Vidusāzijā un šajā ceļojumā palīdz nokļūt sapnis vairāku gadu garumā. Mītiskais M41 jeb Pamira lielceļš – viena no augstākajām ar auto šķērsojamajām kalnu pārejām pasaulē, klinšu nobrukumu patstāvīgi apdraudēts, nomaļš, klinšu ieskauts ceļš tiešā Afganistānas pierobežā – kas gan varētu kairināt iztēli vēl vairāk? Nu ok, var jau, bet piekritīsiet – šāds komplekts piedzīvojumu meklētāja uzmanību piesaistīt tiešām ir spējīgs. To saprotam arī ceļā, satiekot lērumu avantūristu, kam šis galamērķis jau sen bijis spaiņa sarakstā. Tiek izpētītas iespējas, salāgoti brauciena laiki ar manu ceļabiedru Garo, ievākta bagātīga informācija no cilvēka, kas labi pazīst reģionu (čau, Solveiga!), tikts pie biļetēm uz Almati Kazahstānā, kur arī uzsākam mūsu piedzīvojumu (čau, airBaltic!). Nemaz neizejot no lidostas, uzreiz pārsēžamies reisā uz kaimiņvalsts galvaspilsētu Dušanbe. Šeit sākas vai beidzas vairuma Pamira lielceļa izbraucienu maršruti. Turpinājumā – stāsts par to, kāds tas izdevās mums – budžeta mugursomnieku režīmā, ar vietējo sabiedrisko transportu. Tieši tāpat, kā pārvietojas paši ar automašīnām ne pārāk apveltītie pamirieši.
Piezemējoties redzams, ka pilsēta ir gana liela, bet ne gigantiska – aglomerācijā ap miljons iedzīvotājiem. No lidmašīnas labi pamanāms, ka arhitektūrā dominē padomju daudzstāvenes un Āzijai raksturīgs sīkāku mājeļu apbūves blīvums. Interesanti, ka Dušanbe tadžikiski nozīmē – pirmdiena! Pilnīgi iztēlojos, kā senos laikos biroju darbinieki, purpinādam, pēc nedēļas nogalēm no savām lauku oāzēm, pa izžuvušu un putekļainu upju gultnēm ēzelīšu mugurās saradās galvaspilsētā, lai sāktu jaunu darba nedēļu.
Pirmā interesantā detaļa gadās turpat pie lidostas izejai tuvākā kioska. Paklāju kultūra te ir cieņā un nostaļģija pēc PSRS tāpat.
Dodamies ieliņu labirintos meklēt rezervēto naktsmītni. Pa ceļam – jau otrs!
Arī viesnīca mums neliek vilties.
Kad mantas nomestas, jāiet izlūkot pilsēta. Te joprojām darbojas veco laiku dzērienu automāti. Un, pat ja nedarbojas, gādīga darbiniece kasti atslēdz un izlāpušajiem garāmgājējiem uzorganizē dzērienu turpat no aparāta iekšām. Tveice ir pamatīga, nedrīkst laist biznesu zudumā.
Pieļauju, ka nelielam atvēsinājumam kalpo arī šādi kakla nolaužamie kanāliņi daudzviet ielu malās.
Centrālajos bulvāros savukārt ar nodomu gana blīvi sastādīti koki – dod perfektu paēni.
Labs mārketinga gājiens, lai piesaistītu nedaudzo ārzemju tūristu uzmanību. Iekšpusē no PSRS atribūtiem patiesībā bija ļoti maz – pārsvarā vietējais blusu tirgus sortiments un suvenīri. Tomēr, kā pareizi atzīmēja daži vietējie – nostaļģiju pēc bijušās lielvalsts varot saprast, jo Vidusāzijas reģionam komunisti attīstību vairāk iedeva, savukārt mums Eiropas galā – tieši otrādi.
Kapitālisms savukārt nemaz nekautrējas un jau sen ar joni ir ieradies.
Pilsētas centrā, Rudaki parkā atrodas grandiozs zeltītu pieminekļu ansamblis – galvenā dūšīgas bildēšanās vieta gan vietējiem, gan tūristiem. Mani savukārt piesaista miliča siluets komplektā ar pārējiem pasakas varoņiem.
Tepat ir arī visai iespaidīgas strūklakas. Liela daļa valsts žūst ārā sausumā, kontrastējoši.
Nesamirkšanas izaicinājums.
Parka veidotāju fantāzijas augļu koks.
Taču īstā dzīve, protams, nav starp pieminekļiem. Dušanbe ikdienas reālo azartu var novērot miliču izveicībā, virtuozi masveidā stopējot un apstrādājot automašīnas.
Iedzīvotāju aktivitātes no māju fasādēm, vides plakātu stendiem un citām virsmām neskaitāmās variācijās vēlīgi vēro arī autoritāras valsts klasika – prezidenta portreti, bieži vien arī kāda pamācoša citāta pavadīti. Iepazīstieties – Emomali Rahmons, valsts vadītājs kopš 1992. gada.
Prezidents nav muļķis un mēģina uzturēt sakarīgas attiecības gan ar Rietumiem, gan Krieviju un Ķīnu. Protams, neaizmirstot uzsvērt arī savu leģimitāti un svaru pasaules politikā. Atbildīgie pīāristi neguļ un saprot, ka tādas lietas labi ilustrēs kāds kadrs no uzstāšanās ANO tribīnē, piemēram.
Esi rātns, dārgais pilsoni, es tevi redzu!
Likās pārsteigums, ka vairums Dušanbe sieviešu tērpjas visai tradicionāli – krāsainos un raibos, halātiem līdzīgos kostīmos. Samērā praktiski – laba kamuflāža jebkuram ikdienas skrējienā trāpījušam traipam.
Bankas žogs izsaka visu.
Celtniecības žogi mēdz būt patīkami krāsaini – šādus fonus noteikti novērtētu jebkura Instagrama zvaigzne.
Daudzstāveņu pagalms. Mazliet sagurušas fasādes, toties sterila tīrība.
Kompozīcija.
Bez planšetēm augoši bērni savus haštagus atrod citur.
Restorāna terase.
Līdz šim citur man nepieredzēts kioska tipa veikaliņu risinājums – ar ieeju vitrīnā, apmēram pusmetra augstumā. Klients pienāk un parāda ar pirkstu, ko vēlas. Nu, vai arī ieraušas iekšā pats.
Avīžu kiosks vispār – bez vitrīnu ierobežojumiem.
Interesanti, ka vismaz vidējā un vecākā paaudze joprojām iecienījusi tradicionālās galvassegas. Kodīgajā saulē tas ir pašsaglabāšanās jautājums.
Par tradicionālo runājot – kādā vietā pavisam neparasts skats – loterijas biļešu pārdevējs izskaidrojas ar teju no viduslaikiem izkāpušu Veco Hotabiču.
Šādi loteriju lietussarggaldiņi pilsētā ir ļoti daudz – tipiski nabadzīgām zemēm, kuru iedzīvotājiem viegli iedvest sapni par vieglu bagātību (piemēram, Haiti). Šeit pārdevējs loto rūpalu apvieno arī ar zelējamās tabakas piedāvājumu. Pamanos palūgt šķipsniņu un, negaidot precīzāku lietošanas instrukcijas – to iešņaukt. Šķavas apstājas tikai pēc kāda brīža – kad spilgti zaļā masa pamet manu nāsi dāsnā salvetē.
Izbijis taksofons atgādina putnu būrīti. Viedtālruņu laiks.
Karaliskais te ir cieņā. Ieejas noformējums kādai citādi necilai biroju ēkai.
Naktsklubs dienā.
Ja pie rokas nav Zeva kariete, tad var izlīdzēties arī ar pieminekli traktoram.
Pretī nāk kungs ar pāvesta cienīgu kūpināmo trauku un par nelielu atlīdzību uzstājīgi piedāvā nodūmoties.
Diemžēl atteicos – īsti nesapratu, kādi būtu ieguvumi. Tomēr izskatījās iespaidīgi.
Ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju – degviela nav lētākā. Dīzelis 72 eirocenti, 95tais – 70.
Pilsētas ikdiena, paejot nostāk no centrālajām ielām.
Topošais Rokijs treniņu procesā.
Labirinti. Meklējam kaut kur tuvumā esošo, jaunuzcelto pilsētas tirgu. Kāds vietējais laipni piesakās mūs caur šīm taciņām izvest vajadzīgajā virzienā.
Tā arī notiek – pēc neilga brīža radarā jau sajūtamas tirgus atmosfēras vēsmas.
Vispirms jāuzmet acs ārpuses paviljoniem.
Zelējamā tabaka te tiek tirgota rūpnieciskākos apjomos. Nezinu, ko nozīmē markas nosaukums tadžikiski labajā pusē, tomēr tas stipri atgādina aicinājumu kaut kur aiznest čehus. Savukārt kreisajā pusē vispār izcils zīmols – kaut kas uz specializētā vecā lidosta pusi.
Fantastisks piena izstrādājumu mobilais stends.
Bērnu sapnis par baseinu.
Pārliecinoša atbilde maķītim.
"Kad izaugšu liela, tad.."
Gaļas paviljons.
Mjasnova piramīda.
Te noteikti var atrast arī Karību jūras pirātus.
Tirgus galvenais, jaunais paviljons ir iespaidīgs. Neesmu dižs arhitektūras speciālists, tomēr man šķiet, ka par spīti neiztrūkstošajiem mūsdienu diožu virteņu vilinājumiem telpas stūros, centrālā daļa ar savām milzu kolonnām diezgan veiksmīgi imitē austrumu atmosfēru. Maizes stendi izskatās ļoti fotogēniski.
Biezpiena nodaļas Frīda.
Diendusa, neatejot no kases. Iespējams, sieviete strādā vairākās darbavietās, sejā manāms ilgstošs nogurums.
Interesants garšvielu pasniegšanas veids – perfekti saformētas veļasbļodās, ar nofomējuma glāzīti kūkas virspusē.
Glezna.
Plova tapšanas aizkulises.
Ejam tālāk. Pilsētai ir gana jūtams reljefs.
Jātiek atpakaļ uz centru, atkal pa īsāko ceļu – cauri puspagalmiem.
Netīšām uzduramies pamatīgam īpašumam. Šķiet, ka iekšpusē varētu būt pat savs privātais templis, bagātīgiem kokgriezumiem rotāts.
Vēl iespaidīgāks ir nākamais apskates objekts – vietējais CUMs, jeb galvenais universālveikals. Augšējo stāvu nomnieki pārāk neapgrūtina, atmosfēra ir spocīga un naftalīna piesātināta.
Tomēr izdodas noskatīt kaut ko viesistabai.
Gājēju tunelī jaunietis absolūti netraucēti būvē perfektu rožu pušķi.
Kvadrātsakne – gandrīz burtiski.
VIP auto numurs. Cik sapratu, ar šādiem pārvietojas ierēdņi un citi izredzētie. Karogs ir labi pamanāms no attāluma, tā ka jebkurš tipiski badīgais milicis var paspēt to ieraudzīt un sarauties drošā kamoliņā.
Vīrietis ar olām.
Zila polikarbonāta jumts iebrauktuvi pazemes garāžā manā prātā pārvērš par baseinu.
Uzticami informācijas avoti mums vēsta, ka ar nelielām naudiņām piekukuļojot apsargu, šajos dvīņu torņos iespējams tikt augšā un arī pie lieliskas pilsētas panorāmas. Tā arī notiek – uzrunātais vīriņš teju palēkdamies no prieka ir gatavs mums atslēgt visas durvis.
Kopā ar viņu tiekam uz plašas terases pavisam tuvu ēkas jumtam. Skati uz visām pusēm ir lieliski.
Tadžikistāna nekādā ziņā nevēlas atpalikt no Latvijas un lepni rāda savu sniegumu gigantisko valstu karogu mastu čempionātā.
Gara diena, jādodas kas iekost un atvilkt elpu. Pa ceļam uz viesnīcu apspriežam šeptes ar strūklakā viegli izmirkušiem jauniešiem.
Diemžēl tā arī nenoskaidroju, kas ir sarkanie elementi šajā attēlā.
Optiski patīkamas flīzītes un fotoaparāta patīkami satraukts opis.
Tomēr par spīti visam Dušanbe pieredzētajam, galvenā atziņa šodien ir viena – tadžiku tualetes papīram rullī nav cauruma!
Pietiks galvaspilsētas trokšņa – šeit uzturoties jau niezam nepacietībā doties Pamira lielceļa odisejā!