Apmēram 50 kilometrus no Longjērbīenes atrodas vieta, kas kādreiz bija padomju sapņa, laimīgās nākotnes kopā celšanas iemiesojums. Ogļraču pilsētiņa ar 1000 iedzīvotājiem, kas bija priviliģēti saņemt ziemeļu apstākļiem paredzētās, krietni augstākās algu likmes un, kā runā, ēst par brīvu diennakts kafejnīcā – daudzus gadus pirms Google birojiem. Laipni lūdzam Piramīdā – mana apmeklējuma laikā astoņu cilvēku apdzīvotā spoku pilsētā.

Zviedru dibināta, tā 1927. gadā tika pārdota Padomju Savienībai, kura, iepriekšējā stāstā minētā Svalbāras līguma spēcināta, te raženi sāka izvērst savu darbību. Tā joprojām pieder Krievijas valsts ogļu ieguves uzņēmumam Arktikugol. Padomju laikos te strādāt varēja tikt tikai izredzētie, algas bija labas, apstākļi iespēju robežās arī – principā tas bija arī eksperiments skarbos klimatiskajos apstākļos no nulles uzbūvēt pilsētu, kas, ja nu kas, spētu nodrošināt pati sevi. Taču laiki mainās un 1998. gads, kas sakrīt ar lielās Krievijas ekonomiskās krīzes laiku, bija tas, kurā tika iegūta pēdējā tonna ogļu. Ēkas tika aizslēgtas, cilvēki samērā steidzīgi evakuēti. Vairākus gadus viss te bija tukšs un pamazām, no Longjērbīenes ar sniega močiem atbraukušo vandāļu drupināts. Līdz Arktikugol vadība saprata, ka te ir tūrisma potenciāls. Šobrīd visi astoņi krieviski runājošie darbinieki dzīvo gana lielajā pilsētas viesnīcā, kurā uzņem arī viesus.

Nokļūstam tur ar norvēģu organizētu tūrisma kuģīti, vairākas stundas peldot gar satriecošām, askētiskām dabas ainavām.

Longjērbīenes tuvumā ik pa brīdim var redzēt šādas, absolūti vientuļas mājas pie ūdens, pie kurām neved neviens ceļš. Vietējās vasarnīcas.

Un ir arī putnu mājas smuki nobalsinātām sienām, labi redzamas pa lielu gabalu.

Vēl tālāk no cilvēku klātbūtnes vairs redzamas tikai dažas teltis. Izskatu visas acis, meklēdams leduslāčus. Nav.

Ik pa brīdim cauri mākoņiem izlaužas bravūrīga saule, radot viduslaiku holandiešu gleznotāju cienīgus skatus.

Pusceļā no mūsu kuģīša izlaižam dažus, kas ar šādiem kanoe vizināsies apkārt līdz reiss brauks atpakaļ.

Brauciena galvenais gastronomiskais piedzīvojums – vaļa gaļa!

Kaut ko tik cīpslainu un sīkstu sen nebiju ēdis.

Mazais aliņš – četrapus eiro.

Beidzot pamanu arī bildēs redzēto, ziemeļiem tipisko putneli – alku jeb (uzreiz izdomāju tam nosaukumu) – fjordu papagaili.

Kārtīgu ģeologu te piemeklētu orgasms. Slāņu šķērsgriezumi, miljardi gadu un droši vien arī pārakmeņojušās pterodaktilu ciskas kā uz delnas!

Laiks paiet ātri. Nemanot esam piepeldējuši pie pirmā objekta – milzīga ledāja.

Pat te kāds ir atvēzējies uz būvmateriālu atvešanu un dažu ēku uzcelšanu.

Visi korī piepildām atmiņu kartes ar gigabaitiem ledainas informācijas.

Mūsu atraktīvais gids ar ķeseli izzvejo kādu, kā viņš apgalvo, daudzus tūkstošus gadu vecu ledus klucīti. Ko safotografētu, tūlīt pat bezkaislīgi saskalda gabaliņos un piedāvā visiem izmantot dārgajā bārā kopā ar viskiju.

Un tad, pavisam drīz, tā arī parādās.

Pirmais iespaids ir acīmredzams – klasiska, tīrradnīga Padomju Savienība.

Osta izskatās nedaudz apokaliptiski, taču redzama arī neliela rosība un pat autobuss!

Visas galvenās ēkas vienā kadrā. Krievijas karogs. Kontrasts ar vēl no rīta redzēto Longjērbīeni ir iespaidīgs.

Mūs sagaida īpatnējs vīriņš kazaku vai tamlīdzīgu cara draugu uniformā. Tas izrādās krievu puses gids. Nekāda idejiska pamatojuma tam īsti nav, šķiet, ka tā vienkārši ir vietējā izpratne par šīs ekskursijas padarīšanu interesantāku. Cita lieta, ja viņš pirms katra kuģa ierašanās dūšīgi šmulētos melns un raustos iekšā gadu desmitos pa eļļainām šahtām lienot nospeķotā ogļrača kombinezonā.

Mūs sakrāmē autobusā un ved rādīt vietas. Ostas pusē mētājas šādas būdiņas.

Saimnieciskā ēka. Garāžas un šķiet, arī elektrocentrāle.

Piramīdas nosaukums radies no kalna piramīdas formā, kas slejas pāri pilsētai. Nogāzē labi redzami divi tuneļi, pa kuriem kādreiz ripoja ogļu vagonetes un strādnieki devās uz darbu.

Oglēm te ir pat savs piemineklis.

Kā tādi dinozaura kauli nogāzē balo arī Krievijai mūždien aktuālais sauklis – mieru pasaulei! Zinātnieki lēš, ka arktiskā klimata un attiecīgās konservācijas dēļ šeit esošie grausti būs tīri labi redzami arī 500 gadus vēlāk. Ja, protams, tos kāds neaizvedīs, pa ķieģelim.

Trāpamies Piramīdā izcilā brīdī! Vienlaicīgi ar mums ir atlidojis arī Arktikugol šefs! Vietējos ir manāms saspringums un attiecīgi arī atslābums vakarā, kad šefs ir prom. Starp citu – bildē redzamā pagarā zāle nav Svalbārai raksturīga. Piramīda ir vienīgā vieta šeit, kur tāda zāle aug. Izrādās, kā jau nākotnes sapņa ogļraču pilsētā – auglīga augsne šurp tika vesta ar kuģiem! Un joprojām raženi spiež ārā asnus.

Kuģu satiksme nebija bieža – vietējiem te bija gan dārzeņu audzētava, gan dzīvneku ferma.

Kaut kas, ko nepaspēja uzcelt.

Ķieģeļu dzīvojamās mājas gan izskatās uzkrītoši svaigi. Kondicionieru te, protams, nav – tikai mīlīgas analogo ledusskapju kastītes uz palodzēm.

Dārzeņu glabātuve.

Pilsētiņā ir arī koka mājas, tās ir pirmās, ko te uzcēla. Senākās bildēs redzams, ka tās ir pabriesmīgā stāvoklī, pelēkas un nošņurkušas. Atjaunojot tūrisma plūsmu, ogļu kompānija ir ieguldījusies skandināvu iecienītajā sakaltušu asiņu krāsā un sakārtojusi to izskatu.

No piekalnes aiz pilsētas labi saskatāms tālumā esošais ledājs. Pamestas daudzstāvenes logos savas ligzdas grēdām iekārtojusi kaiju kolonija un rada ārkārtīgi skaļu troksni.

Stadions.

Mūsu bariņam ļauj apmeklēt arī sabiedrisko ēku, kurā ietilpst kultūras nams, sporta zāle un bibliotēka.

Pamestības sajūta mazliet atgādina Pripeti – tikai daudz, daudz labāk saglabātu.

Redzamas cerīgas bildes no zelta, tas ir, ogļu laikiem. Kuģis dodas mājup, uz Krieviju.

Ogļrači nāk mājās no maiņas.

Tagad šīs koka takas izskatās mazliet savādāk.

Sporta zāle, kurā uzraksts dīvainā kārtā ir norvēģiski. Varbūt grīdas krāsojuma dāvinājums?

Detaļas ar lokālā humora elementiem. Fizkultūras instruktors.

PSRS un Norvēģijas draudzības maču paliekas. Maču starp tolaik totāli komunistisku un nāvīgākā ienaidnieka, NATO, valsti.

Bet pārsvarā abas krievu pilsētas, protams, sacentās viena ar otru.

Svaru zāle. Liekas, Daņila tikai nupat ir pabeidzis treniņu un izgājis.

Bibliotēka.

Interesanta faktu uzskaite.

Lai kliedētu ik pa laikam uznākošās skumjas pēc dzimtenes vasaras, ar kuģi atvestās augsnes barotajā zālītē iesprausta skārda saulespuķe.

Bērnu rotaļu laukumiņš.

Pilsētas viesnīcā, kas ir arī visas šībrīža dzīvības epicentrs, Norvēģijas Pasts ierīkojis savu mininodaļu. Norēķini viesnīcā notiek kronās, viss ir dārgs, taču vietējie darbinieki no Krievijas saņem absolūti neadekvātas algas salīdzinoši ar Longjērbīeni. Ja atceros pareizi, atšķirība vidēji bija desmit reizes – 300 eiro pret trīs tūkstošiem, 50 kilometrus tālāk.

Viesnīcā viss ir kā nākas – pat restorāns.

Un, protams, leduslācis.

Un tad pienāk mūsu atbrīvošanas mirklis. Kuģis ar visiem trokšņainajiem pasažieriem dodas prom, un Piramīdā paliek 10 cilvēki – vietējie darbinieki un mēs.

Izvēlamies nakšņot ostā, kompānijas ierīkotos dzīvojamajos vagoniņos, kas pārvērsti par tādām kā kojām ar četrām guļvietām katrā. Tas sanāk arī izdevīgāk kā viesnīcā.

Ja norvēģi ievēro noteikumus un ir līdz apnikumam pareizi, tad krievi ir klasiski sirsnīgi – izbrīnīts uzzinājis, ka mums nav ieroča, vietējais galvenais mums vēlīgi izsniedz raķešpistoli ar divām patronām. Pret lāčiem, drošībai. Un aizmirst noinstruēt, kā tā ir lietojama – šaujot lāci, vai šaujot gaisā, lai sauktu palīgā. Lai vai kā, ir iemesls jauniegūto aizsardzības līdzekli nosvinēt.

Apbruņojušies ar ieroci, ejam pastaigā pa spoku pilsētu. Lai gan, it kā ir zināms, ka vasara – lāčiem jābūt prom ziemeļos, ir sajūta, ka aiz katra grausta kāds aizkavējies tomēr var slēpties. Ostā ir pilns ar metāllūžņiem – kompānija tos demontē un gatavo promvešanai.

Pat veca, samīcīta ugunsdzēsēju mašīna.

Vagonešu detaļas.

Rezervuāri. Dzīva nauda!

Pat radiatoru trubas gaida savu pārdzimšanu.

Turpat pie ostas vīd vientuļš vagoniņš, kurā dzīvojot kāds zinātniskais pētnieks. Viņu tā arī nesatiekam. Varbūt tas lācis tomēr.

Esam te pašā ziedonī!

Demontāža.

No kalniem uz jūras pusi tek nesaprotama, izplūdusi upīte bez konkrētas tecējuma gultnes, radot papildu nevīžību iespaidā par pilsētiņas pievārti.

Lai gan ir polārā diena un saule tā arī nenorietēs, tuvāk nosacītajai naktij tā tomēr kļūst blāvāka, lai gan ir teju tikpat augstu. Turpinām klīst pa pilsētu.

Kontrasti.

Redzam vairākas polārlapsas. Vai arī ļoti izmanīgu vienu un to pašu, kas spēj ātri tranportēties uz dažādām vietām.

Ēku stūri ir noapaļoti. Cik atceros – tam ir eksperimentāla rakstura sakars ar vēju, lai mazinātu nemīlīgo plūsmu starp ēkām.

Pie mājām atrodama šāda zīmīte, aicinājums nevandalēt. Kā jau rakstīju augstāk – norvēģiem senāk bija paradums braukt uz šejieni, dzert un ālēties – ārpus Svalbāras Lielā Brāļa – sysselmannen redzesloka. Laikam tāpēc arī šeit ir tā logotips – dieva acs vietā.

Pats ikoniskākais skats Piramīdā ir Ļeņins, kas skatās uz ledāju. Populārākais skats, ko Google par šejieni atrod.

Un arī – vistālākais Ļeņins ziemeļos pasaulē. Barencburgā ir vēl viens, bet tas jau salīdzinoši ir dienvidnieks.

Komunikācijas sasaluma dēļ netika īpaši slēptas, tāpat kā tagad Longjērbīenē.

Kāda pamesta dzīvokļa interjers. Bildēts caur stiklu, māja ir aizslēgta, visi logi veseli.

Skolas vai bērnudārza sētiņas noformējums.

Atkal gandrīz uzkāpjam virsū polārlapsai.

Tā ir tik droša, ka man rodas bažas, ka tikai nav slima ar trakumsērgu – pārāk droša un uzmanību mums nepievērsoša. Neliekas ne zinis, ja pieej pāris metru attālumā. Vēlāk attopos, ka viņai taču ir visai neliela pieredze ar cilvēkiem.

Tā mēs klīstam pa tukšo Piramīdu, katrs savās gaitās.

Kurināšanai ogļu pilsētā joprojām netrūkst.

Apjukusī upe un piramīdas kalns.

Akmensdārzus te izveido daba, nav jāpiepūlas.

Kokmateriālu glabātuve.

Un pavisam specifisks lokālais objekts – vienīgā vieta, kur var mēģināt noķert telefona signālu no Longjērbīenes. Jumtiņš, soliņš, simbolisks telefona automāts.

Ostas pusē pilsēta jau ir pavisam sabrucināta. 

Mazliet pēc pusnakts. Ārā ir pilnīgi gaišs. Vietējie ar mums pārāk neraujas čupoties, viņiem ir kaut kāda dzimšanas dienas ballīte, uz kuru, desmit cilvēku pilsētā, mūs diemžēl neielūdz. Pie reizes tiek svinēta arī veiksmīgi aizvadītā Arktikugol direktora vizīte. Vēlu naktī gar mūsu dzīvojamo konteineru garām pabrāžas vienīgais pilsētas pikaps ar no tā skanošu skaļu mūziku. Galvenākais un maskulīnākais vietējais vīrs (tas pats, kas man iedeva pistoli) ved formīgo viesnīcas darbinieci no Ukrainas.. romantizēties, teiksim tā. Braukt reibumā var droši – tuvākais krievu policists ir kaut kur Murmanskā. Savukārt es kārtējo reizi sajūtos kā piedaloties dokumentālajā filmā.

No rīta ir bieza migla, viss izskatās pavisam savādāk – industriālas fototapetes var saražot gigabaitiem.

Gids, šoreiz bez kazaku formastērpa, rīta agrumā ir slinks un mēģina noķert telefona signālu neaizejot līdz speciālajai telefonvietai.

Skarbs skaistums.

Šīrīta mērķis – tikt tur augšā, pie raktuvju ieejas. Galu galā arī uzkāpjam, līdz bildes labajā pusē redzamajai augstākajai ēkai.

Pa ceļam uz šahtu tuneļu sākumu jāpārvar pavisam apokaliptiski šķēršļi. Sajūta kā filmā Stalkers.

Arī šie kādreiz bijuši slēgti tuneļi.

Straumes izskalojušas sliežu apakšu, vietām jābūt izveicīgam, lai nenolauztu kaut ko.

Tuneļa sākums.

Redzot šo, prātā neviļus nāk viens vārds – gulags.

Kaijas šahtas administratīvās ēkas logos turpina celt savas daudzstāvenes.

Tunelis ir noslēpumaini patumšs un ar nesaskatāmu galu. Sažņaudzu ciešāk rokās raķešpistoli. 

Un tad seko katru fitnesa fanātu laimīgu padarīt spējīgs kāpiens. Maziem solīšiem, pa mazām trepītēm, bezgalīgi ilgi.

Īsti nenoskaidroju, vai pa sliedēm brauca arī cilvēki, vai arī tikai ogles. Ja ogļrači kāpa paši, tad esmu drošs, ka viņu kājas izskatījās vismaz kā Lensam Ārmstrongam.

Bet tā, pasaulē viss pa vecam.

Tomēr pat vistraģiskākajai kāpšanai vienmēr ir viens pluss. Jo augstāk, jo labāks skats.

Jo augstāk, jo vēl labāks.

Kāds ogļracis atzīmējies. Viņš ir no Torezas Ukrainā. Tās pašas, blakus kurai tika notriekts bēdīgi slavenais lidaparāts MH17.

Visa pilsēta vienā kadrā.

Visapkārt mētājas samērā lieli akmeņogļu gabali.

Atpakaļceļā tuneļa apakšdaļā piefiksēju brīnišķīga dizaina darba drošības plakātu.

Ir atbraukusi nākamās dienas ekskursantu grupa, ar kuras kuģīti dosimies atpakaļ uz norvēģu Svalbāru. Ieejam viesnīcā atsveicināties no vietējiem paziņām. Pie ieejas sagaida milzīgs melnu gumijas čību klāsts. Kādreiz tā bija obligāta prasība – lai samazinātu visuresošo ogļu putekļu daudzumu.

Mums vēl tiek pastāstīts par lāci, kas, barību meklēdams, iepriekšējā ziemā bija ielauzies pa logu viesnīcā un izdemolējis visu restorānu. Vēl tagad redzams aizvākotais, izsistais stikls. Ja te darbotos novērošanas kameras, tad šāds video noteikti būtu kļuvis par Youtube hitu.

Kuģīti sagaidām un, ticiet, bez milzīgas nožēlas pametam šo vietu uz, visticamāk, neatgriešanos.

Bet ja ir tikts līdz Svalbārai, tad noteikti iesaku nonākt arī šeit. Manuprāt – vieta ir unikāla visas planētas mērogā.