskluzīvam zinātniskajam līdzstrādniekam. Šis arhipelāgs vēsturisku peripētiju dēļ ir Norvēģijas aizbildniecībā, tāpēc uz šejieni vairākas reizes nedēļā lido vecais, labais Norwegian. To uzzinājis es, protams, vairs nespēju naktīs mierīgi gulēt un saprotu, ka man ir jāizmanto šī pavērusies izdevība nokļūt maģiskā vietā, kas ir pusceļā starp Nordkapu un Ziemeļpolu. Kur ir pamestas ogļraču pilsētas, reālas iespējas tikt leduslāča apēstam un vispār – totāla eksotika – savām acīm redzēt cilvēka mēģinājumus kolonizēt tālos ziemeļus. Nepaiet ne daži mēneši, kā kādā saulainā jūlija vidus dienā, iestūķējis somā ziemas jaku, dodos uz Oslo, kur man pievienojas vietējā iedzīvotāja, ceļabiedre, sena draudzene, norvēģiski labi runājošā Kristīne. Brauciens izrādās brīnišķīgs, iespaidu milzums, lāči neapēd. Taču vienīgā lieta – kaut kādā veidā pa šo laiku kopš brauciena pamanos nozaudēt ceturtdaļu visnotaļ unikālo, tur uzņemto bilžu. Līdz ar ko, šis stāsts diemžēl nebūs tik pilnīgs kā man gribētos. Bet nu neko, visas asaras reiz nožūst – mēģināšu no Svalbāras jūsu acu priekšā esošajā skrollējienā izspiest maksimumu. Pirmais kadrs ieskatam – tieši tik tālu ledusskapja saldētavā šīs salas ir iebāztas.
Pa ceļam potenciālo turbulences labumu paciņa mani draudzīgi mierina. Un nē, šī diemžēl nav apmaksāta reklāma.
Pēc kādu četru stundu lidojuma tur lejā tā beidzot ir! Jūlija vidus, sniegs.
Atpazīstu pirmo apdzīvoto vietu, Barencburgu. Vēsturiski Svalbāra ir unikāla teritorija. 1920. gadā tika noslēgts īpašs starpvalstu līgums, kurš atzina Norvēģijas jumtu šim reģionam. Arhipelāgs ir demilitarizēts un šeit drīkst strādāt un uzturēties visu līgumu noslēgušo valstu pilsoņi, kā arī izmantot to komerciāliem mērķiem. Šobrīd to izmanto Norvēģija un arī Krievija, kam te jau krietnu laiku nedod mieru stratēģiskas intereses. 20. gadsimta laikā krievi te ierīkojuši trīs ogļraču pilsētiņas, no kurām šobrīd kaut cik aktīvi funkcionē tikai šī, Barencburga. Te kādreizējā tūkstoša vietā palikuši mazliet vairāk kā 400 cilvēki. Ak, jā, Latvija šim līgumam, izrādās, pievienojusies 2016. gada jūnijā. Līdz ar ko – ja gribas oriģinālu alternatīvu emigrācijai uz Īriju – Svalbāra tikai priecāsies!
Tuvojoties Longjērbīenei, lielākajai norvēģu pilsētiņai, sāk parādīties pirmās villas.
Ideāla vieta savrupniekiem.
Islande salīdzinoši šķiet slīgstoša lietusmežu džungļos – te tiešām neaug nekas vairāk kā sūnas un mazas, bailīgas puķītes puscentimetru īsos kātiņos.
Jau lidostā ir skaidrs, ka te būs ainaviski – gribi to vai nē.
Pirmais satiktais vietējais iedzīvotājs pagadās oranžā krāsā.
Mūsu varonīgās delegācijas ierašanās mirklis. Vairums publikas – turīgi norvēģu pensionāri.
Pirmais leduslācis mūs sagaida jau pie bagāžas lentas. Neticu, ka kādam Svalbāru apmeklējošam cilvēkam ir pieticis gribasspēka to nenofotogrāfēt.
Izejot no lidostas, ir.. mierīgi.
Braucot uz trīs kilometrus attālo pilsētu, aci piesaista konstrukcijas tuvīnajā pakalnā. Izrādās, tie ir balsti senai inovācijai – trošu vagoniņiem, ar ko ogles šķūrēja ostas virzienā.
Rūpnieciski rezervuāri minimālistiskajā ainavā izskatās neierasti.
Pirmais priekšstats par pilsētu – plašos sašķūrētas grunts pamatnes laukumos izmētātas ēkas un dažādi citi priekšmeti.
Nonākam viesnīcā, kas ir par tādu pārbūvētas ogļraču barakas. Pa logu redzams šāds skats – atveldzējošā sniegājā izlaidies ziemeļbriedis.
Nepacietīgi gribu iziet pastaigā pa pilsētu. Kopējā sajūta – haoss, salīdzinoši ar Skandināviju. Sasalstošās zemes dēļ visas komunikācijas ir ārpusē, kas rada tādu nedaudz nevīžīgu iespaidu. Atkritumu it kā nav, bet visur, kur paskaties, redzi izmētātus dažādus priekšmetus, paletes, trubas un tā tālāk. Šeit cilvēkiem nav jāiespringst uz mauriņa pļaušanu, varbūt tāpēc neiespringst arī uz pārējo.
Pie vietējā mākslas muzeja kāda skulptūra ir vienkārši nomesta ceļa malā.
Vietējā aktualitāte – slēpes un ieroči. Pa Svalbāru klaiņo apmēram trīs tūkstoši leduslāču, kas ik pa brīdim apēd kādu cilvēku, līdz ar ko drošības labad līdzi nēsāta šautene aizsardzībai ārpus pilsētas te skaitās obligāta.
Neliela saimniecība un ogļu vagoniņa balsts. Tādu lietu kā mazdārziņus pie mājām te tā arī nemanīju.
Arhitektūra ir vienkārša un lakoniska.
Lakoniskais vairodziņš virs uzraksta Fyrhus ir pilsētas ģerbonis. Visas pašvaldības ēkas ir noformētas identiski – uz fasādes ģerbonis un ēkas nosaukums šādā šriftā. Skola, muzejs, bērnudārzs un tā tālāk.
Starp mājām – akmeņi, būvmateriāli un komunikāciju trubas.
Tipisks pagalms.
Velosipēdus te, protams, neviens nepieslēdz.
Privātā telpa ap mājām pilsētā ir visai maza. Nav nekādu žogu. Visa mantība tiek sakoncentrēta pie ieejas. Pāris soļu tālāk sākas vēja appūsts lauks. Jāpiezīmē, ka neattīstītā vizuāli patīkamas dzīvojamās vides veidošana varētu būt izskaidrojama ar to, ka vairums iedzīvotāju šeit ir līgumstrādnieki tūrisma, ogļu vai zinātniskās izpētes jomā, un uzkavējas šeit tikai dažus gadus. Lielākais vairums ēku ir kompāniju īpašumi un tiek izīrētas. Privāti pārsvarā esot tikai kādi atpūtas namiņi ārpus pilsētas.
Pilsētā bieži sastopami dzinēja uzsildīšanas aparāti gada lielāko daļo valdošajiem aukstumapstākļiem. Daudzi auto redzami tālredzīgi aprīkoti ar ērtu rozeti. Pat auto numuri ir pielāgoti labākai redzamībai sniegotajos apstākļos – spilgti dzelteni cipari uz melna fona.
Kāds svalbārietis atvēzējies uz.. kabrioletu. Vietā, kur vidējā temperatūra gada siltākajā mēnesī, jūlijā, ir pieci grādi pēc Celsija. Nezinu kāpēc, bet man ir nelielas aizdomas, ka pēc tautības viņš nav norvēģis.
Bet vispār te sastopami dažādi neredzēti transportlīdzekļi.
Šim uz sāniem ir Sysselmannen emblēma. Tas ir Svalbāras gubernators – vietējais galvenais atbildīgais par visu, amatu apvienošanas kārtībā pat policijas šefs.
Raķete kādā daudzzīvokļu mājas pagalmā.
Bet visvairāk Longjērbīenē ir sniega moču. Tagad nav sezona, kur vien skaties, pļavās ir paletes, uz kurām tie ievasaroti. Šo aparātu te esot vairāk kā iedzīvotāju, gandrīz trīs tūkstoši.
Strīpām vien.
Varētu pat teikt – grēdām.
Ir pat speciāla ceļazīme.
Laimīgā kārtā ir saglabājušies arī analogie sniegamoči. Lai kamanu suņi vasarā nezaudētu formu, ik pa brīdim var redzēt ekipāžas, kas tiek trenkātas pa ielām.
Skrien mēles izkāruši. Jūlijā droši vien viņiem šķiet neciešami karsti.
Šeit priekšā ir viens barvedis, pārējie pievienoti pa pāriem. Padzeršanās pauze.
Barvedis efektīvi nosaka virzienu.
Svalbāras šefam un komandai, jau pieminētajam Sysselmannen, ir arī savs transportlīdzeklis – krievu oligarhu cienīgs kuģītis.
Uz dabīgās ziemeļu ainavas saglabāšanu pilsētā pārāk neiespringst. Negadījās līdzena virsma – nekas, piebērs bišķi klāt.
Vēl viena lokālā arhitektūras nianse – mājas tiek būvētas uz pāļiem, kas tiek dekoratīvi paslēpti ar dēlīšiem. Izveidojusies telpa ērti izmantojama kā noliktava.
Starp noliktavām un šķūņiem pavīd arī šādas arhitektūristiskas ekstravagances. Kārtējā lielākā Ziemassvētku vecīša pastkastīte pasaulē.
Tipveida apbūve. Kā jau minēju – nekāda iespringuma radīt sev privāto telpu mājas priekšā, arī sapnis par zaļu mauriņu ir neiespējams realizācijā. Grilam der maza terasīte.
Visur starp ēkām mētājas dažādi nesaprotami priekšmeti.
Tiek būvētas arī jaunas ēkas. Tūrisms šajā gana eksotiskajā nostūrī attīstās, pēc viesnīcām ir pieprasījums.
Te atrodas arī kāda pasaulslavena būve. Dodos pārgājienā vairākus kilometrus ārpus pilsētas, lai tur nokļūtu. Kādā brīdī, līkumu līkumiem pa ceļu miglā virzīdamies augšup kalnā attopos, ka man taču īsti nav nekāda ieroča pašaizsardzībai pret leduslāci, izņemot samērā nožēlojamas iemaņas sambo. Ja baltais miglā nāk lejā no kalna, man ir problēmas. Taču esmu ticis jau tik tālu, paļaujos uz likteņa labvēlību.
Beidzot nonāku līdz mērķim. Global Seed Vault. Pasaules augu sēklu glabātuve. Svalbāra savas nomaļās atrašanās vietas dēļ izvēlēta par mājvietu mūsdienu Noasa šķirstam – ja nu notiek nepieredzēta katastrofa – te ir bekaps. Pat, ja izkusīs visi ledāji – vieta ir 130 metrus virs šībrīža jūras līmeņa, pie tam – nekādas seismiskās aktivitātes. Būve izmaksāja 9 miljonus dolāru un stiepjas 120 metrus dziļi kalna iekšienē. Būtībā tā ir kā banka – dažādas organizācijas var novietot savus paraugus drošās depozītu kastītēs. Katrā paraugā ir apmēram 500 sēklu, iepakotas speciālās mitrumdrošās mapēs. Šobrīd šeit glabājas jau vairāk kā 900 tūkstoši šādu paraugu, savukārt ietilpība ir apmēram 4,5 miljoni. Citiem vārdiem sakot – diezgan unikāla vieta.
Pastāvīgu darbinieku te nav un Pasaules Noasa šķirsts ir aizslēgts ar apmēram tādu pašu atslēdziņu, kā mans dzīvoklis.
Ieeja noformēta ar instalāciju, kas naktī spīd.
Nakti gan nav gribasspēka te sagaidīt. Pa ceļam atpakaļ novēroju vienkāršāku arhitektūru. Uz vides saglabāšanu pirmatnējā izskatā, kā jau ierasts, pārāk nav iespringts.
Nonāku atpakaļ pilsētā. Ielas gandrīz nekad nav pārāk dzīvīgas.
Izņemot galveno. Te dažus cilvēkus var satikt vienmēr.
Kopumā pilsētā ir viss, kas vajadzīgs normālā apdzīvotā vietā. Piemēram, publiskās tualetes pārvietojamā kemperītī un viens no dažiem taksometriem, trešais pēc kārtas skaitļa.
Staķiks.
Kapi.
SvalBārs. Starp citu, te bija vienkārši nereāls dažādu pieejamo dzērienu daudzums – daudzi metri plauktu, piekrauti līdz griestiem.
Suvenīri. Piemēram, auskari no oglēm un sudraba.
Ogles tomēr ir pilsētas pirmsākumi un ilgu laiku – vienīgais dzīvības avots. Kādā vēsturiskā fotogrāfijā interesanti izskatās ogļraču atpūtas telpa ar melnu svītru uz sienām ar ogļu putekļiem piebirušo vīru galvu augstumā.
Vietējā muzejā aplūkojami gan norvēģu, gan krievu kompāniju vietējās naudiņas, ar kurām tepat uz vietas tika maksātas algas un varēja arī norēķināties.
Un vēl te, protams, ir leduslāči. Nevienu dzīvu gan neizdevās satikt. Jūlijā vairums no tiem migrē uz ziemeļiem, kur saglabājas atsvaidzinošāka temperatūra.
Taču svalbārieši savu tūrisma industriju tāpat būvē uz tiem. Vietējā, ikoniskā ceļazīme, kas brīdina par leduslāču klātbūtni uzreiz aiz pilsētas robežām, kļuvusi par teju galveno šīs vietas simbolu. Apakšā norvēģiski rakstīts – "darbojas visā Svalbārā".
Pilsētas kartē ar rozā krāsu iezīmēta teritorija, kurā esot droši staigāt bez aizsardzības ieroča. Tā beidzas teju pārdesmit metrus aiz mūsu viesnīcbarakas logiem, turpat kalna pakājē, kur augstāk redzamajā bildē atvēsinājās ziemeļbriedis. Un pārāk neiedvesmo arī apkārt klīstošais stāsts, ka dažus gadus atpakaļ divām tūristēm, kas sadomājušas pakāpties tepat pilsētas nomales piekalnē, esot uzbrukts.
Vietējā lielveikāla ieejas durvīs, gluži kā kādā Somālijā, redzama uzlīme, kas aizliedz ienākt ar ieročiem.
Bet lāči tāpat uzglūn no visurienes, kur vien paskaties.
Uzlīmēm uz mašīnas.
Atkritumu maisiņa.
Veikala terases.
Kedām.
Lielveikala fasādes un automašīnas.
Skulptūras.
Logotipa.
Kastēm.
Un pat no šķietami nekaitīgas kundzītes jakas!
Par nieka 200 tūkstošiem kronu pavisam īstu, tukšu lāci var arī nopirkt un noklāt pie kamīna. Tikai 22 500 eiro, padomājiet.
Un vispār, par cenām runājot. Sala ir tālu no pārējās civilizācijas, viss jāved šurp pa dārgo. Kilograms banānu maksā gandrīz 4 eiro. Un tas, ņemot vērā, Svalbārā nav pievienotās vērtības nodokļa.
Kartupeļi – 3,60 eiro kilogramā.
Tomāti – 5,60 eiro kilogramā.
Siers – rēķiniet paši. Kurss tobrīd: 10 kronas = 1,13 eiro.
Ja grib uzgrillēt kriksīti gaļas, jārēķinās ar tēriņiem.
Pēdējā dienā Longjērbīenē nolemjam paskatīties uz pilsētu no augšas. Pievienojamies kalnā rāpēju grupiņai. Pavadonim, protams, ir šaujamais.
Turpat aiz pilsētas sākas pirmā šķēršļu pārvarēšana. Kūstošā ledāja straumes ir iespaidīgas.
Pašā ledājā ir bobsleja trasei līdzīgs, ļoti strauji un skaļi tekoša ūdens veidojums, kurā ļoti, ļoti, ļoti negribētos iekrist. Kādā brīdī šis atvērtais kanāls apraujas un ūdens pazūd zem akmeņiem un ledus, paliekot dzirdams tikai kaut kur dziļi pazemē.
Vēl te ir sastopamas arī.. lapu fosilijas. Izrādās, kaut kādos aizlaikos te ir auguši meži! Lūk, ko izdara globālā sasalšana! Te tiek organizētas arī speciālas, samērā dārgas fosiliju meklēšanas tūres, kurās turīgi pensionāri gida pavadīti pusi dienas rokas pa akmeņiem, meklējot šādas fosilijas turpat pilsētas pievārtē.
Kāpiens ir skaists. Uzejam pat kalnu pļavu.
Skats uz pilsētu.
Augstākā kalna virsotnē notiek neliela piknikošana. Kāds kāpiena kolēģis varonīgi iztur pasākumu t-kreklā un šortos.
Tālumā redzami par sniega pikām nomaskēti radari. Visticamāk – meteoroloģiskām vajadzībām domāti.
Tāda nu viņa izskatās – pasaulē vistālāk ziemeļos esošā apdzīvotā vieta ar vairāk kā 1000 iedzīvotājiem.
Ideāla cilvēkiem, kas vēlas nedaudz aizbēgt no visas tās burzmas.
Nākamajā stāstā – piedzīvojumi pamestajā krievu ogļraču apmetnē Piramīda, kurā kādreizējo tūkstoš iedzīvotāju vietā šobrīd palikuši astoņi.