Pilsētvalsts Romas centrā. Absolūta teokrātija, kuras varas monopola priekšā nobāl jebkura diktatora pārdrošākās ieceres. Jāatzīst, pārvaldāmo gan nav pārāk daudz – knapi deviņsimt. Nepilnu puskvadrātkilometru liela teritorija. Attiecīgi arī mans stāsts par to nebūs īpaši garš. Netika izpildīts arī mājasdarbs – Vatikānā nonācām nejauši, līdz ar ko nebija laika apgādāties ar vērtīgiem kontaktiem, kas palīdzētu atslēgt durvis uz noslēpumainākajiem, "Da Vinči koda" cienīgākajiem kambariem. Citreiz.
Vatikāns ir patīkams bonuss, apmeklējot Romu. Klīsti tu tāds karstuma apdullis, vēro pilsētas detaļas. Piemēram – tirgojamo kokosriekstu atvēsināšanas metodi, kas ilustrē visu ūdens aprites ciklu atmosfērā.
Vēsa, inovatīva tvaika appūstus kafejnīcas apmeklētājus.
Ceļazīmjumobīli.
Neskaitāmus kilometrus ar tūristlietu stendiem.
Un tad kādā brīdī pamani, ka publika apkārt sāk mainīties.
Un paralēli tam arī tūristu bari paliek arvien kuplāki.
Nekādu ceļazīmju, norāžu, vārtu – Svētā Pētera laukums no apkārtējām Romas ieliņām nav norobežots. Pāris soļi un tehniski atrodies mazākajā pasaules valstī. Tādas sajūtas, protams, nav absolūti nemaz. Laukums ir ovāls un krietni mazāks, nekā likās no kādreiz redzētā bildēs un Lieldienu sprediķu pārraidēs.
Svētie, daudz. Lieku cerību, ka kaltu ir pielicis ja ne pats Mikelandželo, tad vismaz kāds viņa audzēkņa mazmazdēls.
Laukums tiek apskatīts ātri, un domās jau steidzos tālāk, uz teiksmainajiem Vatikāna dārziem aiz Svētā Pētera bazilikas, kur ar ceļabiedreni cēli varēsim pastaigāties ēnainos pagalmos, eksotisku putnu dziesmu atveldzēti. Bet sapnis tiek brutāli samīts – necilā ieliņa starp baziliku un blakusceltni tiek apsargāta! Te ir ne tikai kungi ar asiem pīķiem viduslaiku karnevāla kostīmos, bet arī krietni draudīgāki drūmu skatienu drošībnieki pelēkos uzvalkos.
Par karnevāla sajūtu rūpējas gvardi, kas tiek iznomāti no Šveices jau kopš 15. gadsimta, un, izskatās, pie jaunas formas tā arī nav tikuši. Skaisti jau, protams.
Arī otrs mēģinājums iekļūt slēgtajās Vatikāna ieliņās, ar cerību pašķirstīt noputējušus, vērtīgus sējumus bibliotēkā, paralēli tērzējot ar kādu viedu kardinālu, cieš neveiksmi. Izrādās, viss Vatikāns, kas nav Svētā Pētera laukums, ir apjozts ar augstu mūri un katra ieeja tiek apsargāta. Atkal gvardi. Laipni, bet nepielūdzami.
Toties laiku pa laikam ielaist teritorijā kādu jaguāru ar noslēpumainu saturu gan viņiem nav problēma.
Nedaudz vīlušies atgriežamies galvenajā laukumā. Starp ēkām redzams Vatikāna aizsargmūris.
Savas policijas gan viņiem nav, izlīdzas ar itāļiem. Toties auto atbilstošs valstij.
Daļa ēku laukumā tiek rekonstruētas un vienkārši nav redzamas.
Par spīti tam, ka pa Romu kursē reliģiskais hop-on, hop-off busiņš ar visu redzēt gribošiem kristiešiem.
Pārdesmit metrus no laukuma, tehniski jau Romā, notiek vētraina suvenīru tirdzniecība. Sākot no pāvestu galvām.
Un beidzot ar ne tikai tām.
Jānim Pāvilam atliek tikai noskatīties, neko tiem romiešiem nepadarīsi.
Bet mēs turpinām pastaigu pa leģendāro pilsētu, kur, ja vērīgi ieskatās, joprojām var saskatīt noskaņas no Fellīni zelta laikiem.
