Šī ideja prātā kņudēja jau kādu laiku. Pirmkārt, visnotaļ intriģējošā fona dēļ – dabasgāzes pārbagāta valsts, kas kopš PSRS sabrukuma pamanījusies iepīties divu, maigi izsakoties, ekscentrisku diktatoru apskāvienos. Zelta statujas sev, balta itāļu marmora fasādes teju visai galvaspilsētai, kalendāro mēnešu pārdēvēšana savu radinieku vārdos, ne tikai jebkādas opozīcijas, bet par operas aizliegšana ir tikai daļa no paveiktā. Otrkārt – izaicinājums te nokļūt. Gāzes dolāru sildītais režīms vēl līdz nesenam laikam savā tuvumā liekas acis pārāk nevēlējās un attiecīgi darīja visu, lai te nokļūtu ļoti niecīgs ārzemnieku skaits, mazāk kā desmit tūkstoši gadā. Kad no dažādiem ceļotāju forumiem saprotu, ka milzīgais vīzu atteikumu procents pēdējo pāris gadu laikā ir samazinājies – nolemju izmēģināt veiksmi vēstniecībā Minskā, tā strādā arī Baltijai.
Ceļotājam ir divas opcijas. Tūrisma vīza ir ar skumju bonusu – esi piesiets iepriekš apstiprinātai, gana dārga programmai. Jāapmaksā arī pavadošs gids (jeb, teiksim kā ir – arī stukačs) viņa uzturs un naktsmītnes visu ceļojuma laiku. Otra, krietni budžetīgāka versija – tranzītvīza. Lielāks atteikumu procents, tomēr ja to iegūsti, ir piecas dienas, lai šķērsotu valsti patstāvīgi – starp diviem, iepriekš saskaņotiem robežpunktiem. Saprotams, ka lieku likmi uz pēdējo un, absolūti negaidīti, pēc pāris nedēļām saņemu apstiprinājumu! Atpakaļceļa vairs nav.
Nolemju piedzīvojumam piešķirt papildu adrenalīnu – startēt Baku un šķērsot Kaspijas jūru ar kravas prāmi. Tranzītam der arī ierašanās ar kuģi, ielidot gan nedrīkst. Baku nīkstu vairākas dienas – precizitāte te neeksistē. Sadabūju divu kompāniju tālruņa numurus, zvanu katru dienu cerībā dabūt aktuālo prognozi par atiešanas laikiem. Pacietība pamazām izsīkst un ceturtās dienas pēcpusdienā vairs neticu sarunu partneru spēcīga kaukāza akcenta piesātinātajām šaubām par atiešanu un nolemju doties uz 70 kilometrus attālo ostu pats. Tā arī ir, vakarā solās startēt pat divi prāmji – gan smalkāks turkmēņu, gan noskretušāks azeru. Pirmais ārzemniekam izmaksā veselus 125$ tikai par sēdvietu, savukārt otrais – tikai 60$ par veselu kajīti. Izvēle top diezgan skaidra.
Uz klāja tieku tikai melnā naktī – arī ostā nav informācijas par tā atiešanas laiku. Pierunāju robežsargus apstrādāt manu pasi un laist meklēt peldlīdzekli ostas tumšajos labirintos pašam. Pēc krietna brīža meklējumu, beidzot tuvojos prāmja atvērtajai, tukšajai rīklei. Sagaida divi kuģa strādnieki, ārkārtīgi nopriecājoties par faktu, ka protu krieviski. Apspriežam Briljanta Roku, Baku daili un tikai pēc tam tieku palaists tālāk, ar piebildi, lai nekādā gadījumā nemaksājot kajītes ierādītājai par pakalpojumu. Labprāt, taču šo mītisko sievieti nemaz nespēju atrast! Klīstu pa absolūti tukšajiem un klusajiem prāmja koridoriem un klājiem – neviena nav. Tikai pēc krietna brīža satieku kādu, kas mani aizved uz kajīti, kurā vietu ierādītāja saldi guļ. Saņemu atslēgu, iekārtojos. Četros no rīta prāmis, bez jebkāda brīdinājuma pamet Azerbaidžānas krastus.
Kaspijas šķērsošana tiešām ir piedzīvojums. Peldam ar pabružātu, 1984. gadā būvētu skaistuli "Dagistan". Uz kuģa ir tikai kādi 20-25 cilvēki – apkalpe, turku fūristi, divi itāļu bekpekeri un es. Teju diennakts ceļā un iespēja netraucēti ložņāt pa faktiski visām telpām, ieskaitot komandtiltiņu (ar kapteini apspriežot valstiski svarīgus jautājumus, protams).
Esmu ticis pie brīnišķīgas vienvietīgās kajītes.
Trīs ēdienreizes – katra tiek paziņota, brutāli ar dūri dauzoties pa kajītes durvīm. Ēdiens supervienkāršs, taču kalorijas godīgi nodrošinošs – viss, kas man un turku fūristiem vajadzīgs.
Ekskursijā pa klāju uzeju mīklainu metāla būri. Nepaklausīgākajiem pasažieriem?
Tāpat jautājumus rada šī tonnu smagā metāla gumijas laiva.
Kapteinis gan atbildes man pārāk naski nesniedz – kungs ir azerbaidžāņiem neraksturīgi ieturēts.
Toties pastāsta par straumēm un dziļumiem.
Atpūtas stūrītis uz kuģa tiešām tiek izmantots atpūtai. Televizors ir aizkustinoši iefrēzēts kumodē – lai to nesagandētu jūrasslimība.
Zelta stunda. Sajūtas, staigājot pa tukšo klāju Kaspijas plašumos ir sirreālas. Neticas, ka esmu šeit.
Satumstot pamalē sāk gailēt Turkmenistānas krasts – tur atrodas valsts galvenais kūrorts, Avaza. Jauni hoteļi esot sacelti strīpām vien. Runā, ka pārsvarā stāvot tukši, lai gan oficiālie rupori ziņo, ka visiem darbaļaudīm esot iespēja tur atpūsties par ļoti pieejamām cenām.
Pēc pusnakts pietauvojamies Turkmenbaši. Respektu vieš acīmredzamās gāzes dolāru injekcijas infrastruktūrā – doki šķiet nodoti ekspluatācijā šodienas pusdienlaikā. Nokāpšana ievelkas trīs, četru stundu garumā. Vispirms nīkstam, gaidot vizīti pie padrūmām sejām rotātas turkmēņu robežsargu delegācijas prāmja sanāksmju telpā. Itāļiem vēstniecība atsūtijusi nevis izdrukājamu ielūguma vēstuli, kā man, bet tikai kodu. Robežsargi viebjas, sola sūtīt atpakaļ, ja kaut kas datorā nesapasēšot, tomēr beigās viņus pārliecinām. Trijatā pametam prāmi un dodamies nezināmajā – nakts vidū turkmēņu karavīrs klusēdams pa absolūti tukšo ostu ved mūs reģistrēt – spoži izgaismotas, kosmiskas, balti zeltītas arhitektūras megapērles virzienā. Pēc pases, pirkstu nospiedumu un arī acu zīlīšu noskenēšanas, beidzot tiekam arī pie vīzām. Pārsteidz armijnieka replika: "Malači, ka ceļojat. Mūs gan nekur nelaiž." Ko tādu pirmā sastaptā robežsarga negaidu. Kad beidzot tiekam ārā, uzgaidāmajā telpā, redzu, ka uz krēsliem jau izkārtojies vesels ceļinieku tabors. Atliek pievienoties, mēģinot pāris atlikušās stundas līdz rītam uz neērtajiem beņķiem iekārtoties laiskā Kleopatras pozā, ik pa brīdim neticīgi atkal aplūkojot maģisko uzlīmi pasē.
Pamostos septiņos no rīta, pa šo laiku mani mutīgie itāļi un vietējais čalis jau ir sarunājuši kādu, kas mums jau braucot pakaļ un vedīšot uz pilsētu. Sīka neizpratne par naudām, kā rezultātā izpalīdzīgais vietējais samaksā otram izpalīdzīgajam vietējam mūsu vietā. Laipni! Šoferis ir uzkačāts rajona boksera tipa čalis, kas, man ievadot sarunu par vietējām reālijām, jau pirmajā teikumā nosaka: čestno govorya, zae**li. Pārdzīvo, ka pēc svaigā likuma viņa zilais opelis no jaunā gada esot jāpārkrāso balts – to viņš īsti nevar atļauties un šķiet, ka taksista karjerai būšot jāliek punkts. Tiekam aizvesti uz tirgu, kur pieredzam nelegālu naudas mainīšanas priekšnesumu. Oficiālais kurss pret dolāru ir 3,5 manati, neoficiālais – 18. Atšķirība ir milzīga, viss uz burvja mājienu pēkšņi kļūst piecreiz lētāks! Cenas pilsētā, jāatzīst, tāpat ir visai pieticīgas – puslitrs vodkas 18, kauss alus vienkāršā kafejnīcā 6, brauciens ar taksi pilsētas robežās 2, litrs dīzeļa 1,35 manati. Pirmais skats, izejot no ostas ēkas, rada iespaidu par civilizāciju.
Ar itāļiem šķiramies – dodos pirkt biļeti uz nakts vilcienu, viņi brauc uz Ašhabadu jau tagad. Realitāte iedunkā strauji – šodienas vilciena kupejas ir izpārdotas, esot palikušas dažas vietas kaut kādos trešajos plauktos. Nu, lai būtu – piedzīvojums taču. Un biļete par teju sešsimt kilometru distanci maksā mazāk kā divus dolārus! Nolieku somu kripatu neuzticības raisošā mantu glabātuvē, dodos pētīt pilsētu. Saprotu, ka mans prāts visa par šo valsti iepriekš lasītā, skatītā un dzirdētā iespaidā sāk izspēlēt ļaunu joku – sāk šķist, ka ārzemnieku, kas ar pamanāmu kameru rokās vazājas pa visnotaļ noplukušajām robežpilsētas ielām, agri vai vēlu savāks kaut kādi čekisti, lai kā spiegu aizvestu uz pavisam citu kameru. Arī vietējie neizrāda pārāk lielu vēlmi iekļūt kadrā. Gluži kā vakara dzestrums, pamazām sāk pārņemt paranoja. Pirmais apskates objekts ir.. kapsēta.
Pirms brauciena esmu izlasījis, ka, iespējams, kaut kur šeit esot apglabāts mūsu vecais, labais Kārlis Ulmanis. Un ka vēl viens labi zināms vecaiszēns, Joahims Zīgerists, deviņdesmitajos gados esot pamanījies šeit uzstādīt piemiņas zīmi. Ieejot pa kapsētas vārtiem redzu vien metāla žodziņu labirintus. Jāatzīst, ka neesmu sagatavojies pienācīgi, pirms tam atrodot kādas norādes. Apkārt nav arī neviena, kam pajautāt.
Nu labi, toties var iet ekskursijā pa pilsētu.
Pārsteidz asfalta klājuma kvalitāte – šķiet, ka ceļaruļļa čalis todien nebija darbā.
Sāku pamanīt šī ceļojuma laikā vēl neskaitāmas reizes apskatāmas zīmes – šī astoņstaru zvaigzne ir viens no islama simboliem un turkmēņi to ir paņēmuši pa nopietno. Jo sevišķi Ašhabadā tas ir sastopams burtiski visur.
Diezgan stāvie, akmeņainie pauguri padara Turkmenbaši par tīri ainavisku vietu.
Arī jūra dara savu maģiju, protams.
Viena ieeja, trīspadsmit zvaigznes!
Skats ostas virzienā.
Nomales ieliņas nav pārāk uzfrišinātas.
Bet kopskatā teju vai Rivjēra.
Tuvāk centram – piecdesmito gadu sajūtas padomju arhitektūra.
Satiksmes ielās faktiski nav.
Veikaliņi.
Reklāmu ielās pietiek – vide izskatās pēc tīrākā kapitālisma.
Sievietes, it sevišķi vecākās, tērpjas tradicionālajos lakatos.
Turcijas pilsētas vārdā nosaukta kafejnīca. Šī valsts turkmēņiem ir populārākais galamērķis – arī darba meklējumos ārzemēs.
Trīs kundzes.
Tenisa bumbiņas atgādinoši, neredzēti augļi.
Dzelzceļa stacija un vienīgais perons. Labi redzams arī, ka uzfrišinātajā Turkmenbaši centra daļā cieņā ir tikai zaļi jumti.
Jātiek pie sakariem. Latvijas simkarte Turkmenistānā nereaģē, nevaru mājiniekiem aizsūtīt ziņu, ka esmu veiksmīgi ticis pāri jūrai. Pirmais mēģinājums ir centra lielākā viesnīca. Nopriecājos, cik viss vienkārši – recepcijas meitenes man laipni izsniedz wifi paroli, kas.. protams, nestrādā. Man iesaka doties uz vietējo interneta kafejnīcu, kas atrodas pasta nodaļā. Dodos. Tur nākamais pārsteigums – pēc noteikumiem nedrīkstot izsniegt pieeju wifi personāžiem ar ārzemju pasēm. Man. Mēģinu pierunāt, viss ir cieti. Loģiski, ka vietējie arī neraujas izpalīdzēt ar saviem dokumentiem. Tomēr pierunāju kādu vietējo studentu ļaut vismaz piesēsties pie sava datora, lai nosūtītu epastu. Arī tas kaut kādu iemeslu dēļ neizdodas.
Beigās par mani apžēlojas kāda no darbiniecēm un ļauj nosūtīt īsziņu no sava telefona. Lai to izdarītu, gan arī nekas nav vienkārši – viņai sākumā ir jāpieslēdz kaut kāds ārzemju sakaru tarifs. Īsumā – novērtējiet to, kas ir mums, biedri. Starp citu – te labi redzams īpatnējais vietējo sakaru epicentra iekārtojums. VIena lete, vienādi tērptas darbinieces aiz tās – taču tuvākā strādā pastā, vidū esošās mobilo sakaru kompānijā un tālumā ir tā internetkafejnīca.
Turpinu apgaitu un pēc brīža sastopu turkmēņu lepnumu – slaveno Akhal-Teke zirgu. To te mīl tik ļoti, ka prezidents pat ir uzrakstījis tam veltītu grāmatu. Un – turkmēņi esot vienīgie no saviem ekspadomju kaimiņiem neēdot zirga gaļu.
Dāmas kaut ko perina ar valsts karogu. Vertikālajā joslā tajā redzami pieci turkmēņu paklāja elementi, saukti par gul – kā simbols visām piecām valsts provincēm.
Tipisks skats pie pārtikas veikaliem – ārpusē nobērtas arbūzu un meloņu grēdas. Maksā burtiski centus.
Vēl neierastākas lietas notiek veikalā. Šāds sviesta fasējums, piemēram.
Tomēr vissirsnīgākais ir dzērienu ledusskapis – te ierasto kolu vietā atveldzējas šņabis. Maksā apmēram dolāru.
Turkmenbaši iedzīvotāji.
Vēsturiskāka arhitektūra.
Žigulis tiek mazgāts turpat uz ielas. Jā, tas mīts, ka visas automašīnas te ir baltas, pagaidām izrādījās ne līdz galam patiesība. Palasot dažādus avotus, šķiet, ka šis drakoniskais noteikums pagaidām attiecoties primāri uz Ašhabadu.
Īstā dzīve – aiz mūriem.
Pārsteidz satelītšķīvju daudzums uz māju fasādēm. Reāla epidēmija.
Dienas vidus, saule karsē, gājēju ielās faktiski nav.
Ierasto atkritumu urnu vietā mājas galā – ūdens cisternas. Īsti nesapratu, vai kopējai lietošanai.
Atsvaidzināts bērnu laukumiņš.
Pēc burtiem turkmēņu automašīnu numuros var noteikt provinci, kurā spēkrats reģistrēts. LB – Lebapa. Atšķirībā no vairuma valstu, kur tā ir – šim pasākumam šeit ir nedaudz gruntīgāka nozīme – cik sapratu, valsts galvaspilsētā netiek ielaistas mašīnas no reģioniem. It kā tāpēc, ka to iedzīvotāji mēģinot piepelnīties kā nelegālie taksisti. Kosmoss, protams.
Anonimitāte.
Arī ielasmalā esošas maizes ceptuves meitenes, ieraugot manu kameru, pazūd momentāni.
Ieeju kādā kafejnīcā nedaudz attapties no karstās saules. Attapties ir ar ko.
Drīz vien te novērojams kuriozs skats. Dienas vidus, pie malējiem galdiņiem skolasbērni ņukā pīrādziņus un limonādi, saukārt telpas dziļumā aiz aizslietņa – divi drūmi kungi met šņabi, gādīgi to aizdzerot ar alus kausiem.
Inovatīva metālkaltuves reklāma ar viltus balkonu un citiem specefektiem. Redzam arī, ka ātrie Turkmenbaši pārvietojas ar krievu gazelēm.
Neierasts skats – blonds puika turkmēņu obligātajā skolas kostīmā ar tradicionālo cepurīti. Izrādās – agrāk šo vietu sauca par Krasnovodsku un šeit kopš padomju laikiem saglabājies vērā ņemams slāvu iedzīvotāju procents.
Nespēju beigt brīnīties par šķīvīšiem.
Tie ir visur!
Vecas mājas pašdarinātie balkoni ar savām koka rūtiņām mazliet atgādina Maltā redzētos.
Ainavas kalnu pusē ir samērā marsiskas.
Arī skolniecēm obligāti jānēsā apaļās cepurītes. Vīriešu un sieviešu versijām nedaudz atšķiras ornaments.
Kāda krievu meitenīte reku gan pamanās to ignorēt.
Varbūt pēc skolas drīkst? Bildē arī labi redzams, kā atšķiras te dzīvojošo tautību ģērbšanās paradumi.
Pilsētā dzimst arī jauni bērni!
Kādas kafejnīcas pagalmā uzeju saimnieka gatavošanos vakara cēlienam. Precizējot – saimnieks redzams kadra apakšpusē.
Kolorīts vietējais kungs.
Būvniecības piederumus var nopirkt turpat uz trotuāra.
Ieraugot, ka fotografēju, omulīgā kundze uzšāvās kājās gluži vienkārši neticamā ātrumā. Nomierināju, sakot, ka mani interesē arbūzi.
Ielas skats.
Ja nebūtu reklāmu uz fasādes – tikpat labi šis varētu būt 1964. gads.
Pilsētas centrā, kā visām puslīdz liela izmēra bijušās PSRS pilsētām pieklājas – mūžīgā uguns.
Augstāk paugurā – vietējā Beverlihilza.
Vietējās tablešcepurītes izskatās lieliski.
Pilsētas esence vienā sienas gleznojumā.
Pirms vilciena ieeju kādā kafejnīcā nedaudz ieturēties. Atceroties, ka neoficiālais kurss ir 18 manati par vienu ASV dolāru – viegli sarēķināt, cik kas te maksā.
Laiks posties uz vilcienu. Tas izskatās pārsteidzoši svaigs. Izskatās, ka Turkmenistāna, ar visu savu ekscentriskumu vagonu iepirkumu lietas tomēr pa šiem daudzajiem neatkarības gadiem spēj sakārtot labāk nekā eiropeiskā Latvija.
Un te arī pirmais pārsteigums. Manā biļetē norādītais trešais plaukts tiešām izrādās trešais plaukts. Kaut kur tur augšā, pie pašiem griestiem. Vēl jādomā, kā tur vispār tikt.
Sākam kustēties, Turkmenbaši pēdējās nomales mājeles pamazām pazūd no mana redzesloka.
Jūtu, ka naksniņa būs interesanta.