Taivānas stāsts īsumā – kad slavenais, ņiprais komunistu vadonis Mao nāca pie varas un līdz tam esošā Ķīnas Republika tika spiesta kļūt par Ķīnas Tautas Republiku, Taivāna bija pēdējais bastions, kur kapitālistiskās ievirzes spēki noturējās un patvērās arī attiecīgā valdība. Rezultātā – kārtējais cilvēces eksperiments, kurā var ērti salīdzināt divu blakus esošu teritoriju attīstību dažādās politiskajās sistēmās. Protams, mūsdienu Ķīnas pilsētas Taivānu vizuālās labklājības ziņā jau sen ir panākušas, taču vēl salīdzinoši nesen, kad lielvalsts nebija tik atvērta pasaulei, atšķirība starp valsts iekārtām un attiecīgi to ekonomiskajiem panākumiem bija milzīga.
Galvaspilsēta Taipeja. Centrs ir gana pilns ar modernu arhitektūru, taču paejot nostāk, izaug arvien pelēkāka paskata betona kastes Āzijas stilā – mazi logi, neieinteresētība par skatu caur tiem. Tās vismaz tiek padarītas krāsainākas ar milzīgu reklāmas baneru palīdzību.
Upe pilsētas centrā ir iežmiegta starp viaduktiem un estakādēm.
Brīvajos zaļajos laukumos ir iekārtoti nelieli parki, taču vienalga, taipejieša atpūta zaļumos izskatās drīzāk šādi.
Ja ieskatās, daba te tomēr ņudz. Neskaitāmi mazi krabīši, turpat tālāk, vērodams zivis, klusi gārdz gārnis.
Taivānā gadās sastapt arī bezpajumtniekus. Šim gan, acīmredzami, ir pajumte. Betona.
Kā jau visās attīstītajās Āzijas valstīs, vietējie ir visai uzņēmīgi pret viedtālruņu atkarību.
Kur vien paskaties, kāds slēpjas telefonā vai aiz tā.
Cilvēks mazu sunīšu vietā glauda mazu ekrāniņu.
Simpātiski.
Vēl Taipejā ir neticams daudzums motorolleru.
Un, protams, arī viss, ko var iedomāties apēst un arī mēģina apēst ķīnieši.
Ielu kafejnīcas attiecīgi ir turpat uz trotuāra un nereti jāatzīst, ka vietējā PVD darbības kompetence nepārliecina līdz galam.
Tomēr, notestējot dažādus paraugus, nav ne vaina, tieku cauri bez komplikācijām.
Ielu malu tirdziņi ir pārblīvēti ar vēl nesaprotamākām precēm.
Kaltēti jūras mošķi ir viena no vieglāk atpazīstamākajām lietām.
Un tad kādā brīdī man pielec, ka šī industrija strādā nevis izvirtušai vietējo kulinārajai gaumei, bet gan tradicionālajai ķīniešu medicīnai. Lūk, aptieka. Iztēlojos, ka te tiek svērtas dozas pret bronhītu, plakano pēdu un apaugļošanos.
Viena no galvenajām reliģijām te ir budisms. Attiecīgi aci nereti priecē svastika – Ādolfa sačakarētais simbols, kas īstenībā iecerēts ar nozīmi – labi justies.
Izdodas uzskriet virsū un knapi nepielipt pie lielākā mušpapīra, kāds dzīvē līdz šim bija redzēts.
Karaoke ar lēta bordeļa estētiku? Varbūt kāds ķīniešu valodas pratējs var palīdzēt noprecizēt?
Vīraka kociņu tirdzniecība rūpnieciskos apjomos.
Īpatnēja lokālā prece – lentas ar dažādu apdruku.
Leopardmode jaunā līmenī.
Pilnīgi parasts Taipejas trotuārs.
Elektrības vai kādu citu pilsētas komunikāciju skapji te vienmēr ir apgleznoti impresionisma stilā.
Un parastas kanalizācijas lūkas pamanās kļūt par dizainiski skaistākajām līdz šim redzētajām.
Amatniecības un noformēšanas prasmes vispār ir augstā līmenī.
Skaistus padara pat būvobjektu žogus – ar dzīviem apstādījumiem.
Trāpos uz interesantu izrādi – vairāki cilvēki violetās drēbēs turpat trotuāra malā nepārtraukti dīda, stumda un regulē milzīgu, nemierīgu rindu. Cik nu saprotu no kādas knapi angliski runājošas garāmgājējas, tajā stāvētāji alkst iekļūt kādā reliģiska rakstura pasākumā.
Pilsēta ir moderna. Nojausmas par veco, etnogrāfisko Taivānu paradoksālā kārtā uzjunda vien kāda bezpajumtniece.
Mūsdienu taivānieši etnogrāfiskās skumjās par zaudēto pagātnes skaistumu nekavējas. Viņi spēlē loteriju. Šādu azarta templīšu pilsētā ir milzums – viss jūsu ērtībām, lai pēc iespējas ērtāk šķirtos no savām naudiņām.
No daudziem skatpunktiem pilsētā labi saskatāms slavenais Taipei 101 tornis. Augstums līdz antenas galam ir mazliet pāri puskilometram – kādu brīdi tas bija augstākais debesskrāpis pasaulē. Līdz dubajiešiem saniezējās uzcelt savu Burj Khalifa.
Pilsētā plaši izplatīts ēdienu maketi pie restorāna ieejas žanrs. Nevaru vien nopriecāties par sautējumiem un zupām, kas leņķī nelīst ārā no šķīvja.
Atklāju arī jaunus paņēmienus elegances pasvītrošanai reklāmas dizainā.
Krāsniņa vietējo, gardo pūpēžu cepšanai.
Daudzbērnu ģimene pilnā skaitā piepelnās ielas malā.
Metro cilvēki stāv rindās ļoti disciplinēti, teju kā Singapūrā.
Vakarpusē izmetu līkumu gar slaveno torni.
No apakšas tas galīgi neizskatās diezcik iespaidīgi, lielo augstumu grūti nolasīt.
Kāds tēvs, tāds dēls.
Pilsētas turīgo, darījumu kvartālu noskaņas.
Nākamajā dienā dodos tālāk, uz 170 kilometru attālo pilsētu Taičungu. Šāds simpātisks vilciens turp aizvizina 40 minūtēs.
Taivānas lauki, ko vēroju pa ceļam, ir visai urbanizēti.
Teju viss, kas nav kalni vai meži, ir apgūts un apbūvēts.
Ciematiņi.
Izžuvusi upes gultne.
Un pati pilsēta – tāds pats betona mudžeklis kā Taipeja.
Pirmais, kas Taičungā krīt acīs ir acīmredzami lielāks bardaks. Un visizteiktākā vietējā nianse ir.. aizkrauti trotuāri. Biežo un spēcīgo lietavu dēļ tie vēsturiski būvēti kā galerijas, ar atvērtu izeju uz ielas pusi. Un mūsdienās izveicīgie taičungieši to izmanto, lai šo ērto platību zem jumta brutāli piesavinātos savām vajadzībām. Daudzviet pārvietošanās nolūkam atstāta tikai maza taciņa, citur trotuārs ir aizbarikadēts pavisam un šķērsli nākas apiet pa ielu ar dzīvu satiksmi. Lūk, daži Taičungas trotuāri. Putnu tirgus.
Kafejnīcas virtuve.
Vēl viena kafejnīca. Atgādinu, šis ir trotuārs.
Mēbeļu veikals un autostāvvieta. Un tālāk, pavisam ciet – vēl kaut kāda bode. Te jau vairs netikt cauri.
Vēl viena kafejnīca un krāmu sīktirgus.
Virtuve.
Atpūtas zona.
Kur nav jumta, tur var ierīkot pat sakņu dārziņu. Turpat pa virsu asfaltam, bez kompleksiem.
Te vispār kaut kas no elles priekškambaru arsenāla.
Viss. Ciet. Mans trotuārs. Ej apkārt.
Policijas motorolleru flote.
Vēl viena vietējā nianse – neskaitāmos reklāmbanerus vējā palīdz savaldīt stūros piesietas pilnas ūdens pudeles.
Tuneļi te ir sterili tīri.
Samiņi.
Šķiet, ka šeit tiek tīts vecais, labais, viegli relaksējošais betelrieksts. Ar kura sarkani iekrāsotajām siekalām ir nospļaudīta puse Āzijas.
Cilvēks ir inovatīva būtne pēc dabas. Pat ja nebūvē raķetes vai neatklāj pretvēža zāles.
Taičungas arhitektūra nereti raisa zosādu.
Tirgū.
Tirgus diena beigusies, skaistums palicis.
Ielas malās ik pa brīdim manu šādas instalācijas. Varētu būt sakars ar bēru rituāliem, saka intuīcija. Internetos apstiprinājumu neatradu. Zinātāji, ko sakāt?
Spēle Kurš pirmais pamanīs dārzeņu tirgotāju.
Vogue cienīga motorolleriste.
Un arī burvīga statuja. Kas varētu simbolizēt to, kā mazā, nebēdnīgā, žirgtā Taivāna šobrīd skatās uz lielo Ķīnu.
