Nekad nebiju domājis, ka nokļūšu Ugunszemē. Šo intriģējošo ģeogrāfisko nosaukumu izdomājis viduslaiku slavenība, portugāļu jūrasbraucējs Ferdinands Magelāns. Bet ne tāpēc, ka te būtu vulkāni. Pavisam cits iemesls – redzot krastā daudzus ugunskurus, ar kuriem vietējās Yaghan cilts indiāņi sagaidīja viņa kuģus. Laika gaitā Dienvidamerikas pašos dienvidos esošo arhipelāgu savā starpā ar taisnu līniju kartē sadalījušas Čīle un Argentīna. Kā cilvēks var aizdomāties par to, ka jātriecas uz tik tālu pasaules nostūri? Viss sākas ar nejaušību. Ieraugu neticamu cenu kļūdu – lidojums no Milānas uz Ušuaiju turp un atpakaļ maksā 233 eiro. Saprotu, ka šādām iespējām vienkārši nevar teikt nē. Biļetes šīs kļūdas dēļ netiek atceltas un brauciens, man par nelielu izbrīnu, tiešām notiek.
Ja skatamies no dzimtenes puses, tad Ugunszeme droši ietilpst Cik vien tālu iespējams vietu kategorijā.
Kad pēc divu dienu marinēšanās gan lidmašīnās, gan pieturās Sanpaulu un Buenosairesā beidzot ieraugu mītisko Tierra del Fuego, neesmu vīlies. Mežonīgumometrs rāda labu rezultātu.
Lidosta nav pārāk liela un atgādina stadiona tribīnes.
Savukārt iekšpusē – gana modernu šķūni.
Pilsēta ir gana liela, apmēram 60 tūkstoši iedzīvotāju. Apbūve ir zema un tā kā par teritorijas trūkumu nav jāuztraucas, tā nekautrējas izplesties, kur nu sanāk. Piemēram, šajā meža izcirtumā.
Pirmā lieta, ko novēroju – putekļainā laukumā blakus lidostas ceļam iekārtoti auto vadīšanas treniņu laukumi. Tālāk no gājējiem un grēka.
Riepu konstrukcija vienā no tiem atgādina tanku.
Man nekur nav jāsteidzas, tāpēc nolemju pastaigāties tos dažus kilometrus līdz pilsētai un ieelpot spridzinošo ugunsgaisu. Interesanti, ka augu valsts ceļmalas pļavā pretējā pasaules nostūrī izskatās tieši tāpat kā pie mums – āboliņš, smilgas, ceļmallapas. Paralēli ceļam stiepjas žogs, kas norobežo mani no te izvietotā militārā poligona.
Uz ceļmalas vides stendiem uzkrītošā intensitātē vērojamas dārga alkohola reklāmas. Izrādās, Ušuaijā ir beznodokļu zona, kur visi labumi iegādājami krietni patīkamākās izmaksās.
Esmu klāt.
Lai gan daba ļoti atgādina Skandināviju, sajūta te nekādi nav nosaucama par eiropeisku.
Diezgan haotiska arhitektūra, neredzēti auto modeļi un milzums vadu murskuļu.
Un galvenā vietējā detaļa – teju pie katras mājas esošie metāla miskastes grozi. Kas atkritumu maisam palīdz atrasties apmēram metru virs zemes un netikt zvēru izvazātam.
Pilsētas nomale neizskatās pārlieku reprezentabli.
Vietām tā piedāvā iespēju pietuvoties Zemes Centram.
Citur ceļazīmes vienkārši neturas taisni.
Šķiet, katrs būvē kā grib, vai vismaz – kā māk.
Labi organizētie kalni uz to, visticamāk, noskatās ar vieglu smīnu.
Ušuaijas sauklis ir – te beidzas pasaule un sākas viss. Angliski skan labāk – Ushuaia, end of the world, beginning of everything.
Te sākas arī cilvēces spēja nekautrīgi slīgt misenē.
Stadions. Viena lieta te ir nemainīgi jaudīga, lai kurā virzienā ietu. Mākoņi. Dramatiski un iespaidīgi, tie rada tiešām fantastisku noskaņu. Pat vadu kilometri vairs nešķiet tik uzkrītoši.
Zīme nav veca, tā ir tikai mazliet sagurusi.
Vietējo šerifu pikapam skaisti izdauzījies logs.
Savukārt poliklīnika nosaukta slavenās Evas Peronas vārdā. Don't cry for me Argentina labi piestāv arī ārstniecības iestādei.
Uzeju arī iespaidīgiem cipariem piepildītu norāžu stabu ar attālumiem līdz valstu galvaspilsētām. Tā vidū redzams arī kāds smēķētāja plaušām līdzīgs veidojums Argentīnas karoga krāsās. Bet plaušas tās nav. Tā ir argentīniešu sāpe un lepnums – tepat netālu esošās Folklendu salas, jeb vietējā versijā Islas Malvinas. Par spīti argentīniešu tautas kopējam slapjajam sapnim un gana nežēlīgam kariņam astoņdesmit otrajā gadā, šīs salas joprojām ir zem britu karoga. Un izskatās, ka nesenais referendums, kurā 99,8% no salu trīstūkstoš iedzīvotājiem nobalsoja par britu karogu, situāciju nemainīs.
Taču tas netraucē argentīniešiem sapņot, ka salas tomēr pieder viņiem. Par to liecina arī Folklendu karam veltīts memoriāls un laukums centrālākajā Ušuaijas promenādes vietā.
Dažus gadus atpakaļ Argentīnā tika filmēts slavenais autoraidījums Top Gear. Un neiztika bez pamatīga skandāla – vecais, slīpētais provokators Klarksons gan pēc tam dievojās, ka tā ir tikai sakritība, tomēr viņa Porsche reģistrācijas numurzīme bija H982 FKL. Diezgan uzkrītoša atsauce uz 1982. gada Folklendu karu. Drīz vien šis fakts tika pamanīts un nopludināts Twitter un brīdī, kad filmēšanas komanda bija tikusi līdz Ušuaijai, te viss jau mutuļoja. Kara veterānu delegācija devās uz Klārksona un draugu viesnīcu, lai protestētu un paziņoja, ka nevar garantēt viņu drošību. Tālāk leģenda vēsta, ka komanda piekritusi pamest Ugunszemes Argentīnas daļu, taču pusceļā viņus jau sagaidījis satracināts jauniešu pūlis, kas viņus burtiski iztriecis no valsts uz Čīli. Vienvārdsakot, Islas Malvinas ir sāpīgs temats, par ko bārā pie alus kausa labāk skaļi nejokot.
Pie visām iebrauktuvēm pilsētā dižojas šāds neticams, pārliecinošs atgādinājums visiem – Malvinu salas ir Argentīna!
Dodamies tālāk. Pilsētas kazino.
Trāpos ceļā kādai protesta akcijai. Beidzot ieraugu, ka te dzīvo arī cilvēki. Piepilsēta bija visai izmirusi.
Protestē dūšīgi un skaļi. Neatceros, pret ko.
Un aiz sevis šajā gana klusajā pilsētā atstāj neierastu, garu sastrēguma sliedi.
Ušuaijas galvenā iela. Te rindojas dažādi sporta preču veikali, pārcenoti restorāni un tiek pārkrāsota baznīca.
Tūrisma aģentūras logos redzami pēdējā brīža piedāvājumi Antarktīdas apskatei. Lēti nav, taču, cik dzirdēts, salīdzinoši ar standartcenām, kas ir ap desmit tūkstošiem, ietaupījums sanāk tīri patīkams.
Vēl ievēroju diezgan pornogrāfisku grilēšanas metodi vietējo restorānu skalogos.
Un galvenais šoks – Corona aliņu te pārdod 0,7 l pudelēs!
Ielas pilsētas centrā ir pieklājīgā, Sanfrancisko cienīgā slīpumā. Ikdienā pieradis braukt ar automātu, izīrēju mašīnu ar mehānisko ātrumkārbu un sākumā iedzenu sevi nelielā slīpumu panikā.
Tomēr slīpumiem ir arī pluss – lieliski skati uz Bīgla kanālu.
Daba gan diezgan stipri iekabina cilvēka centieniem.
Nu ok, te vismaz ir lielākais luksofors šajā zemeslodes pusē.
Panorāma.
Uz otru pusi.
Industrija.
Industrija tuvplānā.
Mākoņu, gaismas un kalnu saspēles nebeidz izbrīnīt ar savu jaudu.
Pilsēta nesastāv tikai no privātmājām. Nomalēs ir arī savi daudzstāveņu mikrorajoni.
Un pat jaunais projekts!
Aizbraucu arī uz pašu zemes malu – Tierra del Fuego nacionālo parku. Te ir kalni, ledāji un meži, kā arī beidzas ceļš – panamerikas maģistrāle, kas stiepjas no pašas Aļaskas.
Uzkāpju kalnā. Ainavas ir fantastiskas. To novērtēja arī režisors Alehandro Inaritu, kopā ar Leo šeit uzņemot savu slaveno The Revenant.
Jo augstāk jo elpu aizraujošāk, tiešā un pārnestā nozīmē. Tieku līdz ledājam, kas, salīdzinot ar redzētajiem Islandē un Svalbārā, gan nav pārāk iespaidīgs.
Te aug neredzētas mikrofonpuķītes.
Un arī čūskulīgs kalnu mežiņš.
Nacionālais parks ir pilns ar lieliskām takām. Daudz gan nepaspēju izstaigāt, drīz jāatdod atpakaļ auto.
Koki mīlīgi apliecas apkārt salai.
Vietējos suvenīrveikalos novēroju biežu parādību – izstrādājumus no dīvaina, grubuļota koka ripām. Izrādās, ugunszemieši taisa suvenīrus no koku slimības.
Šādu parazītisku bumbu koku zaros te ir milzums.
Ir arī citu sugu asinssūcēji.
Lapsiņa žēli noskatās uz nesasniedzamu pīļu pāri.
Maģistrāles galapunktā ceļojumu pabeidzis kāds Instagram sapņu pāris – ar tikpat sapnisku hipiju busiņu ar Aļaskas numuriem.
Te ganās arī nikna vista uz steroīdiem.
Laiks atdot auto. Ušuaijas benzīntankos nezin kāpēc veidojas šādas rindas.
Nākamreiz – par ceļojumu uz otru lielāko Ugunszemes pilsētu Riograndi un visu pa ceļam uz to.