Nakts vilciens Turkmenbaši-Ašhabada. Trešais plaukts plackartē, galvā naktī pūtīs neizslēdzama kondiška, kuru, glābjot dzīvību, aiztūķēšu ar segu. Sarunas ar nejaušiem ceļabiedriem, kas ieinteresēti izprašņā par dzīvi manā tālajā dzimtenē. Blakus trāpās pirmrindnieks vietējā elektrostacijā – kopā ar biedru brauc uz galvaspilsētu pēc godīgi nopelnītas medaļas. Ancuks uz pakaramā līdzi, viss kā nākas. Arī par dzīvi nesūdzas – alga krietni labāka kā valstī vidējā, nedaudz virs simts dolāriem. Abi darba varoņi gan par mani pēc kāda laika zaudē interesi – dodot priekšroku koķetēt ar neticami skaļu, bravūrīgu, nedaudz piedauzīgu manieru dāmu pašos pilnbrieda gados. Man atliek tuksnesīgas, skaistas ainavas aiz loga.
Šie skati gan pārāk nelīmējas ar sākotnējo priekšstatu par itāļu baltā marmora fasādēm, kas Turkmenistānā esot visur.
Nu, vismaz ir baltā krāsa.
Šūpoles.
Vilciena sarunu biedrs man zinoši stāsta, ka Turkmenistānā cilvēki dzīvo krietni labāk, kā ekspadomju kaimiņvalstīs – tur esot krietni pieticīgākas mājas. Redzot šo, domās šūpoju galvu.
Koku faktiski nav.
Kazas netiek mājās.
Ierasts skats – atsevišķi stāvošas sausās tualetes. Nē – ne tā, kur jākāpj augšā pa trepītēm, vairāk pa kreisi.
Pieticīgi.
Ģimenes pavards attapies mājas pagalmā.
Ciemata puikas paspēj mani apveltīt ar sirsnīgu, pasaulē plaši izplatītu žestu. Globalizācija tiešām notiek!
Gaismu spēles kalnos patīkami kontrastē ar cilvēka radīto vidi.
Iztēlojieties šo pašu skatu, tikai bez kalnu grēdas.
Meitene un dzelzceļš. Drīz satumst, daudz nekavējos un mēģinu doties pie miera. Vēl nenojaušu, ka priekšā ir cīņa ar pakausī pūtošu, teju simtprocentīgu saslimšanu sološu, nežēlīgu un neizslēdzamu kondicionieri, ko izdodas uzvarēt vien.. brutāli aizbāžot ar segu.
Rīts sākas ar aizpampušu ģīmi un saucienu "Allo, Latvija, prosipaisja!" kaut kur tālu lejā no mana trešā plaukta stratosfēras. Joprojām tumšs, vēl ir stipri agrs. Jūtu, ka kaut kas īsti nav kārtībā – nekustamies!
Cik nojaušu no siluetiem aiz loga, esam apstājušies lauka vidū – telefons rāda, ka līdz galvaspilsētai ir krietni četrdesmit kilometri. Paiet pāris stundas, cilvēki sāk pamest joprojām stāvošo vilcienu, gan pa vienam, gan mazos bariņos brienot pa taciņām pāri laukam pāris kilometru attālumā redzamās šosejas virzienā. Pāri laukam uz mūsu pusi sāk organizēties kaut kādas automašīnas. Versijas par mūsu neražu izskan dažādas – gan no vienkārši "salūzis", gan to, ka cits vilciens kaut kur noskrējis no sliedēm, gan brašās, skaļās madāmas paziņotais, ka "naš obšij papa", prezidents, atkal uztaisījis ģenerālmēģinājumu kādai svarīgai parādei, un noslēdzis pusi pilsētas.
Kad vilciens ir teju tukšs, komunikatīvi impotentie pavadoņi beidzot žēli izdveš, ka mums pakaļ braucot autobuss. Saprotu, ka Turkmenistānā šādiem solījumiem neviens netic un ka visi cīņu par nokļūšanu Ašhabadā taisās uzvarēt paši – jāraušas ārā.
Vagona biedrs, aktīvs slāvu čalis, kas ar sievu un diviem maziem puikām dodas uz kaut kādu ministriju iesniegt dokumentus emigrācijai uz Krieviju, piedāvā pievienoties viņu kompānijai un nokļūt pilsētā. Soļojam pa putekļainām risēm, klausos kā mans jaunais paziņa bez jebkādas piesardzības, skaļi lamā valsti un "visus idiotus" un saprotu, ka šis arī ir iemesls, kāpēc šurp devos.
Īsts piedzīvojums, nenopērkams nevienā organizētā tūrē – šis ir mans logs uz Turkmenistānas patieso realitāti.
Aizgājuši līdz tuvīnajam miestam, atrodam kādu onkuli, kas mūs ar auto aizved līdz kādai Ašhabadas piepilsētai. Te jāsagaida autobuss. To darot, pievēršu uzmanību vietējo sieviešu fantastiskajiem turbāniem – Turkmenbaši nekas tāds nebija pamanāms.
Sastūķējamies jau tā pārpildītā autobusā. Šķiet, ka dzimumu dalījums nav strikts, tomēr kaut kāds nerakstīts likums te pastāv – sievietes tomēr turas priekšpusē, tuvāk smaidošajam prezidenta portretam, kas katrā pilsētas autobusā ir obligāts.
Ašhabada sagaida cerīgi – ar stopiem un pārbāztu busu tiekam uz centru, izeju no autoostas, pāreju pāri pilnīgi tukšai ielai un.. dzirdu uzsaucienu manā virzienā. Pagriežos – no auto spraucas laukā ražens vecis un māj, lai nāku šurp. Kā saka, “prijehaļi”. Man ģīmī tiek iebāzta apliecība ar mīlīgiem, zaļiem vāciņiem – policists civilajā. Izrādās, esmu šķērsojis ielu neatļautā vietā un nopratināšana sākas uzreiz – kas tāds, no kurienes, kad ierados, kur dzīvoju. Domāju – nu tiešām, tūlīt vēl arī uz iecirkni? Beigās tomēr kunga slēdzējmuskulis mazliet atslābst un es tieku palaists brīvībā, soloties nekad vairs šādu noziegumu nepastrādāt. Neomulīgi.
Dodos uz forumos atrasto, budžetīgāko pilsētas viesnīcu – īsti negribas par dažu stundu miegu maksāt tipisko ārzemnieku cenu, 80-120$ šejienes hoteļos. Trāpu, teiksim kā ir, strādnieku kojās. Tieku pie Lux numuriņa pa 15$, kas, vizuāli spriežot, ir blakus tualetes podam novietota gulta – labs pamudinājums uzreiz doties iepazīt pilsētu. Ap viesnīcu vēl ir jūtama vecā, padomju laiku Ašhabada, savukārt pāris kvartālus uz dienvidiem sākas prezidenta spēļlaukums. Gribu apskatīties slaveno, strikti nefotografējamo saimnieka pili. Tuvojoties saprotu, ka tai tuvīnajās ielās viss tiešām izskatās, kā lasītajos ceļotāju aprakstos – ministrijas un parlamenti viens pie otra, lērums policijas, neviena civiliedzīvotāja. Tuvojoties tai, tālumā man pretī jau dodas armijnieks, kas sparīgi vicinās un rāda, ka jāiet atpakaļ. Nākas vien nofotografēt šo pieminekli un apjaust, ka atslābt šajā pilsētā laikam īsti neizdosies.
Apgaita jāveic tāpat. Sāku ar pašā centrā esošo Krievu tirgu. Arī šeit pēc likuma nedrīkst fotografēt.
Tomēr pārdevējas pret dažiem kadriem ar telefonu pārāk neiebilst.
Neko daudz nesaprotu no ikru burvības, tomēr man saka, ka kreisajā pusē redzamā burciņa maksājot divdesmit dolārus – mikroskopisku cenu pēc rietumu standartiem. Kad vaicāju, vai izvedot uz robežas nevarot būt kādas problēmas, pārdevēja nosmejas – viss būšot kārtībā, burciņām esot sagatavotas etiķetes, ka šie esot mākslīgi audzētu zivju ikri.
Turkmēņu konjaks par.. vienu dolāru.
Ieeju arī turpat pāri ielai esošā tirdzniecības centrā. Turkmenistan markas velosipēds pēc melnā kursa – 55 dolāri. Runā, ka dažus gadus atpakaļ prezidents esot izdevis pavēli, ka nācijas veselības stiprināšanai katram pilsonim esot obligāti jāiegādājas velosipēds. Ņemot vērā ekonomisko situāciju, skaidrs, ka tauta par šo brīnišķīgo ideju nebija pārlieku priecīga.
Pirmā prezidenta, Saparmurata Nijazova statuja. Centrā teju uz katra stūra tiešām ir miliči vai citi militāristi. Tuvāk stāvošajam jauniesauktajam testa pēc pajautāju, vai drīkstu šo bildēt. Sākumā atbilde bija "nezinu", bet pēc brīža čalis attapās, ka šīs varētu būt liekas problēmas un sāka vicināties, ka tomēr nedrīkstot.
Pārtikas grozs.
Spriežot pēc globusa lielveikala noformējumā, Turkmenistāna ir vienīgā valsts pasaulē. Vēl interesantāks ir vārdu salikums Altyn Asyr – turkmēniski tas nozīmē Zelta Gadsimts un šajā vārdu salikumā valstī tiek sauktas daudzas lietas – lielveikali, futbolkomanda un pat mobilo sakaru operators. Tas pat ir tāds kā neoficiālais valsts slogans – redzams gan vietējā Panorāmā, gan dažādās oficiālās mājasapās. Cik saprotu, neticamā kārtā saistīts ar kādu diezgan acīmredzamu prezidenta atziņu – ka turkmēņiem viņa valdījumā šis zelta gadsimts tiešām arī ir iestājies.
Faktiski pie katras ēkas ir šāda, oficiāla parauga plāksnīte – informējoša par ēkā notiekošo. Šajā gadījumā oficiāli (un ar kļūdām) noformēts pat vienīgais vietējais britu pabs. Plāksnītes dublējas turkmēniski un angliski – cik novēroju, krievu valoda tiek ignorēta. Daudzās plāksnītes arī liecina par to, cik ļoti valsts rokās ir vietējā ekonomika.
Satieku savu caur šeit neminamiem kontaktiem saganīto turkmēņu kontaktu. Sapazīstamies, aprunājamies un man tiek sarīkota ekskursija, izmetot aplīti ar auto. Centrā labi redzams, kā vecās piecstāvenes tiek apšūtas ar baltiem paneļiem. Ne gluži itāļu marmors, bet kopējam pilsētas krāsu kodam uzreiz ir atbilstība.
Ielās mašīnu ir maz, asfalts – perfekts. Spīd no karstuma un līkumos liek švīkstēt riepām.
Kā jau gaidīts, pilsēta neliek vilties vizdažādāko pieminekļu un strūklaku piedāvājumā.
Ja kaut kas dūšīgi būvējas rajonā, tad tipveidā.
Tomēr pabraucot nostāk no spoži baltā centra, joprojām var uziet arī alternatīvo Ašhabadu.
Šis nav tuksneša ciemats, bet gan joprojām galvaspilsēta.
Pārsteidzoša vietējā nianse – turīgi iedzīvotāji savām privātmājām virs pagalma mīl būvēt tādus kā tirgus paviljonus. Pret dedzinošo sauli. Izej pagalmā un.. jūties kā angārā.
Ašhabadā joprojām ir arī neasfaltētas ielas.
Melone gādīgi dodas uz mājām. Tomēr atgādināšu, ka tālumā nav redzams vietējā tirgus angāri – tā ir privātmājas teritorija.
Uzmetu aci arī slavenajai lidostai putna formā. Te vispār mīl burtisku arhitektūru – kāda izdevniecība ir atvērtas grāmatas formā, veselības ministrija atgādina aptiekas simbolu.
Internetos atrodamajos aprakstos valda vispārpieņemts uzskats, ka Ašhabadā faktiski neesot cilvēku. Tā gluži nav.
Lūk, arī strādā.
Pilsēta būvējas.
Baltas fasādes, zaļi jumti. Baltas automašīnas, zaļi autobusi.
Turkmēņu sapnis.
Nejauši satiekam mana turkmēņu paziņas radinieku, kas brauc apskatīties sava turkmēņu sapņa jaunbūvi. Aizbraucam mēs arī. Viss kā nākas – milzīga māja, angārs virs pagalma. Saimnieks lepni saka, ka šo spuldzīti kopš ieslēgšanas nekad vairs neesot izslēdzis. Jā, tieši tik lēta te ir elektrība. Klīst nostāsti par vēl labākiem laikiem, kad gāze un elektrība esot bijusi bez maksas – cilvēki neslēguši ārā degošus plīts riņķus, jo par gāzi neesot jāmaksā, savukārt par sērkociņiem – gan. Izklausās jau pēc leģendas, bet – kas zina.
Šķērsot gājēju pāreju var tikai uz savu atbildību – neviens sevi cienošs vadītājs te neapstāsies. Tā nu cilvēki stāv uz pārejas ielas vidū un gaida izdevīgu mirkli, kad varēs pārskriet otrā pusē.
Viena no daudzajām, jaunuzceltajām viesnīcām.
Uzbraucam pie pilsētas nomalē atrodamā vietējā mūžīgās uguns memoriāla. Stāvvieta nav pārlieku pilna.
Te atrodas brīnišķīgs piemineklis. Buļļa ragos zemeslode, uz kuras sēž mazs zelta bērniņš. Man ir nelielas aizdomas par to, kas ar to ir domāts.
Tepat garlaikojas arī divi godasardzes kareivji un viņu pieskatītājs. Goda vietā – pieci paklāja elementi no valsts karoga un neiztrūkstošā astoņstaru zvaigzne.
No šejienes paveras arī lielisks skats uz arhitektūras ekstravagancēm pilsētas jaunajā daļā.
Dodamies tālāk, priecājoties par arvien jauniem dekoratīvo formu risinājumiem.
Pēc brīža uzgriežamies uz platas, pilnīgi tukšas autostrādes, kuras malās rindojas marmorētas daudzstāvu ēkas, viņš mani nobrīdina – brīžos kad teikšu stop, novāc kameru. Tā arī notiek, ik pa brīdim tieku apsaukts.
Tad pamanu arī iemeslu – vai nu tas ir milicis, vai no krūmiņiem ārā lienošs, mūs ar vēsu skatienu pavadošs kungs civilajā, ar rāciju rokās.
Izrādās, šī ir tā sauktā Prezidenta Šoseja – rītos un vakaros slēgta attiecīgajam konvojam, sadalot pilsētu divās daļās. Mirsti ātrajos vai dzemdē – vienalga, pāri šeit netiksi. Tuvojas vakara fāze un mans biedrs kļūst arvien nemierīgāks, kad beidzot pametam šo spokaino maģistrāli, gluži fizisku atvieglojumu sajūtu arī es.
Elitārs dzīvojamais rajons no pagalma puses. Automašīnu stāvvietas pazemē, nekādas Rīgas mikrorajonu pārkinga apokalipses.
Neticama vietējā paraža – kāzās te rotā jaunlaulāto mājvietas kāpņutelpu.
Un ne jau tikai ieeju. Visu – līdz pat augšējam stāvam! Lai tikai kāds pamēģina nepamanīt, ka te dūšīgi svin!
Savukārt fasādes pusē nesaprotamu vietējo zīmolu logotipi sacenšas ekspozīcijā ar pasaulē krietni zināmākiem.
Sterili.
Uz katra staba neskaitāmas astoņstaru zvaigznes, uz tiltu margām – paklāju gul elementi.
Ne tik smalks, bet arī jauns rajons.
Mošeja.
Pilsētai pavisam tuvu sākas Kopet Dag kalnu grēda. Aiz tās – Irāna.
Cik astoņstaru zvaigznes varat saskaitīt šajā bildē?
Sapņu pilsēta.
Iebraucam ieturēties smalkākajā pilsētas lielveikalā. Autostāvvieta attiecīgi smalki te aprīkota ar saulessargiem.
Lielveikals tiešām ir iespaidīgs – viss zeltā un mirdzumā. Šveices pulksteņus te liek pat pie sienām.
Satumstot vakaram, pilsēta eksplodē gaismās un neonā.
Pa stadiona milzīgo fasādi auļo animēti zirgu silueti.
Izgaismojas patriotiski saukļi un logotipi. Spilgtākais mirklis, kas uz mani atstāj iespaidu, gadās braucot garām prezidenta pilij – starp tās korpusiem esošajai, drošībnieku rūpīgi apsargātajai četrjoslu ielai sadalošās līnijas gaismu nevis atstaro, bet gan.. izstaro! Visas ielas garumā asfaltā ir iebūvētas gaisma. Šeit gan es tieku stingri brīdināts nefotografēt – čekisti skenē katru automašīnu un ir viegli iekulties nepatikšanās.
Neons, neons, neons.
Savukārt prestižo dzīvojamo daudzstāveņu pagalmos – kontrastējošs klusums un miers.
Atvados no sava laipnā paziņas un dodos vakariņās uz netālo ielas kafejnīcu. Vakars ievelkas, taču jāpaspēj mājās līdz komandantstundai. Jā, te ir arī tāda – atrodoties uz ielas pēc vienpadsmitiem ir reāls risks pievērst nevēlamu patruļmilicijas uzmanību. Labāk to nepārbaudīt. Tomēr vakars izvēršas lielisks – atpakaļceļā uz savu viesnīcas izstrādājumu pamanos uz brīdi ieklīst pat kādās ņiprās kāzu svinībās.
Īsumā – ļoti, ļoti gara diena.
Kādas ir reālās iespējas?