Ugunszemes izpētes odiseja, turpinājums. Pirmo stāsta daļu vari atrast šeit. 

Autonomas darbinieks mani mazliet apbēdina – izrādās, esmu rezervējis mašīnu, ar kuru nedrīkstot šķērsot Čīles robežu, nav kaut kādas starptautiskās atļaujas. Par spīti vilinošiem piedāvājumiem mainīt statusus, kungs paliek nelokāms – citi auto vairs nav pieejami. Brīdi paspēlējies ar domu braukt Čīlē iekšā tāpat, saprotu, ka tur mani neielaistu nesakārtoto papīru dēļ. Tāpēc izpētei šoreiz atliek tikai Ugunszemes Argentīnas puse. 

Ceļš sākas dubļainā benzīntankā pilsētas nomalē. Šeit ierasts, ka degvielu bākā lej stacijas darbinieks un arī maksāts tam tiek ķepā, čeku klātbūtni nemanu.

Izīrēto, jocīgo, sarkano mašīnu topā mans Argentīnas fiats droši ieņem otro vietu. Uzreiz aiz mikroskopiskā Islandes Hyundai, kurā toreiz pamanījos pat vairākas naktis pārnakšņot. Bet nu – arī viens labums – fiata klīrenss kā landkruizeram.

Visā Ugunszemes ceļojuma laikā manu telefonu ik dienu vajā zvans no nepazīstama numura. Iegūglējot saprotu, ka tāds neesmu vienīgais. Visticamāk, katrs pacēliens maksā žūksnīti šekeļu.

Taču man arī nav laika celt trubu – ainavas ir fantastiskas! Joprojām uz skatuves atrodas arī Ugunszemes talantīgie mākoņi un gaismas!

Ceļš ved cauri vasarā pamestai slēpošanas trasei (jā, februārī šeit ir vasara). Zem pacēlāja maršruta virs ceļa novilkti sieti, savukārt šie tiltiņi – tiešām domāti braukšanai pāri ar slēpēm? Tā arī nesapratu, no šosejas skatoties.

Augstkalnu purvājs.

Mākoņi nekaunīgi uzmācas kalniem, pilnīga erotika.

Ceļmalā uzodas arī mistiski sadedzis un sadauzījies busiņš ar zīmi Pi. Atšķirībā no slavenās filmas, šī acīmredzami ir Pi nāve.

Nonāku līdz tā sauktajai Garibaldi pārejai. Šī ir augstākā vieta, kuru šķērso argentīniešu lielceļš Ruta Nacional 3. No pārejas uz ziemeļiem slaveno Andu kalnu Ugunszemes pārpalikumi paliek arvien zemāki, nemanāmi pārejot līdzenā stepē. Bet šeit skati joprojām ir žokli ar roku piepacelt liekoši.

Virzoties tālāk, kalni tiešām sarūk. Arī arhitektūra vietējās sīkfermās nav ar pārāk vertikālām dominantēm.

Ir arī izņēmumi. Mans iekšējais Šerloks Holmss saka, ka šie dzirnavas atgādinošie būvējumi varētu būt primitīvas kaltes.

Pirmatnībā.

Garām patraucas interesants sliņķa un darītāja tandēms.

Vietējā apdzītaizlieguma ceļazīmē simpātiski detalizēti attēloti auto vadītāji. Un kas par vārdu! Adelantarse!

Savukārt mums ierastajā pārkinga zīmē P burtiņa vietā ir E. Estacionamiento! Turpiniet lasīt un pirmais spāņu valodas līmenis, atšķirībā no Ušuaijas, nebūs aiz kalniem.

Nonāku pilsētiņā Tolhuin, kas sevi lepni dēvē par Ugunszemes sirdi (corazon;). Man gan vairāk liekas, ka šī ir visai dīvainu skulptūru sirds.

Pie pilsētas vārtiem ar labu, etnogrāfisku ieceri novietotie vietējie indiāņi atgādina bēdīgi slavenos Guantanamo ieslodzītos.

Tolhuinas nomale.

Lielveikals. Vidējveikals, pareizāk sakot.

Vieni no pirmajiem cilvēkiem, ko te ieraugu. Man gan ir diezgan pamatotas aizdomas, ka caurbraucēji.

Vairums ļaužu sadrūzmējušies kādā iestādē, kas ir kafejnīcas, veikala un autoostas apvienojums.

Sirsnīgi noformēts modes butiks.

Pilsētiņas arhitektūru pārsvarā veido samostrojs.

Veikala interjers. 

Simpātiska dēļu mājiņa.

Stadions.

 Vēl daži arhitektoniski centieni.

Pilsētas parks.

Gaučo dodas uz autobusa pieturu. Tik interesanti, ka viena detaļa – nevērīgi paunai piesieta hūte, tā spēj mainīt visu atmosfēru. Uzburot tās senās, īstās Argentīnas noskaņu.

Aiz Tolhuinas pirmoreiz pamanu šādu fantastisku ceļazīmi – ja kāds nezin, tās skaidrojums ir – vecīt, tu tiešām šobrīd atrodies Dienvidamerikā!

Nav daudz jāgaida, lai ieraudzītu arī zīmes iedvesmotāju.

Latīņamerikāņu stirnas, divvārdsakot.

Arī koki te ir noauguši ar pamatīgu alpakas vilnu. Tādus ķērpju kušķus neesmu redzējis nekur citur.

Riograndes tuvumā pauguri jau ir pamatīgi norimuši. 

Pilsētiņa ir līdzena kā galds un šķietami mazliet sastingusi laikā.

Aktuālās modes skatlogs.

Izcila dizaina elektrības skaitītāji, kas organiski iederētos jebkuros kapos.

Ēciņām ir visnotaļ tuvas attiecības.

Detaļas, kas liecina, ka politiskā dzīve Riograndē ir gana aktīva.

Tomēr svētdienas rītā viss ir ļoti mierīgi.

Satrūkstos, saprotot, ka domīgais vīriņš pilnīgi tukšajā pilsētas krasta promenādē ir izgatavots no betona. 

Ugunszemes karogs. Ar arktiski-albatrosiskiem motīviem.

Riograndē dzen asnus arī ielu māksla. Diezgan eksistenciāla, pārsvarā. Bet nu – ko var gribēt, dzīvojot zemes pašā malā.

Jābūt modriem, arī zemes malā. Vietējā policijas iecirkņa pagalmē uzstādīta pretgaisa aizsardzības sistēma. Labi, labi – īstenībā tas ir vēsturisks šrots.

Jaunais vilnis atkļuvis arī līdz šejienei. Interesanta hiphopa un vēderdeju simbioze.

Vieta tiešām ir eksistenciāla. Ušuaija man šķita daudz dzīvīgāka un priecīgāka. Tai palīdz arī kalni, kā vienmēr.

Bez nožēlas dodos atpakaļ.

Pie pilsētas robežas uzstādīts milzīgs betona lasis.

Nupat uzcelts tipveida māju rajons. Mazliet kņudina sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Koku?

Ainava šajā salas galā absolūti neatbilst stereotipiem par Ugunszemi.

Tiešām?

Brīžiem liekas, ka atrodies kaut kādā Dienviddakotā. 

Garāmbraucošs riteņbraucējs nopriecājas par to, ka esmu apstājies uzņemt dažas fotogrāfijas.

Ik pa brīdim ceļmalā redzami šādi ar slēgtiem vārtiem rotāti celiņi. Tie ved uz attālām vietējām fermām, estancias.

Esmu atpakaļ pie Fagnano ezera. Tas ir aprīkots arī ar lagūnu.

Situācija ezera pludmalē.

Tuvojošies kalni ir spējīgi tiešām uzlabot garastāvokli.

Fagnano ezera krasts ir visai daudzveidīgs. 

Ir, kur piesiet aci. Zirgi staigā savā vaļā.

Ugunszemei ir arī ēnas puse. Milzīgi, izcirtumus atgādinoši klajumi ar mirušiem kokiem. Pirmajā mirklī šķiet, ka mežu ugunsgrēks.

Taču daudzie sausie, zemē gulošie stumbri liek domāt, ka iemesls ir kāds cits. Internetā atrodama informācija, ka 1946. gadā Ugunszemē no Kanādas ievesti 50 bebri, lai attīstītu kažokādu industriju. Taču dažu desmitgažu laikā pasākums ir totāli izgājis no kontroles. Esot bez dabiskajiem ienaidniekiem, koku grauzēji savairojušies līdz iespaidīgam skaitam – 200 000. Dambji appludina mežus, liekot nokalst kokiem, tāpēc cīņa ar bebriem reģionā sākta teju valdības līmenī. Taču šeit redzamie pakalni noteikti nav šādi bebru aizsprostu dēļ. Ja kādam ir idejas par notikušo – droši, komentāros.

Patriotisks pikapa noformējums.

Atkal Garibaldi pārejā.

Zīme, kas aicina fotografēt, it kā to neviens tāpat te nedarītu. Starp citu, simpātisks aparāts – šķiet, darbināms vēl ar magnija uzliesmojumu.

Skaistā kalna nogāze pilna ar kaut kādiem metāllūžņiem un arī dažiem automašīnu vrakiem.

Ušuaijieši svētdienas pievakari pavada kādas ūdenstilpnes krastā, masveidā piknikojot.

Nolemju nobāzēties turpat netālu, viesnīciņā ar skatu. Diemžēl sākas ilgstošs lietus.

Svētdienas vakars atnāk ar nebeidzamu auto straumi atpakaļ Ušuaijas virzienā.

Nākamajā dienā apskatu interesantu laukumu ceļa malā. Šeit ir plaša izvēle ar maziem, paštaisītiem altārīšiem, kuriem ziedot un palūgt svētību ceļā uz ziemeļiem. Pēc piedāvājuma spriežot, te pārstāvēts viss svēto alfabēts. Nav jau arī joks – ceļš ved līdz pašai Aļaskai.

Antonio, piemēram, visbiežāk tiek atalgots ar alkoholu. 

Taču mans ceļš diemžēl šoreiz vairs nevedīs pa panamerikas maģistrāli. Ar vieglu piedzīvojumskaudību lūkojos uz stopētājiem, kas Ušuaijas nomalē tikai sāk savu odiseju.

Atgriežos Ušuaijā. Interesanta kārtība – gan iebraucot, gan izbraucot te jāpiestāj pie policistiem, kuri ieskatās gan automašīnā, gan sejā. Mans smaidīgais esnesaprotuspāniskimansdraugs der un tieku cauri bez bažām. Laiks atdot automašīnu un vakarā vienīgajā sakarīgajā īru pabā ar dažiem jauniegūtajiem paziņām vienkārši nosvinēt būšanu šeit, pasaules malā.